Viņš varēja laist akmeni vaļa, krist, cerēt uz veiksmi un glābjošo ezeru apakšā. Doma pazibēja un tikpat ātri nozuda. Grants vilkās augšup collu pa collai, mārciņu pa mārciņai. Cīpslas pirkstos šķita biezas ka troses; krampis, kas sarava plaukstas, bija gandrīz neizturams. Sapēja pat roku kauli. Viņš atkal pasniedzās augšup, un šoreiz plauksta sagrāba kaut ko pamatigaku. Cerība sniedza Grantam spēku; kājas lielais pirksts atrada nelielu iedobi klinti, un viņš cēlās augšā. Atvieglojuma iestenejies, viņš pārmetās pari nelielajai parkarei un nokļuva uz tās. Akmens mala bija šaura, tikai pedu plata, bet Grantam tā šķita milzīga ka futbola laukums.
Nedaudz atguvis elpu, viņš palūkojās augšup. Virsotne vēl bija talu, bet ceļš kļuva vieglāks. Klinti šķēla šaura plaisa - nekas īpašs, tomēr zabaku purngals tur varēja iespraukties. Pec nupat piedzīvota ta šķita tikpat ērta kā kāpnes. Grānts virzījās augšup un beidzot nokļuva virsotne. Sasniedzis kāroto, viņš brīdi gulēja, smagi elpodams un berzedams rokas.
- Ko tu atradi?
Sauciens no apakšas lika Grantam atgriezties tagadnē. Viņš pameta skatienu lejup. Rīds un Džeksons staveja uz akmens straumes izteka, lūkodamies augšup kā vardes, kas tup uz ūdensrozes lapas.
Ko viņš bija atradis? Grants pavērās apkārt. Viņš bija nokļuvis augstā, stāvam nogāzēm ieskautā ielejā, kas nedaudz līdzinājās iegrimušai pļavai. Koku nebija, tikai strauts vijās cauri biezajām velēnām. Seit valdīja pārsteidzošs miers; pat ūdenskrituma šalkoņa šķita tāla un apslāpēta. Ši vieta Grantam atsauca atmiņā Skotiju. Ielejas tālākajā galā pretī vel vienai klintij no zemes kā milzu ilkņi slējās divas akmens kolonnas.
Grants noņēma no pleca virvi un apsēja to ap lielu akmens izaugumu. Virves galu viņš nometa leja un aizdedzinaja cigareti. Pec paris minūtēm paradijās pirmais jūras kājnieks, kuram sekoja Džeksons un parejie. Rids ieradās pēdējais kopa ar visu aprīkojumu; viņš bija iesejies virves, un kājnieki uzvilka viņu augša. Šķita, ka tas nav atstajis uz profesoru nekādu nelāgu iespaidu; patiesībā viņa seja prieka staroja. Viņš sajusminats lūkojās apkārt.
- Apbrīnojami, - viņš izdvesa. - Ši ir zudusi pasaule, ko at- klaj drosmīgais Kortess kopā ar saviem vīriem. Mes droši vien esam pirmie, kuri šeit sper kāju trīs tukstošu gadu laika.
- Cerams, būsim arī pēdējie.
Ieleju paršalca vēja brāzma. Izmirkuši pec brišanas pa upi, viņi salīgi trīcēja. Grants pameta skatienu lejup. Mežiem apaugusi nogāze slēpa pludmali, bet jūra bija gandrīz pazudusi aiz smalkas miglas aizkara.
Ceļinieki devas pretī abiem pīlāriem. Zeme bija mīksta, zāle auga bieza un kupla. Gar upītes krastiem likumos auga savvaļas selerijas. Ieleju sedza drūms klusums.
Tās galā slējās vel viena klints; ielejas sienas ieliecas kā kuģa priekšgals, to noslēdzot. Tuvodamies šai vietai, viņi nopētīja akmens pīlārus, ko redzēja no ūdenskrituma malas. Tie bija milzīgi un cēlas pretī debesim abās pusēs upei; no pamatnes līdz virsotnei tie sasniedza trīsdesmit pēdas. Baltais akmens bija vēju nogludināts, bet Grānts, uz tiem lūkojoties, manīja kaut ko netverami mākslīgu zem šis maskas, it kā kolonnas butu pārklātās ar kausētu vasku, kura vel redzamas cilvēka veidotas kontūras apakša. Jo ilgāk viņš skatijas uz pīlāriem, jo vairak sevi pārliecināja, ka redz akmeni iekaltus cilvēku tēlus: izspiedumus, kas varēja būt gurni un pleci, iedobes vietās, kur vajadzētu būt vidukļiem. Paša augša, ko no zemes bija grūti saskatīt, abus pīlārus vainagoja koniska forma, kas reiz varētu but kalpojusi par statujas galvu. Un labas puses kolonnu apmēram trīs ceturtdaļas no zemes rotaja divi uzkumpumi, kas reiz noteikti bijušas krūtis. Grants paradīja tas Rīdām, kurš pamaja.
