Anosovs beidzot ir pieņēmis, ka esmu mūsu organizācijas priekšnieks, un to ir arī apliecinājuši abi mani draugi Raimonds Lulla un Osvalds Voits. Kad reiz ieminos par Juhno, Anosovs izmet, ka Juhno esot lieliski pildījis savu uzdevumu.
Te nu bija Raimonda patriots!
Vēl abi ar Anosovu tielējamies par pārējiem organizācijas biedriem un organizācijas lielumu. Viņš citē Raimonda un Osvalda atsevišķus izteicienus. Saku, ka nevaru atbildēt, jo nezinu, kāda ir izteicieniem saistība ar pilnu sarunu.
Kādu dienu mani izsauc un aizved uz nelielu telpu, kur no abām rokām noņem pirkstu nospiedumus. Uz nosmērēta stikla čekists uzmanīgi groza manus pirkstus un tieši tāpat tos turpina grozīt uz kartiņas - katru pirkstu paredzētajā lodziņā. Kad nospiedumi gatavi, viņš man pamet pieslaucītu lupatu.
"Notrin!" viņš saka.
Trinu, bet melnā smāķa pēdas pavisam pazūd tikai, kad āda ir apmainījusies. Nezinu, vai to būtu varējis nomazgāt. Čeka ziepes nedod.
Kad nospiedumi ir izdarīti, mani ieved otrā tādā pašā mazā blakus telpā, uzliek uz krūtīm plakātu, uz kura ir uzrakstīts mans krieviskotais uzvārds, un fotogrāfē no priekšas un sāniem. Gribētos pajautāt, vai piemiņai nevarētu bildītes pasūtīt. Bet ciešu klusu.
Gaitenī uz mirkli satieku Osvaldu Voitu. Cik svešs izskatās mūsu glītais zēns! Viņa nodzītā galva ir iegarena un gluda kā plūmīte. Vai tas ir tas pats garais jauneklis ar tumšo matu cekulu? Bet vai varu uzminēt, kāds izskatos pats? Zinu tikai, ka pēc matu nodzīšanas, esmu apzīmogots un mans uzņēmums un pirkstu nospiedumi glabājas čekas arhīvos.
CIK ilgi vilksies šī vientulība, pelēkās sienas, spožā spuldze un mūžīgais miega bads? Kādreiz uz laukiem tik grūti bija rīti pēc zaļumballēm. Tikko saulīte pacēlusies virs meža, jāiet darbā. Rokas it kā pašas kustina lāpstu, bet pats, papuves grāvī stāvēdams, domāju - vai jautri pavadītā nakts ir visu šo moku vērts? Grāvmala aicina apsēsties, bet tikko sēdīsies - aizmigsi. Pret miegu ir tikai viens līdzeklis - kustība.
Kamerā nav kur kustēties un nav ne darba, ne miega. Cik savādi, ka brīvībā nevar saprast miega vērtību. Māte reizēm žēlojās, cik daudz darba miegs aizkavējot.
NĀKOŠAJĀ naktī ir izmeklētāju maiņa. Pratinātājs ir vecāks leitnants vārdā Kalmikovs. Seju viņam ir izkropļojis karš. Pār visu kreiso vaigu stiepjas nejauka rēta, un acs ir izgriezusies uz āru; tāpēc liekas, ka viņš uzrunāto uzlūko aizdomīgi. Būdams pēc tautības tatārs, viņš laikam būs īstais nagu maucējs. Kurš gan no vēstures neatceras tatāru briesmas un izpostīto Vidzemi?
Tulks ir palicis tas pats - smagais, lēnais Ivanovs, kam tulkošana joprojām neiet.
Temats ir arī tas pats. Izmeklētājs iztirzā mūsu organizācijas statusus un negrib ticēt, ka tos paši esam sagatavojuši. Lai neliedzoties un pasakot tā jurista vārdu, kas mums palīdzējis. Cik es zinu, Raimonds Lulla ir statusu autors un neviens viņam nav palīdzējis.
Kalmikovs ir pavisam lādzīgs un nemaz nelīdzinās saviem izdaudzinātajiem tatāru senčiem. Pagaidām sist mani nesit un stāvēt arī neliek, kad pats pēc neveiksmīga sarunu iznākuma atstāj kabinetu.
Tikai nakts režīms nemainās. Reizēm nosēžu stundām, kamēr Kalmikovs kārto kādus papīrus vai staigā apkārt.
Laikam viņš gaida, kad iedarbosies bezmiega terapija, bet tā jau darbojas. Pavisam vēlami būtu dzirdēt, ka esmu saņēmis nāves sodu un manai neziņai ir pienācis gals. Cik ilgi suns izturētu šādu dzīvi? Un mana dzīve ir sliktāka kā sunim.
Kad uztraucos, raustos kā diegā uzvērts. Pat viss mans atlikušais gribas spēks nespēj šo drebuli apturēt, un tas pāriet tikai kādu pusstundu pēc pratināšanas.
Labi vēl, ka valoda neraustās.
