Varbūt tagad nagus šī iestāde vairāk nemauc. Varbūt aziātiskā nežēlība ir aizstāta ar kaut ko no rietumiem - abas puses taču ir sabiedrotās. Bet kāda gan vairs nozīme, ja esmu iekritis sprostā. Čivinu vai nečivinu, neviens mani nedzird.
Cik vienkārši un ātri var sabrukt dzīve, atstādama tikai nepiepildītu centienu sāpes un nespēka apziņu spēcīgas varas priekšā. Zem svešām okupācijām ar zemu noliektām galvām un pazemīgu pielāgošanos tauta ir gadsimtus izdzīvojusi un varbūt dzīvotu tālāk, ja īsie brīvības un patstāvības gadi nebūtu sagrāvuši tumsas sienas. Koku, kurš tiecas preti saulei, var gan nocirst, bet tas laiž jaunas atvases, un nav varas, kas var apturēt koka tiekšanos pēc gaismas un dzīvības.
Šķiet, ir pienākušas dienas, kad arī mūs cirtīs kā kokus.
GAITENĪ grab trauki. Atveroties klaudz fortočkas - tā te sauc mazās novērošanas durtiņas lielajās kameru durvīs. Arī manējā atveras, un parādās zēniska seja.
"Beri!" jaunais sargs uzsauc, un roka sniedz kūpošu alumīnija bļodiņu.
"Ņemu, jau ņemu!" krieviskajai pavēlei atbildu latviski. Manas pirmās vakariņas ir pavisam plāna zupa ar mazliet prosas, kādu kartupeli un kādu it kā nobijušos eļļas actiņu bļodiņas vidū. Pat salokāma alumīnija karote ir manā rīcībā. Ēdu un domāju, ka garša tīri laba. Maizi man šodien nedod. Laikam esmu jauns, vēl neatzīmēts viesis uztura sarakstā. Kas būs pēc vakariņām? Klaudz un dārd durvis. Ir dzirdami steidzīgi soļi un sargu uzsaucieni: "Bistro!"- Ātrāk!
Arī manas durvis atveras, un sargs pavēclass="underline" "Beri parašku i pošļi!"
Paņēmis sabuktēto atejas spaini, izeju plašajā priekštelpā. Pametu acis uz kameru rindu un otru sargu, kas sēž pie telefona galdiņa. Mans sargs mani steidzina, līdz tieku atejā, kur ir pavisam parasts pods un pat izlietne ar ūdens krānu. Nomazgājis seju, noslaukos kabatlakatiņā. Būtu vismaz dvieli paņēmis! Bet mājās visi bija tā apjukuši, ka par dvieli neiedomāja. Tagad slaukies kaut kreklā. Labi vēl, ka ir divi kabatlakatiņi.
Neesmu vēl īsti beidzis slaucīties, kad sargs sit pie durvīm. Paņēmis parašku, dodos uz kameru.
Kad tad varēs te izstiepties uz lāvas? Agrā bērnībā biju slimojis ar bērnu trieku, un labā kāja ir paralizēta. Nēsāju ortopēdisku ierici, lai varētu vieglāk staigāt, un nu pēc garās un mocošās dienas gribētos atpūtas.
IESKANAS telefons. "Kak? Kak?" sargs vairākkārt pārprasa katru rīkojumu, klukstēdams kā aizsmacis gailis.
Žvadz atslēgas, un klaudz durvis.
"Ruki nazad!" Sargs atkārtoti nobļauj, lai tura rokas aiz muguras, un aizdun soļi.
Telefons skan arvien biežāk, un sāku minēt, kad tas skanēs priekš manis.
Biju domājis, ka tūlīt pēc ierašanās tikšu stādīts izmeklētāja priekšā, bet te neviens nesteidzas. Te strādā naktīs, kad parastie ļaudis guļ.
Esmu jau gandrīz piemidzis, kad mans lodziņš atveras un aizsmacis gārdz sargs: "Na bukvu ja kak famiļija?" - Uz burta Ja - kāds uzvārds?
Jasūns, atbildu.
Sargs slēdz smagās durvis. Telpas malā ievēroju stāvas dzelzs loka kāpnes. Agrāk te laikam virtuvenes bija malku nesušas. Tagad šīs pašas kāpnes ved uz ieslodzīto pratināšanu. Varbūt pratināšanai arī ir zināma līdzība ar viršanu - tikai tagad čekistu kabinetos vir cilvēku likteņus.
Smagi kāpju pretim nezināmajam.
"Ruki nazad!" sargs kliedz, kaut redz, ka nevaru kāpt, ja neturos pie lentera.
Nevaru turēt rokas aiz muguras un kāpt, bet kaut kā, aizķerdams lenteri, velkos uz priekšu un uzelpoju, kad esmu augšas gaitenī, kur viss šķiet gaišs un rosīgs. Aiz loga jau ir vasaras nakts. Kamēr kādu ved garām, mani nostāda ar seju pret sienu un - it kā manam skatam būtu burvības spēks, piedraud, lai neskatos. Atveras kādas durvis, un pavēl ieiet.
