Reizēm, šos braucienus vērojot, domāju, vai tur neaizved kādu manu cietuma paziņu. Vienmēr ir jādomā, kad pienāks pašam kārta. Kādu rītu jūtos slikti. Ir caureja un temperatūra, un Visvaldis Kalve mani mudina iet uz ambulanci. Negribas šķirties no draugiem; tomēr zinu, ka stāvoklis pasliktināsies un, uz nāras gulēdams, vesels netikšu.
Doktora Vadža slēdziens ir noteikts - man ir dizentērija un jāiet slimnīcā. Epidēmija ir tik plaša, ka pietrūkst telpu. Atbrīvo kādu, vēl angļu celtu akmens baraku. Tanī ir nelielas istabiņas.
Kā jau visās slimnīcās, jaunpienākušajiem ir jānomazgājas.
Man temperatūra ir augsta, bet drebu karstajā Kazakhstānas saulē. Liek izģērbties un iekāpt koka kubulā, kas sniedzas līdz ceļiem. Sanitārs no spaiņa uzlej krūziņu remdena ūdens un saka, lai noberžos. Man pat plaukstas nesaslapst. Rādu viņam savas sausās plaukstas, un viņš uzlej otru un pēc brīža vēl trešo ūdens krūzīti.
"Pietiks!" viņš, it kā apnicis, saka un aiziet.
Slapjš un kails ieeju blakus istabā, kur uz grīdas rindā ir salikti netīri vates matrači. Uz tiem jau guļ trīs man nepazīstami slimnieki, līdz kaklam paslēpušies zem pelēkas vates segas. Es pielienu pie viņiem, un arvien vairāk mani dedzina iekšēja uguns. Mans slapjais ķermenis jau liekas gandrīz nožuvis, kad piespiežos otram tādam pašam degošam ķermenim.
Neviens te nedomā dot jaunievestajam atsevišķu guļvietu.
Labi, ka uz četriem ir sega. Sega ir sašūta no marles un pildīta ar vati. Vietām vates nav un mūs sedz tikai dubulta marle. Labi, ka ir vasara un varam cits citu sildīt.
Liekas, man atkal laimējas. Nodaļas vadītājs ir smaidīgais armēņu doktors Oganisjans, kas Karabasā man izārstēja angīnu. Te zāļu nav. Esot tikai jods, drusku piramidons un margancovka - kālija permanganāts, ar kuru skalo kaklus un mazgā brūces, un kuru lieto pie kompresēm un dzer, kad ir liela caureja val saindēšanās.
Doktors saka, ka priekšniecība soloties atvest medicīnu, bet vēl neesot pienākusi.
"Ja pienāks, tūlīt dabūsiet," viņš mani mierina, "bet tagad dzerat margancovkas ūdeni. Sliktāk nepaliks. Vismaz atvietosiet zaudēto šķidrumu."
Apziņa man ir skaidra un saprotu, ka nemurgoju, redzēdams mūs četrus kailus un kaulainus zem divkārtējās marles. Sāku arī saprast, kur paliek iešūtā vate. To slimie paši ir izplūkājuši, lai apslaucītos atejā. Slimnīcā atejas papīra nav.
Naktī man temperatūra sakāpj pie 41. Kad atbildu feldšeram, ka jūtos kā vienmēr, viņš domā, ka murgoju. Kaut degu kā elles ugunīs, arī pats brīnos par skaidro prātu.
Būtu tik nejauki vientuļam nomirt svešā malā. Uz nosūtīto kartiņu no mājām atbildes nav. Varbūt tā nav nemaz nosūtīta un piederīgie nekad nezinās, kur atrodos - dzīvs vai miris.
Blakus istabiņā guļ ļoti smagi slimie. Tiem ir palagi un katram sava sega. Pie durvīm gulošais mētājas karstumos un murgo. Stāsta, ka viņš, lai no akmeņu lauztuves tiktu slimnīcā, esot saēdies ziepes.
Sanitāri mūsu jēlo paiku naktī žāvē pirts disinfekcijas kamerā, un no rīta katrs saņemam trīs sačervelējušos sausiņus. Zupas ir ļoti šķidras. Tām trūkst kaltēto zivju asaku, bet ēstgriba ir pazudusi, un, paldies Dievam, izsalkums nemoca.
Nākošajā naktī ziepju ēdājs nomirst. Klusu strīdēdamies, sanitāri sadala pagalvī atrastos melnos sausiņus un kādu karoti mahorkas.
Mani ieliek vēl neatdzisušajā gultā. Gulēt tik labā vietā ir bijis mans sapnis, bet tagad uzmācas doma, ka man ejams tāds pats ceļš kā ziepju ēdājam. Drebu no riebjuma, kaut saprotu, ka par mirušā mīksto gultu man ir jāpateicas armēņu doktoram.
