Un tagad viņa izšķirs mūsu likteņus gluži kā tribunālā.
"Švaks jau esi, bet es domāju, ka vari strādāt," to viņa sakot gandrīz visiem.
ALBERTS Freibergs dabū otro kategoriju, un mēs šķiramies. Man atkal palīdz doktors Oganisjans. Viņš ņemas Seļipovai ieskaidrot, ka man ir vēl nepieciešams uzlaboties, lai es varētu atgriezties lāgera režīmā. Lai gan par savu miesas stāvokli nevaru sūdzēties, mani nozīmē uz veselības uzlabošanu kādā jaunceltajā barakā.
Parasti šī kaulaiņu atlase notiek pirtī, kad darba brigāde mazgājas. Brigadieri žēlojas, ka ar nodzītajiem nekādas normas izpildīt nevarot, un cenšas atbrīvoties no streipuļojošiem ģindeņiem un dabūt svaigākus spēkus.
Paši brigadieri pie tāda stāvokļa nenonāk. Balandu liedami, viņi sev izzvejo biezumus no kubula dibena un nosmeļ retās tauku pērlītes no virspuses. Arī biezputras viņiem parasti sanāk pilna bļoda. Vai tad tādu kaulainu baru var vadīt tikpat kaulains dohoģaga? Un vai kāds tādam klausītu? Reizēm ir pat jocīgi noskatīties, kad divi tādi ģindeņi saplūcas.
Nodzītos pirtī atlasa lāģera ārstu komisija, un tad atlasītos stāda brīvās komisijas priekšā. Pakaļas ir noteicošās. Ja pakaļa izskatās kā nenoteikts dēlis ar nenosakāmu caurumu vidū, tad var cerēt uz O.P. - atlabošanās centru, kur uz pāris mēnešiem ievieto nodzītos, lai pie labāka uztura tie atkoptos un būtu atkal nodarbināmi. Ļoti bieži distrofija jau ir tik tālu, ka O.P. vairs nepalīdz. Tādi tad ir nonākuši sava ceļa galā. Atlicis ir tikai vēl pēdējais brauciens uz ielejas māla kapiem.
Uzbarojamo nodaļu vada ārsts Pacenko. Uzbarošana iet lēni.
Liekais uzturs ir tikai divisimt gramu plikas un šķidras biezputras, bet nedzen darbā.
Mana norādītā guļvieta ir uz augšējās nāras. Ir jāguļ uz kailiem dēļiem, un es palieku zem sāniem veco rudens mēteli. Uz divvietīgās nāras guļam seši, saspiesti kā siļķes. Ja guļvietā būtu pieci, tā skaitītos ērtība. Vakarā visi sagulstam uz vieniem sāniem, un vēlāk visi reizē griežamies uz otriem. Līkumiem ir jāsakrīt, lai varētu gulēt. Tā sildām cits citu, un uz augšējām nārām ir pat karsti. Nelaime ir tiem vecākajiem vīriem, kam ir pūšļa kaite. Katru stundu viņi, stenēdami, raušas lejā un kāpj augšā, un uzmodina citus.
Bez manis ir vēl viens latvietis - garais, kaulainais Gailītis no Valmieras puses. Viņš runā tikai par ēšanu. Ēšanas rūpju man pašam pietiek, un es ne labprāt viņā gribētu klausīties. Viņš saņemto biezputru šķaida ūdenī un apgalvo, ka tā iznākot vairāk. Vēlāk, kad viņam kājas sāk pampt, viņu ieliek slimnīcā. Vairāk netiekamies.
PIENĀCIS pirmais Kazakhstānas rudens. Stepe ir noplukusi kā sarkanarmieša mētelis, un kā aitu barus vējš dzenā noplēstos zāles ciņus. Vēji paliek arvien asāki, un ir jāmeklē aizvējš aiz kādas jaunceltnes. Tā sasēduši, katrs noņemamies ar kaut kādu darbu. Drēbju lāpīšana prasa visvairāk laika. Nav izredzes saņemt kaut ko jaunu. Arī strādājošie valkā, kas atlicis no agrākajiem lāģerniekiem, un, lai varētu darbā izdzīt, pavisam plikajiem kādu lupatu iedod.
Laimīgi tie, kam ir lielas kājas un noplēsto apavu vietā jaunus nevar dabūt. Nestrādājošajiem apavus atņemt nevar, bet mēģina. Man iznāk strīds ar brigadieri par zābakiem. Es uzvaru, un mani zābaki paliek man. Brīnos, ka vecie lāģernieki reti aizstāvas. Viņi parasti piekāpjas, jo laikam bezjēdzīgā dzīve viņus ir salauzusi.
SADRAUDZĒJOS ar Jēkabu Vārnu - agronomu un sportistu no Tukuma. Esot dienējis leģionā. Bieži spriežam par zaudēto brīvību, bet Jēkabs nevar samierināties ar spriedelēšanu par drīzu brīvības atgūšanu un necieš runas par ēšanu.
