Efraims apjucis viņu uzlūkoja.
- Kas tas tāds?
Viņi izlauzas cauri cilvēku drūzmai garam kaujiniekam - kuram jau bija beigušies ieroči - līdz pils galvenajam pagalmam. Astoņi simti gadu bija pacēluši zemi gandrīz metru augstak par sākotnējiem pamatiem, un, lai atvieglotu piekļušanu, gar ēkas fasadi bija izrakts grāvis. Tagad tas bija pilns ar bijušajiem ieslodzītajiem un to glabejiem, kas piedalījās sparīga apšaude ar angļiem pie vartsarga majas. Pagalma talakaja mala kūpoša drazu kaudze un milzīgs caurums iezīmēja vietu, kur kaujinieki izspridzi- najuši sev ceļu cauri pils sienai.
- Kurš ir galvenais?
Grants to ieauroja ausi tuvakajam cīnītajam, kalsnam jauneklim, kurš izmantoja karabini, saglabajušos vel no Pirmā pasaules kara. l aika sprīdi, kas pagaja, kamēr viņš parava atpakaļ aizsle- gu, atkal iegrūda to vieta un notēmēja, viņam kaut ka izdevās noradīt uz garu stāvu melna beretē un meteli gravja vidu. Grants pielīda tam klat.
- Kur ir atkapšanas ceļš? Cauri sienai?
Komandieris papurinaja galvu.
- Tā bija ieeja, - viņš angliski paskaidroja. - Ara mēs iesim pa sētas durvīm. - Viņš ar galvas mājienu noradīja pa kreisi, kur rietumu siena stiepās pretī jūrai. Neticīgi blenzdams uz to, Grants ieraudzīja viru rindu slapstamies ēnas sienas pamatne; britu kareivji viņus neredzēja, jo visus šāvienus virzīja uz cietuma pusi.
- Mēs peldēsim?
- Ja pasteigsieties, tas nebūs nepieciešams.
Grants pameta skatienu atpakaļ uz vartsarga namu. Torņa augša caur senajam bultu lūkam gaisu šķēla automatiska ieroča zibsnis. Slēpdamies grāvi, viņi bija drošība, bet kļus par vieglu mērķi, tiklīdz pametis šo aizsegu.
-Jums vajadzēs to apturēt, pirms aizejam.
Komandieris viņu uzlukoja.
- Tu piesakies?
- Kapec gan ne?
Leitnantam Kargilam šis vakars saka nepatikt jau kopš brīža, kad ieradas noslēpumainais viesis. Viņam sapeja potīte vieta, kur viņš krizdams to salocīja, bet tas bija nieks salidzinajuma ar gulēšanu uz grīdas, piesietam pie biroja mebelem, un bezspecigu klausīšanos cīņas trokšņos. Viņš pat nezinaja, kurš uzvar. Un leitnants neloloja ilūzijas, ka pec kaujas beigām kaut kas uzlabosies.
Durvis atspraga vaļa. Ieslodzīts aiz sava galda, Kargils redzēja brūnus, novalkātus zābakus. Viņš pastiepa kaklu un paguva ieraudzīt neskutu seju, kas izbrīna veras leitnantam pretī. Lugums pec palīdzības neizteikts nomira Kargilam uz lupām.
- Tu esi tas ieroču tirgonis. - Viņam prata iešāvās drausma doma. - Tas taču nav saistīts ar tavu viesi?
Grants neatbildēja; viņš rava atvilktnes lauka no Kārgila galda un apgrieza tas otrādi virs galda virsmas. No apakšējas atvilktnes viņš izņēma bruņu adas maksti. Zem parloka vidēja Webley revolvera valrieksta koka spals. Grānts to izvilka ara un ieskatijas patrontelpa.
Kārgils gan bija bezspecigs un neaizsargāts, tomēr saņēmas un neizradīja vājumu.
- Vai tu mani nošausi?
Grānts papurinaja galvu.
- Nav jēgas. Gan to izdarīs armija, kad uzzinās, ka tu esi salaidis visu grīste. - Viņš bridi domaja. - Klau, kads ir tavs cepures izmērs?
Ārpus Kargila kabineta slejas nobružātās kāpnes, kas veda uz vaļņiem. Grants uzskrēja pa tam augša, ar vienu soli pieveikdams divus pakapienus, un metās gar sienu uz vartsarga nama torņa pusi. Neviens nebija iedomājies aizslēgt durvis, un Grants ielavī- jas iekša. Ši torņa daļa bija pilnība iztīrīta, atstajot tikai četrus tērauda pīlārus, kas atbalstīja ieroču platformas uz jumta. Tie tumsa spīdēja, atspoguļojot ārpusē notiekošas kaujas ugunis, bet aukstaja kambari ka bungu rīboņa atbalsojas automatisko ieroču dārdi. Grants uzvilka virs sajauktajiem matiem Kargila cepuri, pieskaras revolverim, kas bija droši piespradzets viņam pie vidukļa, un uzrāpās augša pa koka trepēm, pienaglotam pie sienas.
