Kad atgriežamies, vārtu sargs mūs nelamā. Esam droši, ka režīma pārkāpumu varēsim turpināt, ja izsargāsimies no uzraugiem. Moldovānis rej gan, bet tik liels kodējs nemaz nav.
Mūsu zaglis Seņka ir jau nozudis starp savējiem uz neatgriešanos.
Pēc vakariņām mums ļoti gribas ēst. Kaut bijušas tās pašas Karabasas lopu bietes un trānainā zivs! Te mums iedod ļoti sāļu, žāvētu raudu, kurai zem biezās ādas ir tikai asakas.
GULĒDAMI uz kailās nāras, spriežam, ka prieka dienu te nebūs. Labi, ka ir vasara. Vismaz tūlīt nenosalsim šinī kamieļu kūtī. Un labi, ka te nav tāds mitrums kā zemnīcā. Griesti ir noklāti ar asajiem karagandņiku žagariem, un virs tiem māla segums. Labi, ka kūtī nedzīvo blaktis - tad žagari ar tām būtu pilni.
Rīta pārbaude sākas ar kliegšanu, jo neesam dzirdējuši sliedes zvanu, ko rītos dauza komandantūras dieninieks. Ārā izrausušies, gaidām priekšniecību. Maiņu pārņem izkaltis uzraugs, kam ir zaļganīga seja un rokā runga dakšas kāta resnumā.
"Laikam te joki nebūs," noņurd Visvaldis.
Stāvam rindā pa pieci, un, kad pienāk mūsu kārta, lecam soli uz priekšu. Viena pietrūkst, un skaitīšana sākas no gala, bet iznākums ir tas pats. Uzraugs apspriežas ar barakas veci, un abi ieiet barakā. Pēc brītiņa atskan lamas visā krievu lamvārdu pilnībā, un pa durvīm izmetas kāds klibs skrandainis ar spieķi rokā. Uzraugs ar rungu kulsta klibā noplīsušo pufaiku.
"Es tev, kuņa, iemācīšu kārtību," pie katra sitiena viņš izmet pa vārdam.
Skrandainais aizmetas pats savā spieķī, pakrīt un uz visām četrām steidzas uz rindas galu. Runga salūst, un uzraugs, nometis rokā palikušo galu, režīma pārkāpēju lamā ne tikai par mauku, bet arī par prostitutku - it kā izceldams starpību starp abiem.
Uz nākošo pārbaudi uzraugs ierodas ar jaunu rungu, bet šoreiz nesalauž. Tas esot seržants Litkins, un viņš vienmēr nēsājot rungu. Citi sargi rungas nenēsā - izlīdzas vajadzīgās reizēs ar spērieniem pa dahoģagu izdilušajām pakaļām.
Lai neiekultos nepatikšanās, ir māksla no apsardzes nevienu nesatikt. Nekad nevar zināt, kas kuram sargam pie tevis var nepatikt. Litkina sakultais gan saka, ka nemaz tik traki nesāpējis - labi tikai, ka netrāpījis pa galvu, bet otrreiz viņš neriskē nokavēt pārbaudi.
Nākošajā dienā aizmanāmies uz upīti, lai pamazgātu veļu, un iebrienam līdz pusei. Tieši tāpat mājās salasījāmies upmalā sestdienas vakaros. Aiz dzeloņdrāšu žoga arī kāda sieviete, mūs caur pieri vērodama, mazgā drēbes un mazgājas pati. Esam palikuši pārāk bailīgi, lai uzrunātu aizupes meiteni. Nevar zināt, kas mūs novēro, un par sarunu ar sievieti būtu karceris. No sievietēm mūs sarga vairāk kā kaitīgās rietumu literatūras.
Upītes līcītī ir sazaļojusi mauriņa sūrene. Kā zosu bars ķīnieši satupušies plūc zaļās lapu galotnītes, bāž mutēs un ēd. Mēs vēl to nedarām - tātad vēl neesam īstā badā.
Pie Alfrēda Kerāna koku apstrādāšanas darbnīcā pasūtu kruķi.
Te darba spējas novērtē pēc kaitēm un lielu vērību piegriež, cik kokus kurš lieto, lai varētu pārvietoties. Esmu nolēmis mācīties izmantot kruķu lietderību.
VIENU dienu pēc pārbaudes pagalmā ierodas kāds baltā virsvalkā. Viņš esot ambulances feldšers, bet visi viņu godā par dakteri. Visus, kas staigā balti, lāģernieki sauc par dakteriem. Uzrunātajiem tas patīk, un uzrunātāji mēģina baltsvārčus ievērot. Ir labāk pagodāt augstāk. Nekad nevar zināt, kas var nākotnē noderēt.
Kopā ar uzraugu dakteris mūs izšķiro. Vienā pusē sadzen daudzos kruķu nēsātājus - otrā vairāk kustīgos, starp tiem arī mani. Te nu viss izšķirsies - kustīgākos nodarbinās, kruķeniekus atzīs par nederīgiem.
