Nākošajā dienā man brigadieris iedod zveno - trīsdesmit vīru no savas brigādes. No rīta, kad brigāde aiziet darbā, es palieku guļot ar visu zveno.
"Kāpēc neesi cilvēkus aizvedis darbā?" siekalas rīdams, kviec Teļicins.
Atbildu, ka viņi ir tādi paši invalīdi kā es, un, ja es negribu strādāt, kā es varu likt viņiem? Lamādamies Teļicins aiziet. Vakarā man atņem zveno, un priecājos, ka viss beidzies tik labi.
Rītos mums izdala pa karotei grauzdētas miežu kafijas.
Iebēruši to mutē, uzdzeram silto ūdeni, un tā ir mūsu kafija. Mani uzaicina kafiju izdalīt. Jā, to es varu! Nevar jau vienmēr priekšniecībai acīs lekt. Izdalu kafiju un, gaidīdams pusdienas, uz nāras mierīgi guļu.
Ar barakas veci Teļicinu esam panākuši vēsu mieru.
KLĪSTU pa zonu, bet uz manos no priekšniecības. Uz citām barakām nevar iet - var nopelnīt karceri, tāpēc ir grūti satikt kādu paziņu. Jūtos slikti, ka nav neviena latvieša. Ko lasīt arī nav, un retās avīzes nopīpē. Mēnesi veca Pravda maksā veselu paiku, un veiklākie lāģera tirgoņi to pērk un pārdod, un dzīvo uz pīpmaņu rēķina.
Decembra komisija man piespriež otro kategoriju. Gaidu, kad sāksies izlasīto iedale brigādēs. Atlasa darbam vēl izmantojamos, un tā katru ceturksni mūs šķir un mētā no barakas uz baraku.
Mani ieliek strādājošo sarakstā un aizdzen uz darba zonu. Tā ir barakas veča Teļicina atriebība. Darba zonā mūs, klibos un nespējīgos, atlasa. Zonā ir vajadzīgi strādnieki, un mūsu slaistu brigādi iedzen trešajā - japāņu celtajā barakā.
Baraka ir neliela, sadalīta divās sekcijās. Priecājamies, ka ir sausa, jo celta no samaniem. Te jau nu vismaz līdz nākošajai komisijai būs jādzīvo. Barakas vecis ir izkaltis krimiķis. Speclāģerī kriminālos uzskata par uzticības vīriem, un uzraugi ar blatnijiem labi saprotas. Daudz jau kriminālo nav, un te viņiem ir laba dzīve. Viņi apēd mūsu uzturu.
Brigadieris Gluhovs ir mierīgs vecis. Kādu laiku esot bijis Doļinkā; tagad vācot politiskos speclāģerī. Guļu uz augšējās nāras. Pie vieniem sāniem ir vienrocis tatārs; pie otriem, vecs ukrainis - īsts zapadņiks no rietumu Ukrainas. Runājamies par labajiem laikiem.
Tatārs stāsta, kā gatavot halvu, ukrainis - kā skābēt ābolus un tomātus. Ukrainā katru gadu kāvis cūku. Ēduši un dzīvojuši labi.
Viņš arī stāsta par briesmīgo badu trīsdesmitajos gados. Veseli apgabali izmiruši. Staļins licis atņemt pēdējo labības sauju. Pat sēklai nepalicis. Laucinieki bēguši uz pilsētām, bet ķerti un sūtīti atpakaļ. Čekisti dežūrējuši stacijās. Cilvēki braukuši uz vagonu jumtiem, un mežos laupītāji jumtu augstumā novilkuši troses un no vagoniem noslaucījuši braucējus ar visām mantām.
Līķus neviens neracis, jo maz bijis tādu, kas spējuši kājas pavilkt, un uzradušies arī tādi, kas ēduši dzīvos un mirušos.
ZEM mums uz apakšējās nāras guļ Beliks. Viņš esot latvietis - diezgan labi runā latviski, ir izglītots un labs stāstītājs. Visi lūdz, lai viņš kaut ko pastāsta, un viņš stāsta.
Pēc revolūcijas bijis zelta izstrādes komisārs un braukājis pa Sibīrijas zelta atradnēm. Apcietināts '36. gadā, kad sākusies latviešu tīrīšana, un dabūjis divdesmit piecus gadus.
No viņa pirmo reiz dzirdu īstenību par Komsomoļsku - cik tūkstoši cietumnieku tur nenolikuši savas galvas, bet komjauniešiem ir pierakstīta Komsomoļskas celšana un uzplaukums. Ir jānonāk lāģerī, lai uzzinātu notikumu patiesību.
Mūsu barakā ukraiņu ir visvairāk. Kad uznācis karš, viņi cerējuši atgūt brīvību. Tagad brīvība esot izbijis sapnis.
Visi, kas šeit esam, esam apsūdzēti kā dzimtenes nodevēji.
Esam politiskie, bet runājam par maizi. Vienīgi uz pretējās nāras tupošais jehovietis Vorobjovs katru dienu lād sātana iestādījumu, kas valdot sovietu valsti, un saukā uzraugus par sātana kalpiem.
