Beidzot viņš ir ticis brīvībā, un plašā stepe viņu sagaida. Tāda laikam ir dzīve - no vienas bezgalības otrā cilvēki nāk un iet.
NO taigas ir atvests kāds latvietis vārdā Baļķītis. Lai tiktu prom no ziemeļu mežiem, viņš esot nocirtis labajai rokai pirkstu. Lāģeru sakropļojumi ir parasti. Arī mūsu barakas vecis, lai nebūtu jābrauc uz ziemeļiem, esot roku pagrūdis zem vagona riteņa. Politiskie it kā padodas liktenim; blatniji cenšas no liktens izvairīties. Bet neviens nevēlas būt taigā vai aiz polārā loka.
Pirms ziemeļu etapiem arvien kaut kas notiek - citi rij salauztas karotes un adatas, un citi griež vēderus un rīkles. Briesmīgi izskatās tādi griezumi, bet nāvīgi tie nav. Griezējs atstiepj vēdera vai kakla ādu un pāršķeļ. Asinis plūst pa sprīdi garo rētu, un asiņu ir daudz. Kāds blatnijs lielās ar trīs rētām uz tetovētā vēdera. Citi, lai paceltu temperatūru, dzer mahorkas novārījumu vai iepotē nevārītu pienu. Dažs savu maišeli pienaglo pie nāras un sauc pēc palīdzības, un dažs savējo piepūš kā futbola bumbu. Lai izdzīvotu, tās ir gadiem izkoptas viltības.
Pie blatnijiem kāršu spēlei ir noteicoša loma. Spēlē uz mantu; spēlē uz lāģera sievām; spēlē paši uz saviem pirkstiem; spēlē uz citu dzīvībām. Un, kaut uz maizi spēlēt skaitās morāls aizliegums, spēlē tāpat.
Kādu dienu pie žoga sargs šauj un lamājas. Kāds kriminālais, kas uz kārtīm ir nospēlējis mēneša paiku, ieskrējis aizliegtajā zonā, drātīs ieķēries, kliedz: "Mauka, šauj mani nost!"
Sargs pazīst šādus žogos lecējus un virsū nešauj. Pēc brīža atnāk uzraugi un kliedzēju savāc. Ārpus zonas viņš sēdēs cietumā un varēs mierīgi ēst savu cietuma paiku.
Pazīstu klibo krimiķi Kolu. Viņam kreisajai rokai ir nogriezti visi pirksti - nospēlēti uz kārtīm, tikai īkšķis atstāts. Kriminālo pasaule ir neizprotama. Viņi ir kā parazīti, kas vairojas un dzīvo uz citiem. Cilvēki cenšas iznīcināt insektu parazītus, bet parazītus savā izskatā sargā, baro un tic, ka tie mainīsies. Tāpat kā neviens nevar atradināt blaktis no asins sūkšanas, neviens nevar pāraudzināt blatnijus. No kļūdām mācījušies, viņi brīvībā plāno jaunus noziegumus.
Sovietu vara uzskata blatnijus par iekārtai piederīgajiem, un neviens kriminālais pat nesapņo par pastāvošās iekārtas maiņu - tikai lād miliciju, ka tā viņus ierobežo. Valdības iekārta ir pati radījusi kriminālo pasauli, un ar zagļiem tai ir kopējs sauklis:
"Laupi salaupīto un neprasi, vai tas ir godīgi pelnīts."
Mūsu barakas zonai pienāk sieviešu zonas žogs, un starp abām zonām stāv augsts sargtornis. Te bieži salasās blatniji, lai sarunātos ar savām lāģera sievām. Viņi savas jūtas izsaka ar krievu izmeklētākajiem lamvārdiem, un, jo izteiksmīgāki lamvārdi, jo karstākas jūtas. Klausāmies un brīnāmies, kādas gan varētu tās sievietes izskatīties, no kuru mutēm veļas tik nejēdzīgas lamas.
Tā kā bieži te personīgo varu nosaka lamāšanās prasme, arī es mācos izteiksmīgākos lamvārdus un to savienojumus. Par visrupjākajām lamām, parasti, neviens neapvainojas, bet klusībā novērtē pretinieku. Sāku izmēģināt lamvārdus vajadzīgajās vietās un jūtu, ka iegūstu respektu. Tas ir tas pats, kā vilku barā parādīt zobus - sak, nenāc par tuvu! Kodīšu!
SASLIMSTU ar angīnu. Laikam vainīgas ir aukstās naktis un karstās dienas, kas mums, nepieradušajiem, ir mocošas. Ziemeļu lāģernieki gan saka, ka karstums esot labāk izturams kā aukstums. Karstums prasot mazāk enerģijas, un karstumā nepazaudējot locekļus.
Visvaldis Kalve ir iepazinies ar armēņu doktoru Oganisjanu.
Pēc dažām dienām doktors mani ārstē ar piramidonu un pa visu lāģera laiku vairāk ar angīnu nesaslimstu.
Oganisjanu arī sūtot uz Spasku.
