Paveras plaša un pilnīgi neapdzīvota stepe. Kā viļņi paceļas pakalni, starp kuriem stiepjas plašas ielejas ar zaļumu. Lejā paliek mūsu drāšu aizgaldi un noplukušais Karabasas ciematiņš ar tikpat noplukušiem iedzīvotājiem. Visi viņi pārtiek no lāģera labuma.
Atveras zaļa, vēl pavasara velgmē ziedoša pasaule. Ieleju zemākajās vietās vēl tek kūstošo sniegu ūdeņi. Mazās urdziņas rada lielākus strautus, kuri pamazām izsīks degošajā svelmē. Pie ūdens zāle ir lekna un koši zaļa. Zied savvaļas tulpes, sīkas neļķes un zilivioletās savvaļas loku pogaļiņas.
Pie katra ūdens šķēršļa ir jāmeklē labākās pārbraucamās vietas.
Mašīnas izklīst, un zālē paliek platas sliedes un gaisā ass ķiploku izgarojums.
"Zināt," Zlīdnis ieminas, "nupat ienāca prātā nodūmotas mednieku desas. Tām bija tāda pati smaka."
"Kā desu fabrikā," Rūdis Sudmalis, gaisu ošņādams, apgalvo, "bet nezin, vai šie stepes ķiploki ir ēdami - vai tikai ožami?"
Ēdami vai ožami, tie liek mutē saskriet siekalām.
Saule nežēlīgi cepina, un mēs svīstam mašīnas kastē. Mugurā esam savilkuši siltās virsdrēbes un novilkt nevaram. Sāk arī nejauki slāpt, un, braucot pāri kādam platākam strautam, mašīna iestieg. Arī blakus braucošajiem notiek tā pati nelaime, un pārējie šoferi iet meklēt labāku pārbrauktuvi.
Ūdens ir tikai līdz ceļiem, un strauta platums nepārsniedz pat pāris metru, bet slapjais māls tur mūs savā slidenajā gūstā.
Mēs prasām ūdeni. Kāds paņem pie mašīnas piekārto, iebuktēto spaini un tērcītē to piesmeļ. Kā zirgi, galvas spainī iebāzuši, vīri mēģina padzerties.
Kad pienāk mana kārta, spainis ir pusē. Ūdenī šiverē simti kustīgu dzīvību - citas pavisam lielas pašā spaiņa dibenā. Sūcu caur zobiem remdeno strauta ūdeni un ceru, ka lielākie skraidītāji paliks spainī.
Kad visas mašīnas ir tikušas pāri, mūsējai piekabina sasietu troses galu un izvelk sausumā. Šoferi visi ir blatniji. Katram vārdam seko trīs lamvārdi - it kā paskaidrojumi vai apstiprinājumi. Šoferi brauc, runā un lamājas, un izlūko viltīgos strautiņus, pirms dodas tiem pāri.
Kaut kur zilgmē dzied cīrulis, un šī mazā dziedātāja dziesma atnes atmiņā dzimtenes pavasari. Nez vai cīruļi visur ir vienādi? Vai kazakhu cīrulis ir līdzīgs mūsējam, jeb vai šim ir tādas pašas acis kā stepes ļaudīm, priekš kuriem viņš izdzied savu dvēseli?
Lēni saule rit uz rietumiem - uz Latvijas pusi. Laika starpība ir trīs stundas, un tur droši vien pašreiz ir pusdienas laiks. Mājās gatavojas siena pļaujai. Jāņi ir klāt.
PAKAĻA sēžot ir palikusi nejūtīga un kājas notirpušas, kaut visu laiku tās mēģinu kustināt. Uzbraucam uz kāda plata stepes ceļa. Pavasara atkusnī iebrauktās riteņu rievas ir sakaltušas cietas kā akmens, un šoferis meklē, kur līdzenāka braukšana.
Labajā pusē paceļas vientuļa klints kā termītu mītne - tikai daudz lielāka, un pēc laiciņa mums priekšā iznirst ciematiņš ar zemām, noplukušām būdām. Pašā ceļa malā ir liela ēka ar divslīpu šīfera jumtu. Mašīnas nogriežas uz pakaInu pa kreisi, kur stāv balta māja ar skārda jumtu un garu, kūpošu skursteni. No kalna paveras skats uz mūsu apsolīto zemi.
Speclāgeris Spaska
Lejā pa nogāzi stiepjas liels dzeloņdrātīm un sargtorņiem apjozts lauks ar dažām rietumnieciskām celtnēm. Tās it kā ar augsti paceltām galvām raugās pāri zemajām samanu - saulē kaltēto māla bloku - barakām. Vārti ir lieli ar augsti pītu dzeloņdrāšu mudžekli, un vārtiem blakus stāv niecīga sardzes būdiņa. Mašīnas sastājas laukumā. Stīvi un noguruši raušamies ārā. Grimst saule aiz rietumu pauguriem.
