"Pie apstiprinošas." Direktore skatījās lejup, uz savu rakstāmgaldu, uz kura bija nolikts Loras domraksts. "Viņa citē — lūk, šeit — Pirmo ķēniņu grāmatu, divdesmit otro nodaļu — to vietu, kur Dievs pieviļ ķēniņu Ahabu. "Un nu redzi, tas Kungs melu garu devis visu šo tavu praviešu mutē." Tālāk Lora raksta — ja Dievs tā rīkojies vienu reizi, tad kā mēs zinot, ka viņš neesot tā rīkojies arī citkārt, un kā mēs varot atšķirt melīgos pravietojumus no patiesajiem?"
"Nu, tas vismaz ir loģisks secinājums," es teicu. "Bībeles tekstus Lora zina."
"Nu, paklausieties!" direktore iesaucās, zaudējusi pacietību. "Sātans var citēt Svētos Rakstus, pielāgojot tos saviem nolūkiem. Tālāk Lora raksta: lai gan Dievs melojot, viņš neblēdoties — viņš vienmēr nosūtot arī īstu pravieti, bet ļaudis neklausoties. Pēc viņas domām, Dievs ir kaut kas līdzīgs radio diktoram, bet mēs esam sabojāti radio aparāti, un tāds salīdzinājums man šķiet, maigi izsakoties, necienīgs."
"Lora nekādā ziņā negrib izrādīt necieņu," es sacīju. "Vismaz ne Dievam."
To direktore nelikās dzirdam. "Visvairāk uztrauc ne tik daudz viņas mazticamie argumenti, cik pats fakts, ka viņa vispār izvirzījusi tādu jautājumu."
"Lorai patīk atrast atbildes," es teicu. "Viņai patīk atrast atbildes uz svarīgiem jautājumiem. Jūs taču noteikti piekritīsiet, ka Dievs ir svarīgs. Nesaprotu, kāpēc tas būtu jāuzskata par kaut ko graujošu."
"Tā domā pārējie skolēni. Viņi uzskata, ka Lora — nu, dižojas. Met izaicinājumu neapstrīdamām autoritātēm."
"Tāpat rīkojās Kristus," es piezīmēju, "vismaz viņa laikā daži tā domāja."
Direktore neizteica acīm redzamo patiesību, ka tas viss varbūt ļoti labi piedienēja Kristum, bet nebija piemērots sešpadsmit gadu vecai meitenei. "Jūs īsti nesaprotat," viņa sacīja. Nudien, viņa pat lauzīja rokas, un šo norisi es vēroju ar interesi, jo nekad agrāk nebiju to redzējusi. "Pārējie domā, ka Lora — viņi domā, ka Lora ir asprātīga. Vismaz daži. Citi domā, ka viņa ir boļševiku piekritēja. Pārējiem viņa vienkārši šķiet dīvaina. Jebkurā gadījumā viņa rada neveselīgu interesi."
Nu es sāku aptvert. "Manuprāt, Lora nemaz nevēlas būt asprātīga," es teicu.
"Bet to ir tik grūti izprast!" īsā klusuma mirklī mēs raudzījāmies viena otrā pār rakstāmgaldu. "Un, vai zināt, viņai ir bars sekotāju," direktore sacīja ar skaudības pieskaņu balsī. Nogaidījusi, līdz es to ielāgošu, viņa turpināja: "Un vēl ir jautājums par viņas kavējumiem. Cik saprotu, viņai ir veselības problēmas, taču…"
"Kādas veselības problēmas?" es noprasīju. "Loras veselībai nekas nekaiš."
"Man gan šķita, ņemot vērā visas šīs vizītes pie ārsta…"
"Kādas vizītes pie ārsta?"
"Vai tad tas nav noticis ar jūsu ziņu?" Direktore nolika uz galda vēstuļu kaudzīti. Es pazinu savu vēstuļpapīru. Izskatīju tās: es tās nebiju rakstījusi, taču apakšā bija mans paraksts.
"Skaidrs," es sacīju, paņemdama savu mēteli un rokassomiņu. "Man būs jārunā ar Loru. Pateicos, ka atvēlējāt man laiku." Es paspiedu viņas pirkstu galus. Tagad bez vārda runas bija skaidrs, ka Lorai no skolas jāaiziet.
"Mēs centāmies, cik spējām," nabaga sieviete teica. Viņa jau gandrīz raudāja. Vēl viena Vijoles jaunkundze. Nolīgta strādniece, kura grib labu, bet nepanāk neko. Lora viņai nebija pa zobam.
Kad Ričards tovakar pajautāja, kā risinājusies mana saruna, es pastāstīju viņam par Loras graujošo ietekmi uz klasesbiedriem. Viņš nevis sadusmojās, bet šķita uzjautrināts, pat tādas kā apbrīnas pilns. Viņš teica, ka Lorai esot mugurkauls. Viņš teica, ka zināma dumpība liecinot par enerģiju un apņēmību. Viņš teica, ka arī pats neesot varējis ciest skolu un sagādājis raizes skolotājiem. Manuprāt, Lorai bija citi motīvi, taču es to paturēju pie sevis.
Nepieminēju Ričardam arī viltotās ārsta zīmes: tad būtu uguns pakulās. Skolotāju kaitināšana bija viens, bet stundu bastošana — pavisam kas cits. Tas jau oda pēc likuma pārkāpuma.