PAGĀJIS jau būs mēnesis, kopš esmu vieninieka kamerā. Manas domas ir nogurušas un tālāk par izmeklētāju un miegu netieku. Tikai pirmdienas rītos esmu možāks. Vismaz vienu nakti esmu pagulējis. Labi arī tā, bet nesaprotu, kāpēc es esmu ieskaitīts vientuļniekos un kad man atļaus būt starp cilvēkiem.
Kāds reizēm skrāpējas aiz blakus sienas. Paskrāpēju pretī, lai zin, ka manā pusē arī ir cilvēks. Vārdus ieskrāpēt neprotu un morzu nezinu. Reizēm ar ziņkāri apmeklēju ateju, bet ko var atrast starp kailajām sienām, kur ir tikai izlietne ar ūdens krānu un klozetes pods.
Tomēr reiz laimējas. Zem izlietnes atrodu salocītu vīstoklīti. To paslēpju, lai izlasītu kamerā. Uz papirosu čaulīšu papīriņiem ar apdedzinātiem sērkociņiem ir sarakstītas kaut kādas zīmes. Katrs alfabēta burts sastāv no strīpām un punktiem. Tā ir čekā izgudrota sistēma, un vēlāk uzzinu, ka zīmju izgudrotājs ir Edmunds Lulla, Raimonda jaunākais brālis - vēl vidusskolnieks.
Viņš jau sen ir bijis man blakus; tātad viņš ir tas skrāpētājs.
Cenšos iegaumēt zīmju valodu un vingrinos, lai varētu sazināties. Pat čekas dūrei neizdodas ierobežot izdomas spēku. Ja aizliegtu kopējo valodu, ieslodzītie izgudrotu paši savu.
Uzzinu par organizācijas apcietinātajiem puišiem. Viņu kamerā vientuļnieku režīms neesot spēkā. Un viņiem pat esot atļauti sakari ar mājām.
Tad jau laikam mani uzskata par īpašu noziedznieku.
Mājās jau sāk pļaut rudzus, bet es te nīkstu un ēdu valsts maizi.
Tēvs tā bija gaidījis manu palīdzību, bet tikai nedēļu pabiju mājās. Labi vēl, ka spēju palīdzēt izvest baļķus no Skaistkalnes mežiem. Tagad mežus cērt un kokus ved arī vasarā, un katram saimniekam ir uzlikta norma. Tēvs ziemā bija cirtis un pēc sējas laika vajadzēja izvest.
Un normām seko virsnormas.
Vergu zemē vergu likumi. Strādnieks stāv nesalīdzināmi augstāk par nodzīto kolhoznieku. Velti tēvs skrien un plēšas, un vaid, ka uzliktajām nodevām neesot gala. Lieko ēdāju ir daudz. Cik čekā vien nav apcietinātāju, izmeklētāju un apsargātāju. Un arī apcietinātie ēd cietuma paiku.
KALMIKOVS reizēm grib ievadīt sarunu par dzīvi aiz cietuma sienām un smaidot ieprasās, vai man sava meitene arī bijusi.
Bijusi vai nebijusi - kāpēc viņš domā, ka es viņam to teikšu? "Voits gan ir ienācis ar visu harēmu," manu atbildi nesagaidījis, izmeklētājs smejas.
Riebīgi skan smiekli no viņa šķībās mutes. Esam ienaidnieki, bet man viņa klust žēl.
Saprotu, ka Osvalda Voita paziņas Aija Skudra, Irēna Priedīte un Ruta Bole visas ir apcietinātas. Daiļā Aija ar lielām, zilām acīm; valdonīgā Irēna, slaida tumšmate, kas uz rakstāmmašīnas šo to organizācijai uzrakstīja; mazā brūnace Ruta - nesaprotu, kādus briesmu darbus viņas visas būtu izdarījušas. Aijas tēvu, Latvijas armijas kapteini, apcietināja jau '41. gadā, un Aijai nu jāiet tas pats ceļš.
Tā kā par šo meiteņu attiecībām ar Osvaldu neko nezinu, veltīgi ir Kalmikovam man par to jautāt. Biežāk pie Osvalda esmu redzējis Aiju, bet viņa Osvalda māsai ir bērnības draudzene. Un tikai garāmejot esmu saticis Irēnu un Rutu.
Apcietināts ir mazais Georgs Latiševs - sakarnieks ar Kulinska Imantas nodaļu. Pirms apcietināšanas tikai reizi bijām tikušies.
Ar atlētisko Zani Kulinsku bijām domājuši par mūsu grupu sadarbību. Daudz bija jauniešu organizāciju, un visas cerēja uz rietumu demokrātijas nostiprināšanos pēckara Eiropā. Savādi, ka ir jānonāk čekā, lai aptvertu apstākļus. Kāpēc domājam, ka sabiedrotie mūs balstīs? Viņi tiesā tikai fašistus. Viņiem nav iebildumu, ka Staļins iznīcina mazās tautas.
Bet ne jau tāpēc zeme paliek tukša. Latvijā ieplūst padomju nabadzīgie kolhoznieki, lai, valdības atbalstīti, celtu sev jaunu un bagātu dzīvi.
ČEKĀ mūsu likteņa pavediens pamazām šķetinās un stiepjas garāks un garāks. Katram pratinātajam līdzi nāk ziņas par kādu citu draugu vai paziņu, un nevietā pateikts vārds var radīt jaunus atklājumus.