MŪS visus sadzen lepni celtā ēkā, kas vēl esot palikusi no cara laikiem, kad angļu rūpnieki kausējuši kaparu. Nezinu, kāpēc šo ēku sauc par klubu.
Pārbauda pēc kartiņām. Notiek kratīšana. Jaunas ir mūsu sargu sejas, un sargiem atkal ir sarkani uzpleči. Tiekam vesti uz citu zonu un vēlāk uzzinam, ka šī ir bijušā sieviešu zona, kuru no pārējā lāģera atdala grāvis ar dzeloņdrāšu žogu.
Pārgājuši tiltam, ejam pa platu ceļu, kam vienā puse ir sarindotas zemas samanu barakas. Viena baraka ar skārda jumtu ir pusierakta zemē. Pagalmu noslēdz augsts mūra valnis ar vārtiem. Numurs 84 ir iestiprināts valnī. Mūs sadzen lielā, zemā, pakavveida barakā. Caur dažiem maziem lodziņiem ieplūst blāva gaisma. Pustumšajā telpā ir saliktas divstāvu nāras, un mūsu bariņš iekārtojas uz augšējām pie maza lodziņa pagalma pusē. Telpu te daudz, un, meklēdami labākas vietas, izklīst mūsu vīri. Vēlāk uzzinam, ka mūsu baraka ir kādreiz bijusi kamieļu kūts.
Kulbā atnes zupu, un mēs minam, kāda būs šī mūsu speclāģera balanda. Garša ir tīri laba; tikai nesaprotam, no kā zupa ir vārīta. Bļodas dibenā atrodam dažus auzu putraimus un nevaram pateikt, kas vēl varētu būt ievārīts pelēkajā šķidrumā. Pat zivju asakas neredz. Bļodiņu izdzēris, nodomāju - ja ar tādu auzu putraimu tēju mūs dzirdīs, tad drīzi vien nepavilks im kājas.
Barakas vecis paziņo, ka esam mēnesi karantīnā un nedrīkstam pagalmu atstāt. Pie vārtiem ir noliktas paraškas - lielas, smirdošas koka mucas. Aiz vārtiem šur tur kāds staigā, un vārtiem pretī ir plašs lauks ar tālumā redzamu divstāvu baraku. Tai apkārt ir sarindotas zemas, nelielas baraciņas. Aiz mūsu barakas paceļas augsts, norūsējis dzeloņdrāšu žogs. Netālu ir lieli vārti un tiem blakus sardzes būda un tornis.
Vārtus sargā dusmīgs moldāvs, kas par lieku balandas bļodu gatavs ne tikai riet, bet arī kost; tomēr nākošajā dienā nolemjam doties izlūkos. Neklausīdamies uz sarga bļaustīšanos, abi ar Visvaldi Kalvi izejam apskatīt lāģeri.
Kāds plašums! Pat vesels kalns ir iekļauts zonā, un kalna pakājē izgrauzts dziļš robs, ap kuru, ar āmuriem ķīļus dzīdami pelēkajā klintī, grozās vīri.
Apciemojam lielo ateju pašā laukuma vidū. Te satek visi ceļi no zonas barakām un var satikt lāģera iemītniekus. Satiekam dažus, kas aprīļa sākumā bija no Karabasas nākuši kājām. Toreiz priecīgi sāktais gājiens esot pārvērties murgā. Iešana kūstošajā sniegā bijusi grūta, un paši jau arī nebijuši raduši pāriet tādus gabalus.
Vajadzējis pārbrist uzplūdušos strautus, un naktīs, kad uznācis sals, apavi piesaluši kāju pirkstiem un daudzi smagi apsaldējušies. Pusmūža lauku saimnieks Bisenieks pazaudējis kāju, bet vienrocis lielais Kerāns, Minhauzena stāstu stāstītājs, gan šoreiz sveikā cauri ticis un tagad strādājot zāģētavā. Kādreiz esot strādājis par krāsotāju.
Kā gan ar vienu roku viņš var strādāt pie zāģiem?
Mums saka, ka esot aizliegts staigāt pa barakām. Esot labāk, ja stāvot tālāk no uzraugiem. Tie piesienoties par katru sīkumu. Latviešu esot diezgan daudz, bet grūti tos satikt. Brīvo brīžu esot maz un tie paši vakaros, kad strādājošie labāk atpūšoties nekā klīstot apkārt.
Mēs vēl apejam līkumu un pie sieviešu žoga atrodam mazu upīti, kur tā, līkumu mezdama, ievijas zonā. Nolemjam nākošajā dienā izmazgāt kādu drēbes gabalu. Aiz mums ir tāda pati kamieļu kūts kā mūsu baraka - apzīmēta ar numuru 80. No tās vēl mēž mēslus.
Puskaili vīri rok pamatus jaunām barakām. Jaunās ir ļoti lielas - katra paredzēta pieciem simtiem.