"Tev nevajadzēja viltot manu rokrakstu," es teicu Lorai, kad bijām divatā.
"Ričarda rokrakstu man neizdevās atdarināt. Tas pārāk atšķiras no mūsējā. Ar tavu bija daudz vieglāk."
"Rokraksts ir kaut kas personisks. Tāda viltošana ir kā zagšana."
Mirkli viņa šķita sarūgtināta. "Atvaino. Es jau tikai aizņēmos. Nedomāju, ka tu apvainosies."
"Laikam jau nav nozīmes jautāt, kādēļ tu tā rīkojies?"
"Es nelūdzu, lai mani sūta uz to skolu," Lora teica. "Es viņiem nepatiku tāpat kā viņi man. Viņi neuztvēra mani nopietni. Viņi nav nopietni cilvēki. Ja man visu laiku būtu jāpaliek tur, es tiešām būtu saslimusi."
"Ko tu darīji, kad nebiji skolā?" es jautāju. "Kurp tu gāji?" Es bažījos, ka viņa varbūt ir satikusies ar kādu — ar kādu vīrieti. Tie gadi viņai jau tuvojās.
"Ak, šur un tur," Lora atbildēja. "Aizbraucu uz pilsētas centru vai sēdēju parkos, un tā. Vai vienkārši staigāju apkārt. Pāris reižu redzēju tevi, bet tu mani neredzēji. Tu laikam gāji iepirkties." Es jutu, kā sirdī iebrāžas asiņu vilnis, kā tā sažņaudzas: panika, it kā uz mutes būtu uzgūlusi dzelžaina roka. Es laikam nobālēju.
"Kas noticis?" Lora jautāja. "Vai tu nelāgi jūties?"
Tai maijā mēs ar Berendžēriju devāmies uz Angliju, bet pēc tam ar Karalienes Mērijas pirmo reisu atgriezāmies Ņujorkā. Karaliene bija pats lielākais un greznākais okeāna laineris, kāds jebkad uzbūvēts, vismaz tā bija rakstīts visās brošūrās. Tas esot gadsimta notikums, teica Ričards.
Mums līdzi brauca Vinifreda. Un arī Lora. Tāds ceļojums nākšot viņai par labu, teica Ričards: viņa izskatoties novārgusi un panīkusi, turklāt kopš pēkšņās aiziešanas no skolas garlaikojoties bezdarbībā. Šis ceļojums būšot izglītojošs un visnotaļ noderīgs tādai meitenei kā viņa. Un mēs jau nemaz nevarot atstāt viņu vienu.
Publikas ziņkāre par Karalieni Mēriju nerimās. Kuģis tika aprakstīts un fotografēts līdz beidzamam sīkumam, tā iekārtojums bija rūpīgi pārdomāts — dienasgaismas spuldzes, plastmasas lamināts, slaidas kolonnas, kļavas koka paneļi — visur dārgi izskaistinājumi. Toties tas briesmīgi zvalstījās, un no otrās klases klāja bija pārskatāms pirmās klases klājs, tāpēc, tur pastaigājoties, nevarēja izvairīties no visādiem plikadīdām, kas drūzmējās gar reliņiem un nopētīja tevi no galvas līdz kājām.
Pirmajā dienā mani mocīja jūras slimība, bet pēcāk viss bija kārtībā. Uz kuģa tika daudz dejots. Tolaik es jau pratu dejot; pietiekami labi, bet ne pārāk labi. (Nekad neko nedari pārāk labi, teica Vinifreda, tas liecina, ka tu centies.) Es dejoju ar citiem vīriešiem, nevis ar Ričardu, — ar vīriešiem, kurus viņš pazina no saviem darījumiem un ar kuriem pats mani iepazīstināja. Parūpējieties par Airisu manā vietā, viņš smaidot mēdza sacīt šiem vīriešiem un paplikšķināja viņiem pa delmu. Dažreiz Ričards dejoja ar citām sievietēm, ar savu paziņu sievām. Dažreiz viņš izgāja ārā, lai izsmēķētu cigareti vai apmestu kādu loku pa klāju, vismaz pats tā teica. Es gan domāju, ka patiesībā viņš īgņojās vai grima domās. Lāgiem neredzēju viņu pa veselai stundai. Un tad viņš bija atgriezies, sēdēja pie mūsu galdiņa, vēroja mani pietiekami labi dejojam, un es klusībā minēju, cik ilgi viņš jau tur sēž.
Es nospriedu, ka viņš ir saērcināts, jo šis ceļojums nenorit tā, kā viņš iecerējis. Viņam nebija izdevies rezervēt galdiņu vakariņām Grila verandā, viņš neiepazinās ar ļaudīm, ar kuriem bija gribējis iepazīties. Savā valstībā viņš bija liels vīrs, bet uz Karalienes Mērijas — tikai gaužām nenozīmīgs cilvēciņš. Un arī Vinifreda bija nenozīmīgs cilvēciņš: viņas rosība tika šķiesta velti. Krietni bieži es manīju, kā viņu pilnīgi ignorē sievietes, kurām viņa piebiedrojusies. Tad viņa lavījās atpakaļ pie "mūsu bariņa", kā pati to dēvēja, cerēdama, ka neviens neko nav redzējis.