Es uzvārīju tasi tējas, izdzēru to, tad izskaloju tasīti. Vismaz savus traukus es vēl jaudāju nomazgāt. Es noliku tasīti plauktā pie pārējām, visas bija apgleznotas ar vecāsmātes Edīlijas rakstiem, lilijas pie lilijām, vijolītes pie vijolītēm, tasītes ar vienādu rakstu cita citai blakus. Vismaz manos trauku skapjos nevalda juceklis. Tomēr man nedeva miera šī aina — nosviestais veļas klēpis uz pagraba kāpnēm. Visas šīs skrandas, šie saņurcītie fragmenti, kā nomestas baltas ādas. Nu, ne gluži baltas. Testaments kaut kam: tukšas lapas, uz kurām kricelējis mans ķermenis, atstājot savu mīklaino liecību par to, kā gausi, bet neatturami izgriezies ar iekšpusi uz āru.
Varbūt vajadzētu mēģināt to visu savākt un iebāzt atpakaļ veļas grozā, un neviens neko neuzzinātu. Neviens nozīmē — Maira.
Kā šķiet, mani ir pievārējusi spodrības kāre.
Labāk vēlu nekā nekad\ saka Rīnija.
Ak Rīnij. Kā es vēlos, kaut tu būtu šeit. Atgriezies un parūpējies par mani!
Bet viņa neatgriezīsies. Man būs jārūpējas par sevi pašai. Par sevi un par Loru, kā esmu svinīgi apsolījusies.
Labāk vēlu nekā nekad.
Kur es paliku? Bija ziema. Nē, to es jau esmu pabeigusi.
Bija pavasaris. 1936. gada pavasaris. Tai gadā viss sāka brukt. Tas ir — turpināja brukt, nopietnāk nekā iepriekš.
Tai gadā no troņa atteicās karalis Edvards; viņš deva priekšroku mīlestībai, nevis godkārei. Nē. Viņš deva priekšroku Vindzoras hercogienes godkārei, nevis savējai. Šo notikumu ļaudis atceras. Un sākās Pilsoņu karš Spānijā. Taču līdz tam visam vēl atlika vairāki mēneši. Kas palicis prātā no marta? Kaut kas. Ričards pie brokastgalda čaukstina avīzi un saka: Tātad viņš tomēr ir to izdarījis.
Todien pie brokastgalda sēdējām tikai mēs abi. Lora brokastoja ar mums tikai nedēļas nogalēs un arī tad izvairījās, cik vien spēja, izlikdamās, ka ir aizgulējušies. Darba dienās viņa vienatnē ēda virtuvē, jo viņai bija jāiet uz skolu. Vai arī ne gluži vienatnē: tur bija misis Margatroida. Tad misters Margatroids aizveda Loru uz skolu un vēlāk aizbrauca viņai pakaļ, jo Ričards negribēja, lai viņa iet kājām. Patiesībā viņš negribēja, lai Lora aizkuļas neceļos.
Skolā viņa ieturēja arī pusdienas, un otrdienās un ceturtdienās viņai tur notika flautas stundas, jo mācīties spēlēt kādu mūzikas instrumentu vajadzēja obligāti. Bija izmēģinātas klavieres, taču tur nekas nebija iznācis. Tas pats ar čellu. Mums tika sacīts, ka Lora nevēloties vingrināties, tomēr vakaros mēs dažkārt dzirdējām viņas flautas sērīgās gaudas, kuras neparko neturējās pie nošu raksta. Izklausījās, ka notis tīšām ir aplamas.
"Es ar viņu parunāšu," teica Ričards.
"Mums jau nav par ko sūdzēties," es iebildu. "Viņa tikai dara to, ko pieprasi tu."
Pret Ričardu Lora vairs neizturējās ar klaju nepieklājību. Taču, ja viņš ienāca istabā, Lora no tās izgāja.
Atgriezīsimies pie rīta avīzes. Ričards turēja to starp mums, es redzēju virsrakstu. Viņš bija Hitlers, kura karaspēks bija iegājis Reinzemē. Viņš bija pārkāpis noteikumus, šķērsojis robežu, izdarījis to, kas aizliegts. Nūjā, Ričards sacīja, bija taču pilnīgi skaidrs, ka tas notiks, bet tie pārējie nu ir kā no plaukta nokrituši. Un viņš rāda tiem garu degunu. Slīpēts zellis. Prot pamanīt pretinieka vājās vietas. Ierauga izdevību un izmanto to. Tur nu nav vārdam vietas.
Es piekritu, bet neklausījos. Neklausīšanās tajos mēnešos man bija vienīgais veids, kā saglabāt līdzsvaru. Man bija jāizdzēš apkārtējais troksnis: gluži kā iedama pa virvi, kas novilkta virs Niagaras ūdenskrituma, es nevarēju atļauties skatīties apkārt, baidīdamās paslīdēt. Ko gan citu lai dara, ja tas, par ko tu domā katru mīļu brīdi, ir tik bezgala tālu no tās dzīves, kuru tu it kā dzīvo? No tā, kas atrodas tepat uz galda, un uz galda torīt bija vāzīte ar papīrbaltu narcisi iekšā; šis zieds bija no mākslīgi izdiedzēto narcišu poda, ko bija atsūtījusi Vinifreda. Cik jauki nolūkoties uz tām šai gadalaikā, viņa bija teikusi. Tās ir tik smaržīgas. Kā cerības dvaša.
