Visvaldis, Rūdis Sudmalis un es esam parastais slaistu trijinieks.
Reizēm mums pielien klāt kāds no akmeņu lauztuves, bet parasti tādi gadījumi beidzas bēdīgi. Brigadieris tādu sāk meklēt un mūs padzen, lai nemaisāmies pa kājām.
Reizēm mums pievienojas kāds jauns paziņa telefonists Jānis Apsītis, kas kāju ir pazaudējis leģionā, un Bisenieks, ko pazīstu no Karabasas pārvietošanas punkta - tas pats, kas pazaudēja kāju pavasara pārgājienā uz Spasku. Iepazīstamies arī ar kādu Vidzemes jaunsaimnieku no Raganas Pēteri Titmani. Viņš esot kāju pazaudējis Sarkanarmijā un tiesāts par to, ka vācu laikā bijis vietējos apsargos jeb šucmaņos. Titmanis tiesai atgādinājis, ka sovietu valdība viņam apsolījusi, ka armijā viņš varēšot izpirkt savus grēkus pret padomju varu.
"Ka palīdzēji, paldies," atbildējis prokurors, "bet, ka biji šucmanis, ir jāatbild tāpat."
JAUNS etaps ir ienācis 86. barakā. Šī tagad būšot katordznieku baraka. Šāds soda mērs vēl esot palicis no cara laikiem. Važās gan tagad nekaļ, jo tas traucētu darbā. Nezinu, kad tribunāli sprieda tādu sodu, bet ne jau tik pārāk sen atpakaļ.
Satieku divus no katorgas barakas - pirmā Rīgas iecirkņa kārtībnieku Vītolu un saldenieku Normundu EgIāju - patīkamu, gara auguma puisi. Viņš esot beidzis Jelgavas skolotāju institūtu un bijis iesaukts leģionā. EgIājs esot Igaunijā tiesāts par dienēšanu deviņpadsmitās divīzijas sapieros un sodīts par visiem sagrautajiem tiltiem un uzspridzinātajiem telefona stabiem.
Bargs ir mūsu jaunais lāģeris - kā pamāte, kas ir savākusi visus vārgos un slimos, un sadzinusi jaunceltņu terapijas darbos. Ja negribot kā prusaki ziemā nosalt, pašiem esot jāuzceļ kur palikt. Prusakus te neredz. Ko gan viņi te ēstu? Katru kripatiņu, ko var saukt par ēdamu, apēdam paši.
Reiz kalnā mums piebiedrojas kāds bāls vīrs Andrejs Lāsums.
Viņš grauž salasītus puļķīšus. Maizes grieztuvē kukuļus sagriež paikās pa 650 gramiem, un, ja svars iztrūkst, piesprauž iztrūkstošos gabaliņus ar puļķīšiem, ko tādam nolūkam gatavo galdnieki. Lāsums skaidro, ka esot saslimis ar ēdamā kaiti. Kad izvelkot piespraudes puļķi no paikas, tam līdzi izvelkot mazumiņu maizes, un, lai remdinātu izsalkumu, viņš graužot šos ar maizes garšu piesūkušos puļķus. Man liekas, ka, tādus puļķus grauzdams, es vēl vairāk justu izsalkumu, bet neko nesaku. Andrejs Lāsums slimo ar skicofrēniju, bet nav zaudējis savu apbrīnojamo atmiņu. Esot kādreiz beidzis divas fakultātes.
Mūsu barakas moldāvs pagalmā no paraškas zvejo kaltēto zivju galvas un ādas, nomazgā un rij iekšā. Neticu, ka viņš būs ilgs dzīvotājs. Cerīgāk ir saglābt saņemtās kalorijas, ja tās neiztērē darbā.
Ātri izdilst tie, kas strādā akmeņu lauztuvē vai velk smagos divričus. Vakaros kā miroņi vīri velkas atpakaļ uz lāģeri no Spaskas ciematiņa, kur ceļot pārvaldes ēku, klubu un viesnīcu. Gribētos zināt, kas būs šīs viesnīcas viesi.
Arī zonā ir iesāktas piecas lielas barakas - garas kā lopu kūtis, un visur rosās dažādu vecumu un dažādu pakāpju nespējīgie. Vienroči, salikti kopā pa četri, stiepj nestuves vai stumj čīkstošos divričus.
Tikai mums, kruķainajiem, darbs vēl nav atrasts, bet nešaubos, ka atradīs. Bariņos sagājuši, baudām Kazakhstānas sauli un kalnā slēpjamies no bargās uzrauga acs. Reizēm kā vanags uzraugs iebrūk tādā sēdētāju pulkā un no zaļumiem visus iztriec ar rungu.
Tādās reizēs visi kruķainie ir brīnumveikli un izklīst kā zvirbuļi, lai, kad briesmas ir pāri, atkal salasītos. Es neatlaidīgi vēroju apkārtni un, tiklīdz pamanu ko bīstamu, cenšos pazust.