Lai uzzinātu apstākļus un iespējas Spaskā, zagļi sūta vienu no savējiem, un Seņka meklē kādu politisko, kas ir nozīmēts izbraukšanai un būtu ar mieru mainīties. Piekrīt Pēteris Gabrusons. Par to Seņka apsola, ka, kamēr Pēteris būšot pārsūtīšanas punktā, viņš dzīvošot labi.
"Nav jau ko zaudēt," saka Pēteris, "laiciņu padzīvojot zagļu pansijā."
Lai pārtaptu par politisko noziedznieku Pēteri Gabrusonu, Seņka mācās Pētera datus. Dokumentu uzņēmumi ir ļoti neskaidri, un izskata līdzībai nepiegriež vērību - galvenais, lai vecumi sakrīt.
APKĀRTĒJIE pauguri ir tapuši pavisam zaļi - tikai mūsu pagalms ir sakaltis kā cements, un pagalmā nav neviena zaļa asniņa. Ir sākusies Karagandas vasara, kad stepe atklāj savu krāšņumu. Pēc tam viss nodzeltēs un zeme paliks pelēka kā sarkanarmieša mētelis. Izturīgākais zaļums paliks tikai ielejās un gar susošajiem strautiem.
Iebrauc jauns apcietināto etaps, un nākošajā dienā notiek baigs kautiņš. Cīņā pielieto dažādus ieročus. Visbriesmīgākais ir sitamais ar kokā sadzītām, garām naglām. Kas tādu cirtienu saņem pakausī, aiziet tiešā ceļā uz stepes kapsētu. Zagļiem laupīšana izbeidzas ar lieliem zaudējumiem. Līķus aizved divričos, un ievainotie aiziet paši.
Maija beigās esam apnikuši ar caurbrauktuves dzīvi. Iebrauc invalīdi un vecīši no lauksaimniecības punktiem un stāsta, ka no turienes izvācot politiskos, lai sūtītu uz Spasku.
Priekšniecība sola, ka tiklīdz apžūšot stepes ceļi, mūs vedīšot.
Vējš dienas vidū pūš kā no cepļa. Savādi gan ir tādi stepes ceļi, ja nežūst svelmē un vējā. Vēlāk tikai redzam, ka tādu stepes ceļu nemaz nav. Braucēji izvēlas iespējami taisnāko savienojumu starp diviem attālumiem, un tāds stepes ceļš ir vietām puskilometru plats. To ir izveidojuši braucēji, meklēdami labākās vietas pavasara šķīdoņos un retajās lietus gāzēs, kad māls kļūst līdzīgs ziepēm un uz priekšu var tikt tikai vērsis.
BARAKAS vecis liek mūsu barakas priekšā uztaisīt Puķu dobi. Puķes te neatrast. Ornamenti ir jāizliek no akmeņiem. Pagalmā meklējam oļus un akmeņus un veidojam dažādus rakstus. Vidū ieliekam latviešu auseklīti, kas visiem iepatīkas. Daudzi brīnās par savādo astoņstūraino zvaigznīti. Visi pazīst tikai parasto sarkano ar pieciem stūriem. Varbūt kāds krimiķis auseklīti ievietos savā zīmējumu kolekcijā uz vēdera vai citas redzamas vietas.
Neko krāšņu pagalmā iztaisīt nevaram. Nav krāsainu akmeņu.
Viss, ko salasām, ir tikpat pelēks kā pelēkā stepe.
Uz apsolīto zemi
Jūnija beigās pienāk mūsu izceļošanas diena. Ar pilnu apsardzi pie vārtiem ir piebraukti veci, kara ceļos nobraukāti Studbekeri - veseli astoņi. Atvadāmies no šķībi smaidošā Pētera Gabrusona, bet esam pārliecināti, ka tiksimies. Priekš visiem tādiem kā mums viena vieta jau tikai ir - Spaskas speclāģeris.
Pēc gadiem izstrādātā sēdināšanas paņēmiena mūs salādē mašīnā. Pirmo rindu nosēdina ar mugurām pret kabīnes sienu un liek izplest kājas. Nākošie sasēžas pirmajiem kājstarpī, un tā tas turpinās, kamēr mašīna ir pilna. Piecelties varam tikai sasēdinātā kārtībā. Ja tiem, kas apsēdināti pēdējie, uz ceļiem uzliktu smilšu maisus, apsardze nebūtu vajadzīga.
Mūsu apsargi, padzīvojuši vīri ar ziliem uzplečiem, ir pavisam mierīgi. Viņiem vairs nav tās degsmes, kāda ir puišeļiem, kas apsargā cietumus un gulāgus un nēsā sarkanos uzplečus.
Sākam braukt tai pašā virzienā, kur aprīlī kājām aizgāja daļa mūsējo. Braucam garām sieviešu zonai. Caur logiem skatās palicējas, un daža pamāj ar roku. Zvalstīdamās mašīna kāpj pret pauguru. Paugura virsotne ir klāta ar akmens šķembām un retiem, cietiem zāļu kušķiem. Te laikam aug tikai visizturīgākā zāle - spējīga turēties akmeņainajā plienā un spītēt karstajai saulei.