Lai izgatavotu tušu, sadedzina un zem bļodiņas nodzēš lupatu, un ogli iemaisa urīnā. Urīns ir vienīgais disinfekcijas līdzeklis, un notetovētais var gaidīt brīnumus.
Politiskos šī māksla nekārdina.
KABATAS zagļi daudz laika pavada, viens otru apzagdami. Pieķertais saņem ar knipi pa pieri. Esmu ar vienu iepazinies. Viņš stāsta, ka zagļu un pianistu veiklība pazūdot, ja pastāvīgi netrenējoties.
Taškentas zaglis klīst pa baraku kā ieslodzīts vilks. Kādā vaļsirdības brīdī viņš pastāsta, ka vadījis trīssimt zagļu. Pats neesot zadzis, bet lieta piesieta. Dabūjis divdesmit gadu.
"Un nu pie brīvības var tikt vienīgi, ja bēg," viņš saka, "bet cietumā arī laiks ir jāpavada kulturāli."
Es nejautāju, kā viņš to domā. Tā kā kriminālo un politisko slēdzieni nesakrīt, retais politiskais mēģina iekļauties zagļu kultūrā.
Krimiķi nežēlīgi izrēķinās ar nepaklausīgajiem. Uzmetuši dvieļa cilpu kaklā, viņi tādus apstrādā līdz nesamaņai. Pārējie noskatās, labi zinādami, kāds sods pārkāpuma gadījumā sagaida pašus. Reizēm pusnaktīs notiek slepenas sapulces, kur izlemj kāda nodevēja likteni. Kamēr kāds cits troņa tīkotājs vadoni nav nodūris, vadonim ir neierobežota vara.
Kāds likumīgais zaglis Doļinkas nometnē esot sadarbojies ar lāģera priekšniecību - tā sakot, sučējies. Sapulce nozīmē soda izpildītāju, kam vainīgais ir jānodur, un, lai pats paliktu dzīvs, jābēg uz apsardzi.
Aizbraukt uz citu lāģeri viņam nebūs grūtību. Specdaļā viņš iemācīsies kāda izsūtāmā kartiņas saturu. Ja aizsūtāmais nepiekritīs, kaut kā pa etapa laiku viņu aizturēs, un zaglis aizbrauks viņa vietā. Tādas vien lietas dēļ neviens ar dzīvību riskēt negrib un traci netaisa.
TUNEĻA racēji ir tikuši aizliegtajā zonā, un ziņo, ka jaunedēļ kādu nakti būšot bēgšana. Bēgšot visi seši zakonņiki - aktīvie zagļi, un pēc tam citi, kas vēlēšoties.
"Arī jūs varat laisties dažas stundas pēc mums," saka mans paziņa.
Zagļi, Karagandā tikuši, nogulēs pāris mēnešus slēptuvē, kamēr sagādās dokumentus, un tad - aidā! Bet mūs jau pirmajā dienā noķertu. Par to vietējiem ir apsolīts daudz - divi pudi miltu, seši metri drēbes (gan ne vilnas) un simt rubļu. Tā ir liela bagātība.
"Labāk ir ķert izbēgušos kā medīt vilkus," kazakhi saka, bet bēdzēju esot maz, un tikai reti gadoties nopelnīt.
Līdz bēgšanai zagļi netiek. Kādu dienu pēc brokastīm kopā ar režīma priekšnieku zonā iebrūk apsardze un dodas tieši uz ateju. Pacēluši grīdas dēļus, viņi no alas izvelk māliem aplipušu racēju. Ateju pārceļ pie iekšējā žoga, un bedri aizber. Nevienu vairāk pat nepratina.
Organizatori spriež, ka kāds suka - kāda kuce - viņus esot nodevis. Labi, ka aizdomās netur mūs. Ir riskanti kaut ko zināt par blatniju lietām.
BRĪNĀMIES par karstajām maija dienām un naktis pavadām ārā pie barakas sienas. Naktis ir vēsas, bet saspiedušies kaut kā vēsumu paciešam. Etapi nāk un iet. Veselie aizbrauc, un invalīdi krājas. Satieku doktoru Dzirkali - esot nozīmēts uz Džeskazganu.
Ierodas kāds maza auguma Krievijas latvietis, kas sēžot jau no '36. gada. Viņam ir koka čemodāns ar varenu piekaramo atslēgu.
"Kas tanī kastē tā slēpjams," jautāju, "ka tik varena atslēga?" "Atslēgu jau te nepērk pēc vajadzības," viņš saka. Čemodānā esot pāris veļas gabalu un viņa vienīgais dārgums - otras brilles. Bez brillēm viņš esot akls.
Kādu nakti pazūd čemodāns ar visu atslēgu un brillēm. Viņš ir satriekts.
"Ko jūs plātāties ar savu godīgumu un apzogat aklu cilvēku.
Jūsu dēļ viņš ir bez brillēm," es uzrunāju savus blatniju paziņas - tā saucamos godīgos zagļus.
