Man liekas, es labāk palikšu tur, kur esmu, vai ne? Tā būs vislabāk. Līdz tu atgriezīsies. Tu taču atgriezīsies, vai ne? Tu atgriezīsies sveiks un vesels?
Protams, viņš atbild.
Ja tu neatgriezīsies, es nezināšu, ko darīt. Ja tevi nogalinās, es būšu pagalam. Viņa domā: Es runāju kā filmā. Bet kā citādi lai es runātu? Mēs esam aizmirsuši, kā var runāt citādi.
Velns parāvis, viņš domā. Viņa tagad sevi tracina. Nu viņa raudās. Viņa raudās, un es te sēdēšu kā celms, un, ja sievietes sāk raudāt, tad vairs nav iespējams viņas nomierināt.
Paklau, es atnesīšu tev mēteli, viņš drūmi saka. Tie nav nekādi joki. Mums ir maz laika. Ejam atpakaļ uz istabu.
IX
..
Veļa
Beidzot marts un nedaudzi skopi mājieni par pavasari. Koki joprojām kaili, pumpuri joprojām cieti, iekūņojušies, tomēr tajās vietās, kur trāpa saules stari, jau sāk atlaisties sniegs. Suņu darīšanas atkūst, tad sadilst, to ledainās mežģīnes piesūkušās ar vecām čurām. Gaismā nāk maura joslas, dubļainas un gružiem piebārstītas. Tā droši vien izskatās elles priekškambarī.
Šodien man brokastīs bija kas neparasts. Kaut kādas jaunas brokastu pārslas, ko atvedusi Maira, lai vairotu manu sparu: viņa sirsnīgi tic visam, kas rakstīts pārslu kārbām otrā pusē. Ar vientiesīgiem burtiem tādā krāsā kā cukurgailīši, kā pūkainas kokvilnas treniņtērpi, tur ir vēstīts, ka šīs pārslas esot gatavotas nevis no ķimizētas, pārmēru komerciālas kukurūzas un kviešiem, bet gan no mazpazīstamiem graudiem ar grūti izrunājamiem nosaukumiem — arhaiskiem, mistiskiem. Šo graudaugu sēklas esot uzietas pirmskolumba laiku kapenēs un ēģiptiešu piramīdās; šāda detaļa liek ticēt autentiskumam, tomēr, ja padomā, nemaz nav tik iedrošinoša. Šīs pārslas ne tikai izmēzīs tev iekšas kā tāds katlu beržamais; tās arī čukst par atjaunotu dzīvotspēju, par bezgalīgu jaunību, par nemirstību. Kārbas mugurpusi rotā elastīga vītne, sārta kā zarna, priekšpusē ir nefrīta mozaīkas seja bez acīm, un tie, kuri atbild par reklāmu, noteikti nav aptvēruši, ka tā ir acteku bēru ceremonijas maska.
Par godu šīm jaunajām brokastu pārslām es piespiedu sevi kārtīgi apsēsties pie virtuves galda, ar sedziņu škīvjapakšā un ar papīra salveti pie rokas. Tie, kuri dzīvo vieni, gluži nemanāmi pierod ēst stāvus: kāpēc krāmēties ar smalkām izrīcībām, ja nav neviena cita, kas tajās piedalītos vai tās vērtētu? Taču izlaidība vienā jomā var novest pie jucekļa visās.
Vakar es nolēmu izmazgāt vēju, parādīt Dievam garu degunu, strādājot svētdienā. Tiesa, viņam viens pīpis, kas šī par nedēļas dienu: debesīs, tāpat kā zemapziņā — vismaz tā mums tiek apgalvots — laika vispār nav. Bet patiesībā es gribēju parādīt garu degunu Mairai. Lai es neklājot gultu, saka Maira; lai es nenesot smagus grozus ar netīro veļu lejā pa ļodzīgajām kāpnēm uz pagrabu, kur atrodas mūžvecā, drausmīgā veļasmašīna.
Kas mazgā veļu? Maira, kurš gan cits. Ja jau esmu šeit, tad žigli izmazgāšu kādu strēķīti, viņa parasti saka. Tad mēs abas izliekamies, ka viņa nav neko mazgājusi. Mēs sazvērnieciski uzturam fikciju — vismaz tā strauji pārvēršas par fikciju —, ka es pati spēju tikt ar visu galā. Taču šīs izlikšanās spriedze jau sāk Mairu nogurdināt.
Un viņai arvien biežāk sāp mugura. Viņa grib sameklēt kādu sievieti, kādu ziņkārīgu, nolīgtu svešinieci, kas nāktu šurp un apdarītu visus darbus. Maira aizbildinās ar manu sirdi. Nez kādā veidā viņa ir uzzinājusi gan par to, gan par ārstu, par viņa brīnumlīdzekļiem un pareģojumiem, — es domāju, to viņai būs izpaudusi ārsta palīdze, ķīmiska sarkanmate, kurai mute ne mirkli nestāv ciet. Šajā miestā visi tenko kā negudri.