Par ko citu lai runā? Mēs runājam par Latviju, kāda tā bija. Laiks paliek aukstāks un arvien mazāk gribas iet laukā. Kas nav iedalīti darba brigādēs, tup barakā uz nārām vai noņemas ar gulēšanu.
Smagi izjūtu sīvo mahorkas smārdu. Visi esam ar kaut kādu kopējo smaku piesūkušies - īpašo lāģera smaku. To gan tagad jūtu mazāk kā sākumā, bet pie tās pierast nevaru.
Dažam bikses ir palikušas tik lipīgas, ka līp pie nāras un spīd, it kā būtu no ādas šūtas. Uz blakus nāras kāds polis savām drēbēm, kuras ir tā nolāpījis, ka pamata drēbi nevar pateikt, arvienu vēl piešuj kādu lupatu. Tas padarot apģērbu siltāku.
Arī es lāpos. Cik gan vēl ilgi izturēs bikses? Un ko tad?
Novembrī piesalst, un vējš nežēlīgi lien cauri visām lupatām. Apskaužu tos, kas nēsā lāģera vateņus un varu tikai sapņos vēlēties, kaut arī man tāds būtu.
Māla un govju mēslu sajauktais apmetums nemaz negrib turēties pie griestiem un, no izgarojumiem atmiekšķējis, reizēm uzkrīt gulētājiem. Tas visbiežāk atgadās barakas stūros. Labi, ka mana nāra ir vidū.
VĪRI runā par komisiju un spriež, ka sanatorijas dzīve drīz beigsies.
Nejauki, ja ziemā aizdzen uz akmeņu lauztuvi. Man tas nedraud, bet baidos, kādā vidē mani pa ziemu iedalīs. Tā gribētos tikt pie pazīstamiem. Vismaz būtu kāds, ar ko pārcilāt atmiņas.
Komisija mūs vērtē un dala kategorijās - otrajā, otrā vieglākajā un trešajā. Pirmo gan nedod tādiem kā mums. Es tieku pie trešās un jauniem barakas iemītniekiem ceturtā jaunceltajā barakā. Brigādē esam kādi sešdesmit. Aizņemam pusi sekcijas. Gulēšana ērta - uz divām vietām guļam pa trīs, bet ziemā labāk ir saspiestāk. Viens otru silda. Apkure nedarbojas. Dūmvads bijis aprēķināts par garu.
Rītos pēc pārbaudes visus dzen uz piekalnes ķieģeļu cepli, lai nesam ķieģeļus uz jaunceltnēm. Barakā nevienu nelaiž, un es nozūdu gar stūri. Kad ķieģeļu nesēji atgriežas, arī es atrodos. Pagaidām neviens nelamājas, jo normas nav jāpilda, bet, liekas, tas ir tikai sākums, lai pārbaudītu, ko nespējīgie var.
Pēc brokastīm visi aiziet darbā. Es palieku. Dieninieks caur pieri noskatās, bet neko nesaka. Barakas vecis Teļicins ir nejauks vienkājis - resns ar kviecošu balsi. Nokaitināts viņš paliek sarkans un kviec kā aizkauts vepris. Bijis čekists un kritis nežēlastībā, bet tāpat ar čekistiem saprotas. Dzīvo barakas vidū pats savā kabinkā un māca mums pastāvošo kārtību. Arī šodien viņš apstaigā sekcijas, lai pārliecinātos, vai visi ir darbā.
Barakā atrodas tikai dieninieki un ārstu atbrīvotie. Pēc laiciņa dieninieks saka, ka vecais mani saucot. Zinu, tas labu nevēsta, bet vai es sliktāks par blatnijiem, kas arī nestrādā. Teļicins, sēdēdams uz savas koikas, mani sagaida. Uz tik mīkstas guļvietas vēl cietumā neesmu gulējis.
"Kādēļ neesi darbā?" viņš piesarcis kviec. Atbildu, ka esmu invalīds.
"Ā! Tu domā, ka tie, kas strādā, ir muļķi? Un tu atradies tas gudrais?"
Viņam acis ir izspiedušās un resnā seja sasarkusi. "Nē, mīļais!" viņš saka. "Es tevi iemācīšu strādāt."
"Tomēr nestrādāšu," es atbildu.
Tas nu viņam ir par daudz un, piecēlies uz savas vienīgās kājas, nomet kruķus un izslien resno vēderu. Arī es nolieku savus kokus. Ja taisīsies sist, sitīšu pirmais. Man ir abas kājas, un to laikam saprot arī viņš un apsēžas.
Jautā - kāds sods.
Atbildu - divdesmit pieci. - Kādas tautības?
- Latvietis.
"Ē!" viņš iekviecas. Tāpēc jau domājis, kur tāds mauka uzradies.
Ne tikai strādāt, bet arī lidot mani iemācīšot.
"To mēs vēl redzēsim."
Pagriežos un aizeju. Laikam jau nu sūdi būs lieli. Nemaz vairāk gulēt negribas.