Neliela, spilgti apgaismota telpa. Liels, smags rakstāmgalds. Aiz galda sēž vīrs ar šauru seju, sarkaniem, sprogainiem matiem un platiem pulkveža uzplečiem. Cik gan līdzīgs viņš izskatās afgāņu kurtam!
Cenšos apspiest smaidu. Baiļu nav - tikai nolemtības sajūta. Pret sienu ir atspiedies apaļu seju, neliela auguma majors, un viņam blakus stāv sīks, jauns leitnants, kas pilda tulka lomu. Brīdi ar nekustīgu seju mani vērojis, pulkvedis jautā - Uzvārds? Vārds? Un vai zinot, kāpēc apcietināts?
Tulks cītīgi tulko. Viņš izskatās pēc vietējā Maskavas priekšpilsētas krieveļa, kas ir ticis pie goda un uzplečiem.
"Ar ko nodarbojas vecāki?" jautā pulkvedis.
"Nomā jaunsaimniecību."
"Ā, krupnij arendator!"
Mans tēvs nenomā lielu zemi, un es gribētu iebilst pret tādu novērtējumu.
"Molčaķ!" pulkvedis pavēl klusēt, kaut neesmu teicis ne vārda. Viņa acis draudoši urbjas man sejā. "Un tagad stāsti par savu organizāciju un tās pretvalstiskajiem plāniem!"
Man gribas teikt, ka okupantiem un okupētajiem nav iespējama kopēja valoda. To pat norāda mūsu organizācijas nosaukums - Latvijas Demokrātiskās Pretestības Kustības Organizācija jeb LDPKO, kuras gala mērķis ir ārzemju karaspēka izvākšana un brīva un neatkarīga Latvija.
"Nekādu pretvalstisku organizāciju nezinu," es saku un laikam izklausos pārliecinošs. Pulkveža seja kļūst tikpat sarkana kā sprogainie mati.
"Negrozies, mauka!" viņš rēc. "Mums jau tāpat viss zināms!"
Mazais tulks arī kliedz - tikai sīkā, aizsmakušā balstiņā. Viens rej, un otrs kladzina, un atkal man gribētos smaidīt. Esmu pārliecināts, ka par mūsu organizāciju viņi nezin neko - tikai min.
"Vai tu zini, kur atrodies?" pulkvedis turpina. "Te nav bērnu iestāde! Ne tikai tādi kā tu te ir sākuši runāt. Un mums jau tāpat viss ir zināms."
Viņi jau sen mums esot sekojuši. Viņu biedrs esot mūsu vidū. Un viņš nomet uz galda uzņēmumu, uz kura esmu redzams uz divriteņa ceļā uz sanāksmi Laimdotas ielā pie Raimonda Lullas - mana skolas biedra un organizācijas aktīvista.
Zinu, ka neviens mani nav uzņēmis - tātad čeka! iekritu kā drudzī.
Nodevība! Bet kā tas iespējams? Mūsu organizācijā visi ir latvieši ar divu biedru ieteikumu.
Manu prātošanu pārtrauc pulkveža draudi žilbinoši apgaismotajā telpā:
"Saproti, kuņas bērns! Tev pēdējais laiks atzīties! Labāk izstāstīt visu! Citādi būs vēl sliktāk."
Dūres vīstīdams un pieliecies gandrīz man pie sejas, visu to pašu atkārto mazais tulks. Kāds maza auguma majors, it kā vienaldzīgs skatītājs, vēro notiekošo.
"Ja vajadzēs, ādu novilksim, un tu runāsi kā miļinkij," mans kurts pašapzimgi saka, izrunādams vārdu mīļumiņš ar derdzīgu smīnu. Sist mani neviens nesit, bet liekas, ka mazais tulks gaida, kad priekšnieks dos pavēli.
Esmu apjucis no pirmā iespaida, bet ne nobijies - tikai jūtos pārāk niecīgs varenās čekas priekšā. Savādi, ka viņi visi vērš savu naidu pret mani. Es taču neesmu nobendējis nevienu viņu tuvinieku, ne arī ieradies viņu zemē un atņēmis viņiem brīvību. Viņi ir tie, kas ir ielauzušies un Latvijā dzīvo kā savās mājās.
Pulkveža platās acis ir piepampušas sarkanas, un dūrē sažņaugtais lineāls, liekas, pārlūzīs, bet tad pēkšņi dusmu vilnis saplok.
"Labi! Ej un padomā! Un parunāsimies vēlāk," viņš saka mierinoši pamācošā balsī.
Sargs mani ved uz kameru, un tikai tagad jūtu, ka esmu uztraucies. Turoties pie lentera, trīc rokas. Neatceros, ka jebkad man būtu trīcējušas rokas.