Pateicu Mairai, ka tā ir mana darīšana, ko iesākt ar savu netīro veļu: to nezināmo sievieti es atgaiņāšu, cik ilgi vien būs iespējams. Cik lielā mērā šādu apņemšanos rada tas, ka man ir kauns? Diezgan lielā. Es negribu, lai kāds cits bāž degunu manos trūkumos, manos traipos un smakās. Maira to drīkst, jo es viņu pazīstu un viņa pazīst mani. Es esmu krusts, kas viņai jānes: es esmu tā, kas pārējo acīs padara viņu tik labu. Viņai vajag tikai izrunāt manu vārdu un pārgriezt acis, un viņai tūdaļ dāvā grēku atlaidi — ja ne eņģeļi, tad vismaz kaimiņi, un tiem izpatikt ir daudz grūtāk.
Nepārprotiet mani. Es neņirgājos par labestību, kura ir tikpat sarežģīta kā ļaunums, toties daudz grūtāk izskaidrojama. Tomēr lāgiem ir grūti ar to samierināties.
Pieņēmusi lēmumu — un jau iepriekš iztēlojusies Mairas izmisušos blējienus, ieraugot izmazgāto un salocīto dvieļu kaudzi un manu pašapmierināto, triumfējošo smīnu —, es uzsāku pārdrošo veļas mazgāšanas dēku. Es rakņājos pa veļas grozu, par mata tiesu neiegāzdamās tajā uz galvas, un izzvejoju laukā to, ko, manuprāt, varētu valkāt; reizē es vairījos no nostalģijas pēc seno laiku drānām. (Cik burvīgas tās bija! Tādas mantas vairs neražo — podziņas apvilktas ar audumu, vīles šūtas ar rokām. Nu, var jau būt, ka ražo, bet es tās nekad neredzu, turklāt tik un tā nevarētu tādas atļauties un tajās iespraukties. Tādiem apģērba gabaliem mēdz būt jostasvieta.)
Sametusi izraudzīto veļu plastmasas grozā, es dodos ceļā, pakāpienu pēc pakāpiena, sāniski pa kāpnēm kā tāda Sarkangalvīte cauri briesmām ceļā uz vecmāmiņas māju. Tikai — es jau pati esmu tā vecmāmiņa, un manī pašā ir ļaunais vilks. Un grauž, un grauž.
Pirmais stāvs, tik tālu nu būtu tikts. Pa gaiteni uz virtuvi, tad tālāk, iedegt pagraba gaismu, nervozi ienirt drēgnumā. Gandrīz uzreiz sākas trīsas. Tās vietas šai mājā, ar kurām es reiz spēju tikt galā itin viegli, tagad ir kļuvušas bīstamas: bīdāmie logi pacelti gaida kā slazdi, gatavi uzkrist man uz rokām, kājsoliņš draud sabrukt, bufetes augšējos plauktos kā slepenas mīnas uzglūn trausli stikla trauki. Pusceļā lejup pa pagraba kāpnēm es sapratu, ka labāk nebūtu vajadzējis to visu sākt. Slīpums bija pārāk stāvs, ēnas pārāk blīvas, smārds pārāk draudīgs, kā svaigi liets cements, kas apslēpj kādu izmanīgi noindētu laulātu draugu. Lejā uz grīdas vīdēja tumsas dīķis, tumšs un vizošs, un mitrs kā īsts dīķis. Varbūt tas tiešām bija īsts dīķis; varbūt upe jau sūcās cauri grīdai, kā esmu redzējusi rādām meteoroloģiskajā kanālā. Jebkura no četrām stihijām katrā laikā var uzkulties kādā neparastā vietā: uguns var izlauzties no zemes, zeme var izkust un šļākties tev pār galvu, gaiss var triekties tev virsū kā klints, noraujot jumtu tavai mājai. Tad kāpēc lai nevarētu sākties plūdi?
Es izdzirdu burbuļošanu — varbūt savās iekšās, varbūt arī ne; jutu, kā sirds krūtīs aizrijas panikā. Es zināju, ka šis ūdens ir tikai triks, ko izspēlējusi redze, dzirde vai prāts; tomēr labāk nekāpt lejā. Es nometu veļu uz pagraba kāpnēm, atstāju to. Varbūt atgriezīšos un savākšu to vēlāk, varbūt arī ne. Gan kāds to savāks. Piemēram, Maira, sakniebusi lūpas. Nu es esmu iekritusi, nu man noteikti iesmērēs to sievieti. Es pagriezos, gandrīz pakritu, pieķēros pie margām; tad, pa vienam pakāpienam vien, vilkos augšup, pretim saprātīgajai, mierinošajai dienas gaismai virtuvē.
Aiz loga viss bija pelēks, vienmuļi, nedzīvi pelēks — gan debesis, gan čauganais, vecējošais sniegs. Es ieslēdzu elektrisko tējkannu; drīz tā uzsāka savu tvaika šūpuļdziesmu. Nudien, nav vairs labi, ja tu atklāj, ka tavi mājsaimniecības piederumi rūpējas par tevi, nevis otrādi. Tomēr tas man bija mierinājums.