Ko darīt? Nemanīts ieslīdu starp kruķeniekiem blakus Visvaldim Kalvem. Man izpalīdz lāģera nerakstītais likums - lāģernieks neredz to, kas neattiecas uz pašu. Neviens mani nenosūdz, un tieku pierakstīts pie nestrādājošiem.
Nākošajā rītā otru grupu aizdzen uz jaunceltnēm. No Kerāna pasūtīto kruķi notraipu ar dubļiem, lai tas neizskatītos tik jauns un es neievērots varētu lekt kruķainajiem līdz.
Dažādi palīgu darbi uz jaunceltnēm skaitās vieglie darbi, bet paiku visi saņem vienādu. Ja iemanās izvairīties no priekšniecības, slaistiem ir lielākas izredzes izdzīvot kā tiem, kas ir saistīti darbā. Apņemos slaistīties.
Pēc brokastīm nozūdam kalnā. Vienā pusē ir liela akmeņu lauztuve, un vairākas brigādes ved izlauztos akmeņus uz jaunceltnēm. Akmeņus velk ar divričiem. Ilksīs ir iejūgti pieci vilcēji - trīs pirmajā rindā, divi aizmugurē.
Pēdējiem tad arī ir jāvāc un jāvalda smagais vezums. Pie katras grumbas, kurā iekrīt vai pie kuras atsitas riteņi, vezuma valdītāji streipuļo kā piedzēruši. Brigadieri pavada katrs savu brigādi ar uzmudinājumiem un lamām un pie lēnākajiem pielieto rungu. Nemitīgi velkas šis čīkstošais un grabošais gājiens no lauztuvēm līdz jaunceltnēm un atpakaļ kalnā pēc jaunas kravas.
Nokalnē iekustināto kravu vajag laikā prast noturēt, lai tā neuzdrāztos vilcējiem. Reizēm transportam norīko arī nesējus - kā senajā Ēģiptē pie piramīdu celšanas.
Izlauztais pelēkais akmens un sarkanais māls ir vienīgās izejvielas baraku celšanai. Pamatus piepilda ar akmens šķembām un salej ar māla javu, un tad virsū ceļ metru biezo akmeņu mūri. Apmetumam piemaisa no kalna atvesto mālu, bet javai mālu izrok uz vietas.
Tā kā staigāt pa citām barakām ir aizliegts, lai satiktos ar pazīstamiem, eju uz jaunceltnēm. Sarunas traucē darbu un plāna izpildi, un brigadieri kā suņi uzbrūk slaistiem tādiem kā man.
Latviešu te ir daudz. Vienā barakā Kerāns ir ticis par prorabu - darba vadītāju. Ar garu metramēru rokā viņš rīko strādniekus un lamā brigadierus. Viņš tiešām ir liels priekšnieks, jo brigādes izstrāde ir atkarīga no viņa.
Satieku Rūdolfu Rūsi - klibo mūrnieku no Īslīces, kura mājiņā kādreiz tikos ar partizāni Gudžu. Vilkdams savu stīvo kāju, Rūsis krauj akmeņu mūri. Ješka Plucis, ar kuru no Rīgas braucām vienā vagonā, un viņa draugs alūksnietis Pēteris Botva ir abi iejūgti divričos. Abi esot sadraudzējušies lāģerī; abi Latvijā apcietināti par jauniešu pretkustības darbību.
Pie javas gatavotājiem iepazīstos ar Arnoldu Upmali. Viņš esot viens no Latvijas karaskolas pēdējā izlaiduma leitnantiem. Kā stārķis ar sarkani noberztām kājām viņš mīcās pa akmeņaino māla bedri.
Ar vēršiem mīcīšana nesanākot. Tie, gudrinieki, minot tajās pašās pēdās un neesot piedabūjami mainīt gaitu. Saki nu, ka viņi nav prātīgāki par cilvēkiem, kas dara dzīvnieku darbu.
Nekāda liela ciemošanās ar strādājošajiem nesanāk. Viņi nav uz pļāpāšanu, jo modrā brigadiera acs redz visus, un katra strādājošā prātu nodarbina liekā biezputras karote.
Vislabāk laiku ir nosist kaut kur kādā bedrē kopā ar citiem slaistiem. Nākotnes izredzes ir mazas. Ar mūsu garajiem soda gadiem nekāds blata darbiņš nevienu negaida - lai arī kādi kuram sakari. Uz kaut ko tādu var cerēt vienīgi desmitgadnieki, ja ir pazīšanās un vajadzīgais arods.
Mehāniskajā darbnīcā strādā kāds rīdzinieks Jirgensons - labs automehāniķis. Viņš esot Rīgā strādājis par šoferi.
Daži latvieši strādā pie koku apstrādes. Ir uzstādīti augsti steķi, un, kā klaušu laikos, trīs pāri zāģeru zāģē resno Sibīrijas priedi.
Uzstādīts ir arī neliels gateris, bet tas tāda resnuma baļķiem neder. Tādi baļķi ir jāapstrādā ar rokām. No kalna vērojam, ka vīri, stāvēdami uz augšējiem baļķiem un vilkdami garos zāģus, klanās kā gaiļi pirms lekšanas no laktas.