Sarunu temats ļoti bieži aprobežojas ar ēšanu un ēstajiem labumiem. Pats par to cenšos nerunāt. Tas vēl vairāk kairina ēstgribu. Daži pat piemin labās cietuma balandas! Mūsējās zupas tikai tāda kafija vien esot. Citi saka, ka te visus biezumus nozogot, jo esot daudz lieko piedevu saņēmēju. Grūti ir izdzīvot lāģerniekam, kam nav ne blata, ne piedevu.
Iebraukuši nosūtam atklātnes saviem piederīgiem, bet nevar zināt, vai tās lāģera cenzūra izlaidīs. Atļautas ir divas vēstules gadā, un drīkst rakstīt tikai krieviski.
Smejamies, cik mīļš ir austrumu lielais brālis un cik dziļa ir Padomijas tautu draudzība. Ir jāmācās krieviski, lai sarakstītos paši ar savām ģimenēm. Pastāvīgais barakas dieninieks vecais kurzemnieks Bergmanis gan runā tikai latviski, iemezdams pa krievu lamvārdam. Tas izklausās tik jocīgi, ka pat brigadieris pasmejas. Arī musulmaņi, izdzīti no saviem auliem, krieviski gandrīz nerunā. Ko viņi var rakstīt uz mājām?
Es buldurēju kā pa celmiem, bet cītīgi mācos. Atrodu, ka ir vajadzīgs vairāk kā lamāties. Esmu iegādājies finieri plaukstas lielumā, uz kura pierakstu vārdus, ko sāku mācīties.
FINIERA gabaliņš ir bagātība. Visu barakas grāmatvedību ved uz finiera. Akmens laikmetā rakstīja uz akmens; padomju lāģerī raksta uz finiera. Var teikt, te valda finiera laikmets. Finierus dabū paciņu izdošanas punktā, bet, lai lāģerniekam kāda skramba tiktu, vajag blata vai laimes.
Brigadieris staigā ar brigādes finiera sarakstu padusē. Barakas vecim ir savs finieris. Ambulancē ir slimo finieri un tāpat slimnīcā. Finieri ir ērti. Visizdevīgāk un vienkāršāk ir mirušo vai nevajadzīgo ar stikliņu izkasīt un vajadzīgo ierakstīt.
Arī es, ko esmu krieviski iemācījies, nokasu un, ko mācos, pierakstu.
Ko nezinu, uzprasu saviem valodas skolotājiem Jānim Dūmiņam un vecajam Drustu skolotājam Ozoliņam. Dūmiņš saka, ka viņam esot veiklākā roka Latvijā. Viņš esot bijis čempions paukošanā. Tagad viņš izskatās vājš - pie jaunceltnēm nomocīts, un jūtos neērti viņam par daudz uzbāzties. Cietumā bijām sēdējuši blakus kamerā un, viens otru nepazīdami, kārtojuši kameru sakarus.
KARSTAJĀ saulē kaltētās zivis un netīrais ūdens ir darījuši savu - augustā sākas dizentērija epidēmiskos apmēros. Vīri skraida uz lielo ateju lāģera vidū, un daudzi nemaz nespēj atnākt uz baraku, kad ir jāgriežas atpakaļ.
Ambulancē garas rindas gaida uz pieņemšanu. Galvenais ārsts ir doktors Vadzis no Rankas. Par palīgu viņš ir pieņēmis Elmāru Grīnu, kas Latvijā esot sācis studēt medicīnu. Ģērbies baltā virsvalkā, Elmārs pārbauda slimnieku temperatūras. Viņam, neskatoties uz garajiem soda gadiem, ir laimējies tikt blata darbā.
Pirmais dizentērijas upuris no mūsu etapa ir vidzemnieks Limbēns. Šo ziņu mēs uzņemam kā baigu likteņa mājienu. Laikam Limbēns ir pirmais latvietis, kuru ierok cietajā, sarkanajā mālā lāģernieku kapos. Nemaz nezinu, cik latviešu pa garajiem gadiem ir saguluši Spaskas nāves ielejā, kur vieta bija paredzēta mums katram.
Katru pusdienas laiku zonu atstāj divi, kādreiz trīs piekrauti, divu vēršu vilkti vezumi. Šķērsām pār garajām arbām - vēršu divjūga četrriteņu koka ratiem - ir uzkrautas četras redeļainas koka kastes. Vērši iet lēni, galvas nodūruši. Reizēm iečīkstas sausās ratu rumbas. Nepārtraukti šņirkst stepes smilts, un uz plikas grīdas redeļu zārkos kratās kailie ģindeņi. Jau dzīvi būdami, viņi pie tādas guļas vietas ir pieraduši. Zārka dēlis nav cietāks par kailo guļamo nāru - tikai asāks, ne nodilis no lietošanas.