Artilerists uz. jumta nevareja dzirdēt Granta tuvošanos, bet laikam bija pamanījis to ar acs kaktiņu. Viņš atlaida gaili un pameta skatienu apkārt.
- Velns un elle, ko tu dari? - Grants ieaurojas sava labakaja militaraja angļu mele. - Turi taču tos judus pie zemes!
Ar balsi un pazīstamu virsnieka cepures siluetu pietika, lai artilerists nomierinātos. Viņš atspieda ieroci pret plecu un raidīja vēl vienu niknu kārtu. Tas nozīmēja, ka G.rantam ir pietiekami daudz laika. Viņš šķērsoja jumtu un ar vienu labi tēmētu sperie- nu lika artileristam agonija vārtīties pa koka grīdu. Pēc vel diviem prasmīgiem sitieniem nelaimīgais artilērists zaudēja samaņu.
Grants norava savam upurim joslu un to izmantoja, lai sasietu viņam rokas aiz muguras. Kad tas bija izdarīts, Grants atgriežas pie automata, pagrieza to un raidīja garu ložu virkni aptuve- naja britu vienības virziena. Ieraudzījis apjukumu, ko izraisīja šis gājiens, viņš atplauka plata smaida. Daži modrākie kareivji sūtīja viņam pretī vairakus šāvienus, nodauzot šķepeles no mura robiem, bet vairums šķita zaudējuši jebkādu veselo sapratu. Tikmēr pie cietuma šaušana pamazām apklusa, jo kaujinieki izmantoja šo izdevību, lai mestos begt.
Vel reizi nospiedis gaili, Grānts pacēla ieroci, uzmanīdamies, lai nepieskartos sakarsētajam stobram, un aizsteberēja līdz tala- kajai sienai. Viņš iegrūda automatu tukšaja grāvi. Kad to kads atradīs, Grānts, cerams, jau bus talu prom.
Tranšejā bija palicis tikai pusducis cīnītāju. Vel paris miruši gulēja zeme, bet vairumam, šķiet, bija izdevies aizbēgt. Grants pie- skreja pie komandiera ar melno bereti.
- Tieši laika, - tas noņurdēja un iegrūda vel vienu aptveri ložmetēja. - Mums japaspej uz laivu. - Viņš pagriezās pa labi un pasniedza ieroci kaujiniekam sev blakus. - Turi tos angļus šeit, līdz būsim pari sienai.
Kaujinieka rokas saguma zem ložmetēja svara, bet apņēmība jaunaja seja negaisa.
Grants iepleta acis.
- Pfraim?
Puisis atbalstīja ieroci pret gravja malu un fanatiska kvēle tēmēja uz. ienaidniekiem. Grants pieversas komandierim.
- Tu nevari viņu šeit pamest.
- Kādam jāaizkavē briti, kamēr tiekam prom.
- Es palikšu, - Grants izgrūda, pat neapdomājies.
Komandieris paraustīja plecus.
- Dari, ka velies, angli. Ja paliksi, tevi pakars.
- Ja es aiziešu, viņi pakārs puiku.
Efraims papurinaja galvu un atklaja baltos zobus smaida.
- Tas nav iespejams. Es esmu parak jauns. Kad bušu pietiekami vecs, lai mani pakartu, Izraēla bus brīva.
- Ludz Dievu, kaut ta butu.
Grants lūkojas lejup uz zenu, uz netīrajiem matiem un spožajam acīm, kuras gailēja velme ievainot nīstos pretiniekus. Varbūt Grants šaja vecuma izskatījās tads pats - diena, kad staveja Port- elizabetes kuģu piestātne tikai ar ceļasomu pie dvēseles. Daļa no Granta - jaunais vīrietis, kurš bija aizbēdzis uz Dienvidafriku, - gribēja palikt pie zena un izdzīvot savus varonīgos sapņus. Bet cita, skarbaka daļa, zinaja, kas jadara.
Viņš pastiepa roku un sabužinaja Efraima matus.
- Nesedi uz vietas, - viņš ieteica. - Ja nemitīgi pārvietosies, ienaidnieki domas, ka tava vieta ir daudzi.
Efraims pasmaidīja, noliecās par ieroci un nospieda gaili. Lož- metejs gandrīz izlēca viņam no rokām, līdz viņš lēnam atguva kontroli par to.
Kaujinieku komandieris paraustīja Granta piedurkni.
- Mums jāiet.
Abi metās skriet gar sienu. Grants jutas atklats lodēm, bet Efraima saraustītie šāvieni vel joprojām aizkavēja sargus. Tālaka torņa pamatne karajas virvju kāpnes. Viņš strauji uzrāpās augša, no stajas uz vaļņa un lūkojas uz meness apspīdēto juru. Pavisam netālu no klints, vietā, kur siena sastapas ar viļņiem, trīsdesmit vīri saravušies sēdēja motorlaivā.