Vinifreda uzskatīja, ka es esmu nekaitīga. Citiem vārdiem sakot, viņa uzskatīja mani par muļķi. Vēlāk, desmit gadu tālā nākotnē, viņa man teica — pa telefonu, jo mēs vairs nemēdzām satikties: "Biju domājusi, ka tu esi dumja, bet patiesībā tu esi ļauna. Tu vienmēr esi mūs nīduši, jo tavs tēvs bankrotēja un nodedzināja pats savu fabriku, un to tu ņēmi ļaunā mums."
"Viņš to nenodedzināja," es attraucu. "To nodedzināja Ričards. Vismaz nolīga dedzinātājus."
"Tie ir ļaunprātīgi meli. Tavs tēvs bija pilnīgi izputējis, un, ja tā ēka nebūtu bijusi apdrošināta, jūs paliktu bez graša pie dvēseles! Mēs izvilkām no purva jūs abas — tevi un tavu ap taurēto māsu! Ja nebūtu mūsu, jūs varētu blandīties pa ielu, nevis dīki gulšņāt, šitādas divas nejēdzīgi izlutinātas skuķes! Jums viss vienmēr tika pienests klāt, jums nekad nevajadzēja pūlēties, Ričardam jūs ne reizi pat paldies nepateicāt. Jūs nepakustinājāt ne pirkstu, lai viņam izpalīdzētu, ne reizi, nekad."
"Es darīju to, ko jūs gribējāt. Es turēju muti. Es smaidīju. Es biju greznuma nieciņš. Bet Lora aizgāja par tālu. Loru viņam nebūtu vajadzējis iejaukt."
"Tas viss bija tikai spītība, spītība, spītība! Par visu tu biji parādā mums, un to tu nespēji izturēt. Tev vajadzēja viņam atriebties! Tu viņu nogalināji tieši tāpat kā tad, ja būtu pielikusi revolveri viņam pie galvas un nospiedusi gaili."
"Un kas nogalināja Loru?"
"Lora izdarīja pašnāvību, to tu lieliski zini."
"To pašu es varētu teikt par Ričardu."
"Tie ir nekrietni meli. Turklāt Lora bija pilnīgi nojūgusies. Nesaprotu, kā tu varēji ticēt kaut vienam viņas vārdam par Ričardu vai par ko citu. Neviens, kurš pie pilna prāta, nebūtu tam ticējis!"
Es vairs nespēju parunāt, tāpēc nometu klausuli. Tomēr pret Vinifredu es biju bezspēcīga, jo tolaik viņai bija ķllniece. Viņai bija Emē.
Taču 1936. gadā Vinifreda vēl bija pietiekami laipna un es vēl biju viņas aizbilstamā. Viņa turpināja vazāt mani no sarīkojuma uz sarīkojumu — Junioru līgas tikšanās, politiski kokteiļvakari, tādas un šitādas komitejas — un apsēdināt mani krēslos un kaktos, kamēr pati spodrināja nepieciešamos sociālos sakarus. Tagad es saprotu, ka lielākoties viņa tika nevis ieredzēta, bet tikai paciesta — savas naudas un bezgalīgās enerģijas dēļ: vairums sieviešu tajās aprindās labprāt ļāva Vinifredai paveikt lauvas tiesu no tā darba, kas ikreiz bija vajadzīgs.
Ik pa brīdim kāda no viņām pienāca pie manis un piezīmēja, ka pazinusi manu vecomāti — vai, ja bija jaunāka, tad apliecināja, ka labprāt būtu viņu pazinusi toreiz, zelta laikos pirms Lielā kara, kad vēl bijusi iespējama patiesa elegance. Tā bija parole: tas nozīmēja, ka Vinifreda ir arriviste — jaunbagātniece, bezkaunīga un vulgāra — un ka man vajadzētu aizstāvēt kādu citu vērtību sistēmu. Tad es vāri pasmaidīju un teicu, ka vecāmāte nomirusi ilgi pirms manas dzimšanas. Citiem vārdiem sakot, viņas nevarēja gaidīt, ka es izrādīšu jebkādu pretestību Vinifredai.
Un kā klājas jūsu gudrajam dzīvesbiedram? viņas mēdza apvaicāties. Kad gaidāma svarīgā vēsts? Svarīgā vēsts attiecās uz Ričarda politisko karjeru, kura oficiāli vēl nebija sākusies, taču tika uzskatīta par nenovēršamu.
O, es pasmaidīju, to es droši vien uzzināšu pirmā. Tam es neticēju: to es droši vien uzzināšu pēdējā.
Mūsu dzīve — Ričarda un manējā — tolaik bija iegājusi tādā gultnē, kurā tai, manuprāt, bija palikt mūžīgi. Vai, pareizāk sakot, bija divas dzīves — dienas un nakts dzīve: tām bija precīzas un arī nemainīgas aprises. Miers un kārtība, un viss savā vietā, un tā aizsegā risinās piedienīga un sankcionēta varmācība, it kā smaga, brutāla kurpe sistu takti pa grīdas paklāju. Katru rītu es gāju dušā, lai tiktu vaļā no nakts; lai nomazgātu no sevis to zieķi, ko Ričards smērēja sev matos — kaut kādu dārgu, smaržīgu eļļu. Tā iztriepās man pa visu ādu.