Izbrīnījušies viņi taisnojas, ka neko nezinot, bet visu noskaidrošot.
Pēcpusdienā kāds zaglēns atnes kasti un lūdz īpašniekam pārbaudīt kastes saturu. Viss ir vietā, un zaglis atvainojas par atlauzto atslēgu.
"Kas ir tas ir," es viņus uzslavēju. "Jūs esat godīgi zagļi!"
Parasti zagšana notiek ar vadoņa pavēli. Zagtās mantas sanes izvērtēšanai. Kad vadonis ir paņēmis, ko vēlas, pārējo saņem pats zaglis. Viņš ir vienu pakāpi zemāks par saviem pavēlniekiem.
SNIEGS jau sen ir nokusis, un pauguri palikuši zaļi. Kamēr uzstāda ūdens sili, mums nav vairāk rītos ledus graudiņu ar ko mazgāties. Silei ir kādas piecas stumdāmas tapas - atgādina govs pupus, bet nelaime ir ūdens trūkums. Pēdējie vienmēr paliek tukšā.
Izziņo pirts dienu. Garais skurstens veļ garus, melnus dūmus.
Blatniji brīdina, lai mantas neņemot līdz. Labāko nozagšot. Izlemjam savas lietas atstāt viņu istabiņā; ja viņi mūs apzags, vismaz zināsim vainīgos.
Uz pirti ved visu sekciju reizē. Lielajā priekštelpā visiem ir jāizģērbjas un drēbes jānodod izkarsēt. Pie nākošajām durvīm katram saujā iesmērē kaut kādu smirdošu zieķi, un varam stāties zem dušām - zem katras strūklas pa trīs.
"Ne zaļās ziepes, ne ratu smērs!" sirdās Rūdis Sudmalis.
Kad visi esam sastājušies zem strūklas, pār mums nolīst pussilta šalts. Nodrebinos, jo biju gaidījis siltu ūdeni, un neesmu vēl labi paspējis apslapināties, kad ūdens apstājas.
Kā muļķis lielāko daļu ķepīgās masas esmu iesmērējis matos, un nu pārpalikumu cenšos kaut kā izlietot. Smāķis neputo un pielīp adai. Varbūt vainīgs ir ūdens, jo satur daudz sāļu. Kad seko garāka strūkla, grūstīdamies visi cenšamies palīst zem tās, bet atkal ūdens apstājas, un pusmazgāti kliedzam pēc vēl. Neviens uz mums neklausās. Uzraugs liek ģērbties. Mani mati ir saķepuši, un pats esmu lipīgs. Visi ir tādi paši, un neviens nebeidz lādēties.
Pie drēbju saņemšanas visiem trūkst labāko gabalu, bet apkalpe taisnojas, ka neko nezinot. Sargi saka, lai visu uzrakstot - tad noskaidrošot.
Drēbes līp pie slapjās ādas, un ir pavisam nepatīkami; tikai vēl ir palikusi cerība, ka nebūsim tik apzagti kā pārējie. Mantas esam atstājājuši pie zagļiem. Zinādami, ka dala laupījuma paliek pašiem, sargi steidzina un grūž mūs laukā no pirts.
Zagļu barakā saņemam savas mantas; tikai Cinis žēlojas, ka esot pazudušas četras paciņas papirosu. Varbūt būtu bijis labāk, ja būtu dalījies ar citiem.
"Labi, ka pārējā mantība vesela!" mēs priecājamies, un zagļi smaida, ka esam pārsteigti.
TĀ kā baraka ir pārpildīta, ēdam ārā. Visus sasēdina rindā. Katram izdod pa paikai un pēc tam parasto balandu, un, kad zupa ir izstrēbta, savāc bļodas un karotes.
Dzirdu dieninieku sakām: "Počemu ne žros?" - Kāpēc nerij? Dieninieks, dažus soļus paspēris blakus rindā, aizskar uzrunātā plecu, bet uzrunātais noslīgst uz sāniem un uzveļas blakus sēdētājam. Bļodiņas saturs līst uz nolāpītajām lāģera biksēm, un blakus sēdētājs tver bļodiņu un strebj, kas vēl nav izlijis zemē.
Vecītis neēdis ir atstājis zonu. Viņa bālās acis veras debesu zilgumā. Blakus sēdētājs steidz apēst necerēto papildus devu, un mēs ar Visvaldi Kalvi abi skatāmies un jūtamies kā savas nāves ēnā.
Cik viss te notiek neparasti un vienkārši! Sērotāju nav, bet katrs tomēr padomā, kāds pienāks pašam savs gals. Nabaga večuks dzīvi ir nobeidzis; tikai žēl, ka nomiris, pilnā bļodā skatīdamies. Neapēsta ir palikusi arī paika, un to steidzīgi pievāc zupas dalītāji.
Iebrauc divu vīru vilkti divriči, un tajos iemet aizgājušo.