AIZ zonas darbos iet dažas sieviešu brigādes. Visus strādniekus izlaiž caur centrālo apsardzi, un tā satiekas abi dzimumi. Krimiķi rītos steidz satikt savas lāģera sievas un reizēm saņem vai nodod nelielus sūtījumus. Mūsējiem pavisam prāts nenesas uz sievietēm. Paika un paciņa mahorkas ir viss, par ko domā un runā.
Krimiķiem sargi ir pazīstami. Viņi drīkst savas lāģera sievas un draudzenes pavadīt līdz sieviešu zonas vārtiem. Nekas interesants no tādas lāģera sievietes nav - sevišķi ziemā, kad ir ģērbusies pelēkajās lāģera vatenēs un pufaikā un galvu satinusi lakatā vai paslēpusi armijas ausainē. Ir redzams tikai sarkanais degunelis un vaigu pauguriņi.
Kā var atšķirt vienu lāģera sievieti no otras? Laikam jau sirds to pasaka. Blatniji gan lāģera mīlestību nevar saukt par sirds lietu - drīzāk, par tirdzniecību. Viņi nostiprina savas īpašuma tiesības uz būtni, kuru katrā laikā var pārdot vai nospēlēt uz kārtīm, un vienmēr viņa ir apmierināta ar jauno īpašnieku.
Arī mūsu barakas vecim pieder šāda būtne, un turpat barakā viņš nolemj pavadīt mīlas nakti. Jau dienā viņš apmaina savu vietu ar kādu, kas guļ pašā sekcijas stūrī netālu no manis. Kad dziļā krēslā atgriežas darba brigāde, mūsu sekcijā ienāk šī būtne, galvu paslēpusi lielā ausainē. Neviens nepateiks, kādai kārtai šis lāģernieks pieder - tikai no valodas dzirdam, ka starp mums ir sieviete.
Zem manas nāras valda aizliegtā mīla un turpinās divas naktis.
Trešajā rītā pirms pārbaudes barakā iebrūk uzraugi un abus mīlētājus aizved. Vecis dabū divus mēnešus būrī, kā te sauc pastiprināta režīma baraku. Tur zagļiem iet labi. Ārpusē palikušie viņus ar visu apgādā, un būrī pavadītais laiks paceļ viņu personīgo stāju. Ja mūs salīdzina ar šo valdošo šķiru, esam pavisam pelēki. Kriminālie diktē savas pavēles citiem apcietinātajiem - vienīgi pret ārstiem izturas cienīgi.
AIZEJU kādu dienu uz otro baraku, kur ir nometināti mūsu zonas pridurki - ārsti, pavāri un citi ievērojamie. Tur dzīvo arī Elmārs Grīns, kuru doktors Vadzis ir iekārtojis ambulancē. Ieeju ērtā telpā, kur novietotas četras koikas ar skapīšiem. Viss ir tik tīrs un balts, ka man - tik pelēkam un nolāpītam - te ir neērti būt. Viņi var vēl iedomāties, ka es gaidu kaut ko ēdamu, un, drusku parunājies, taisos prom.
ZIEMA pieņemas bardzībā. Vēji ir tādi paši kā vasarā - tikai tagad tie lien caur plānajām drēbēm un sāpīgi saldē. Pat līdz lielajai atejai negribas iet, bet ko ēst ir tik maz, ka arī vajadzība maza. Ēdamreizes gaidīdams, pa dienu nīkstu uz nāras. Laika ir daudz, bet domas kūtras, un visi prātojumi nobeidzas ar domu, cik būtu labi, ja negribētos ēst.
Nezinu, kas notiek mājās. Nezinu nevienu, kas no savējiem būtu saņēmis ziņas. Visvaldis Kalve saka, ka viņam kāds, kas var staigāt bez sarga pavadības, esot piesolījis par rubli nosūtīt vēstuli. Bet kur ņemt rubli? Un, kas zin, vai tā nav tikai viltība? Naudu paņems. Vēstuli saplēsīs.
Savāda sajūta, ka starp tik daudziem nav neviena pazīstama latvieša, bet - pazīstami vai sveši - visi runā tikai par ēdamo un darbu. Ēst gribas, bet strādāt nē. Latvieši jau gan ir darba rūķi un arī lāģerī slinkot neprot, bet Jēkabs Vārna - mans jaunais Tukuma paziņa - saka, ka viņš gan gumiju stiepjot, cik varot, un kustoties tikai tik daudz, lai ar rungu nedabūtu pa muguru.
Arī es domāju, kā labāk ir pierādīt savu nevarību nekā censties pēc liekas biezputras karotes. Mums stāsta, ka tikai ar godīgu darbu mēs varēsim izpirkt savu vainu par dzimtenes nodevību, bet mana dzimtene ir tāda pati lāģerniece kā es. Velti viņi cenšas manas smadzenes mazgāt. Es nejūtos vainīgs.