Pusnaktī pienāk zāļu sūtījums. Visi dabūjam pa karotei, un pēc pāris dienām nokrīt temperatūra. Jūtos labāk. Patīkama un saulaina ir diena aiz atvērtajām durvīm, bet kājas neklausa, un ar grūtībām velkos uz ateju.
Izsniedz katram triko sporta kreklu un bikses, un izskatāmies kā kaulaina futbola komanda zili-zaļi-violetās formās. Kā zvirbuļi tupam pie barakas pelēkās sienas saulītē. Satieku Albertu Freibergu no Džūkstes, un abi priecājamies, ka tikai ar skraidīšanu un tupēšanu esam tikuši cauri. Viņš stāsta, ka studējis tautsaimniecību un tagad plāno, kā varētu tikt pie liekas maizes, lai kaut cik atkoptos.
LĀGERĪ ir notikusi nelaime - sabojājusies maizes cepamā krāsns. Gandrīz veselu nedēļu paikas vietā saņemam miltus kultenim. Iznāk vesels litrs klīstera.
"Ar to nu gan aizsmērēsim visus caurumus," saka Alberts Freibergs.
Strādājošajiem maizi ved no Karagandas, bet mums ir jāiztiek ar klīsteri. Nezinu, kad atgūšu zaudēto spēku. Kājas ir pavisam vājas, un sēžot jūtos vislabāk. Alberts gan ir šiverīgs - tikai to vien domā, kā tikt pie lielākas paikas, un saka, ka esot gatavs pat atgriezties akmeņu lauztuvē. No slimnīcas paikas ir maz izredžu atgūt spēku, bet, kā dabūt kaut ko ēdamu, ir katra paša ziņā.
Kādu dienu Alberts mani aicina nākt viņam līdz. Aizejam pie jaunceltas barakas, un, izvilcis no jakas, viņš pārdala mazu maizes kukulīti.
"Zini, tās futbolistu formas jau ir īsta bagātība," viņš saka.
"Brīvie šoferi no Karagandas par katru pāri dod divus kukulīšus."
Atliekot tikai sameklēt, kas par kukulīti pārdotu savu zili-zaļi-violēto uniformu, un pusi varētu nopelnīt.
Brīvie šoferi no Karagandas ved baļķus jaunceltnēm. Laikam tāda cena viņiem liekas smieklīgi zema. Kādu nedēļu Albertam veicas, bet tad aptrūkst preces. Ietirgoto kapitālu ātri noēdam un atkal esam uz slimnīcas devas.
Mūs, stiprākos, aizdzen uz tikko uzceltu baraku. Tai vēl nav ne logu, ne durvju, bet esam zem jumta. Divās sekcijās ieliek tā sauktās vagonkas - koka statīvus, uz kuriem novietotas četras nāras divos stāvos. Atnes matraču kules, kas ir līdz pusei piebērtas ar zāģa skaidām, un tas ir viss jaunās palātas inventārs.
Kaut augusta dienas ir ļoti karstas, naktis ir aukstas, un tikko uzceltajā barakā nav pat izplūkāto marles segu. Maisa skaidās izrušinu bedri un kā saritinājies suns vakarā aizmiegu savā futbolista apģērbā. Kad naktī sāk salt neapsegtie sāni, apgriežos iesildītajā bedrē. Skaidas ir mitras - zāģētas no zaļiem kokiem. Sāni paliek slapji un, uzgriezti uz augšu, nejēdzīgi salst. Lai kaut kā turētos pie siltuma, ir nemitīgi jāgrozās.
Tā šiverējot, paiet puse nakts, un ar ilgām gaidu rītu un Kazakhstānas sauli. Mums, plikajiem, saule daudz palīdz. Ar bailēm domāju par ziemu. Drēbes ir plānas, un, kas zin, kāda būs ziema. Stāsta par briesmīgajiem puteņiem - buraniem, kad viss dzīvais it kā pamirstot.
ABI ar Albertu Freibergu priecājamies, ka esam pārcietuši slimību un māla ielejas kapu bedres mums ir pagājušas garām. Gaidām komisiju. Alberts baidās atgriezties akmeņu lauztuvē. Pat pusdienās saņemtā divisimt gramu biezputras papildus deva nepalīdzētu cilāt smago āmuru. Pāris mēnešos no cilātāja būtu ģindenis.
Komisija ir stingra - ar izkaltušo Seļipovu priekšgalā. Šī vecā frontiniece skatās uz visiem kā kaut kādiem nejaukiem mūdžiem, kurus viņa uz vietas samītu, ja viņai to atļautu. Viņa staigā armijas formā un kirzas zābakos, kuru platie stulmi kuļājas ap viņas kaulainajiem stilbiem. Ar glūnošu skatienu viņa novēro katru - it kā atgādinādama, ka vēl viss grūtākais priekšā. Viņa ir mūsu ambulances priekšniece, un lāģernieki viņu ir iesaukuši par revolūcijas krustmāti. Nežēlīga kā pati revolūcija nekad viņa nepasmaida, un neviens nav dzirdējis no šīs ārstes vismazāko līdzjūtību.