- Pilostrats runa par divām statujām templi, "Liktens dievību veidotam". Viņš apgalvo, ka tie ir Ahillejs un Helena.
- Trojas Helena?
- Tieši ta; seja, kas sūtīja kara tūkstoti kuģu. - Profesors pamanīja apjukumu, kas atausa Granta sejā, un iesmējās. - Ja, parasti viņa netiek saistīta ar Ahilleju. Bet ir kada maz zinama leģendas versija, kurā apgalvots, ka viņa sekoja Ahillejam uz Balto salu.
- Kāpēc gan? Man šķita, ka Trojas kara galvenais iemesls bija nosūtīt viņu atpakaļ pie vira. Vai tad beigas nav sabojatas, ja viņa aizbēg kopa ar citu vīrieti?
- Turklāt mirušu. - Rīds nopūtas. - Pedejo divarpus tūkstošu gadu laika grieķu miti ir uzspodrināti un pārkārtoti līdz nepazīšanai. Lielu daļu šī darba paveica paši klasiska laikmeta grieķi, sašutuši par senču atstato jucekli. Citās mita versijas minēts, ka Ahillejam sekoja Hekate vai Medeja, ragana, kuras vārds parasti minēts blakus Jāsonam un Argonautiem. - Rids pameta rokas gaisa. - Varat izvēlēties, kas jums labak patīk. Visticamāk, visas šīs būtnes bija tikai lielās dievietes aspekti.
- Čusku sieviete?
- Tieši ta.
Grānts vēlreiz aplūkoja labas puses pīlāru. Pat pec gadsimtiem ilgušās dilšanas akmeni vel bija manāma nojausma par dievietes smilšu pulksteņa apveidiem. Viņš atcerējās sīko figuriņu Kretas sala, un jau nākamajā mirkli viņa gara acu priekšā parā- dījas Marina, noliekusies pār viņu viesnīcas gultā, vaļēju blūzi un izstieptam rokam. Grānts ielūkojas pulksteni. Vēl astoņas stundas līdz Kurčosova noteiktajam termiņam.
Viņš papurinaja galvu, gribēdams to noskaidrot.
- Ja šīs ir Filostrata pieminetas statujas, mēs esam istaja vieta.
- Un skatieties. - Rīds pavērtu muti lūkojās uz klinti. Aiz akmens pīlāriem, līdz šim paslēptas to ena, par klinti gāzās divas ūdens straumes. Abas izteceja no caurumiem klintī, lija lejup pa dziļi izdobtiem kanāliem un plūda pa mīksto zemi, sastopoties upes gala dažus jardus nostāk no klints. Ūdens virsma savienojuma vieta burbuļoja, un gaisā kāpa rēgainas tvaika vērpetēs.
Džeksons uzmeta skatienu Rīdām.
- Kura no abām ir Uguns upe?
Rids devās uz priekšu. Viņš izgaja pa vidu starp abiem pīlāriem - Granta acīs tie uz brīdi pārvērtās par milzu durvju stende- rem - un nometās ceļos pie kreisas straumes. Viņš iemērca taja pirkstu.
- Ūdens ir silts! - profesors iesaucās. Viņš piegaja pie otras straumes un atkartoja darbību. - Šeit tas ir ledaini auksts.
Džeksons nedaudz atkapas, it kā negribēdams nostāties starp pīlāriem, un lūkojas uz klinti. Tas pakajē abi kanali ietvera nelielu trīsstūri, kura smailais gals beidzās straumju sastapšanās punktā. Siena aiz tā bija gluda un viendabīga.
- Ko darīsim tagad?
Tuvu pie minētās vietas tev lieku es, vamni krietnais.
Izrakt bedri ap olekti garu un olekti platu.
Kovaļskis nicīgi ieņurdējās.
- Ko tas nozīme, Šekspīr?
Rids veltīja viņam pieklājīgo, tukšo smaidu, ko taupīja īpaši neaptēstiem skolniekiem.
- Tas nozīme, ka jums jārok bedre.
Ceļinieki paņēma lāpstās un devas uz trīsstūri starp abam straumēm. Kamēr Rids skatijas, pārējie izcēla lauka zemes četrstūrus un veidoja valni upes krasta, bet pec tam sāka rakt melno zemi apakšā. Augsne nebija dziļa, un nepagāja ilgs laiks, līdz lāpstas atsitās pret akmeni.
Džeksons nepacietīgi staigaja apkart.
- Ko tieši mes meklējam?