Es tiešām domāju, ka Lora ar vislielāko prieku piekritīs pavadīt kādu laiku Aviljonā — viņa tik negribīgi bija to atstājusi —, taču, kad šis nodoms tika izpausts, viņa šķita vienaldzīga. Viņa negribēja izrādīt Ričardam atzinību ne par ko, tā to sapratu es. "Vismaz satiksim Rīniju," — tas bija viss, ko viņa pateica.
"Man |oti žēl, bet Rīnija pie mums vairs nestrādā," Ričards sacīja. "Viņu palūdza aiziet."
Kad tas noticis? Pirms kāda laika. Pirms mēneša, pirms vairākiem mēnešiem? Ričards atbildēja nenoteikti. Viņš sacīja, ka tam par iemeslu bijis Rīnijas vīrs, kurš pārāk stipri dzēris. Tāpēc mājas remonts neesot veikts tādā veidā, kādu jebkurš saprātīgs cilvēks uzskatītu par pietiekami ātru un apmierinošu, un Ričards neredzot jēgu maksāt lielu naudu par slinkošanu un par to, ko varētu apzīmēt vienīgi par nepakļaušanos saimniekam.
"Viņš negribēja, lai Rīnija tur ir, kad atbrauksim mēs," Lora teica. "Viņš zināja, ka viņa nostātos mūsu pusē."
Mēs staigājām pa Aviljonas pirmo stāvu. Pati māja šķita sarukusi; mēbeles pārklātas ar putekļu drānām, vismaz tas, kas atlicis no mēbelēm, — masīvākās, tumšākās bija aizvāktas, droši vien pēc Ričarda rīkojuma. Varēju iztēloties Vinifredu apgalvojam, ka neviens taču nevēlēsies, lai viņa mājā atrodas bufete, kas rotāta ar tik rupjām, nepārliecinošām koka vīnogulāju vijām. Ādā iesietās grāmatas joprojām bija bibliotēkā, tomēr man radās nojauta, ka ilgi tās tur nepaliks. Portreti, kuros vectēvs Bendžamins redzams kopā ar premjerministriem, bija nozuduši: kāds — bez šaubām, Ričards, — beigu beigās būs ievērojis viņu pasteļkrāsas sejas.
Aviljonā reiz bija valdījusi tādas stabilitātes gaisotne, kas robežojās ar nesamierināmību, — māja bija kā liels, stūrains laukakmens, kas iemests laika upes vidū un neviena labā nav ar mieru izkustēties, — bet tagad tā bija noplukuši, pazemīga, itin kā kuru katru brīdi gatavotos sabrukt. Tai vairs nepiemita savu pašas pretenziju drosme.
Cik demoralizējoši, teica Vinifreda, cik viss esot noputējis, un virtuvē esot peles, viņa redzējusi spiras, un tur esot arī mitrenes. Taču jau šodien pat ar vilcienu atbraukšot Margatroidi kopā ar diviem citiem, jaunākiem kalpotājiem, kas pievienoti mūsu svītai, un drīz viss mirdzēšot un laistīšoties kā kuģa zvans, atskaitot, protams (te viņa iesmējās), pašu kuģi, ar kuru viņa domāja Nāriņu. Ričards patlaban bija laivu mājā un apskatīja jahtu. Rīnijas un Rona Hinksa uzraudzībā bija vajadzējis noberzt veco krāsu un pārkrāsot jahtu, bet tas bija vēl viens nepadarīts darbs. Vinifreda nespēja saprast, kas Ričardam padomā ar to veco sili, — ja Ričards tiešām vēloties būrāt, tad varētu nogremdēt to sagrabējušo dinozauru un nopirkt jaunu burulaivu.
"Manuprāt, viņš uzskata, ka tai ir sentimentāla vērtība," es teicu. "Tas ir — mūsu izpratnē. Loras un manējā."
"Un vai tā ir?" Vinifreda noprasīja ar savu uzjautrināto smaidiņu.
"Nē," atbildēja Lora. "Kāpēc gan? Tēvs nekad mūs tajā nevizināja. Viņš vizināja tikai Kalliju Ficsimonsu." Mēs atradāmies ēdamistabā; vismaz garais galds vēl bija savā vietā. Es prātoju, ko Ričards — vai drīzāk Vinifreda — nolems darīt ar Tristanu un Izoldi un viņu stiklaino, vecmodīgo mīlasstāstu.
"Kallija Ficsimonsa bija atbraukusi uz bērēm," Lora sacīja. Mēs bijām divatā; Vinifreda bija uzkāpusi augšstāvā uz savu kosmētisko atpūtu, kā pati to dēvēja. Uz plakstiem viņa bija uzlikusi vates piciņas, samitrinātas kumelīšu uzlējumā, bet seju noklājusi ar dārgu, zaļu dūņu putru.
"Ak tā? Tu man neesi stāstījusi."
"Man piemirsās. Rīnija bija nikna uz viņu."
"Par to, ka viņa atbrauca uz bērēm?"
"Par to, ka viņa nebija atbraukusi agrāk. Pret Kalliju viņa izturējās visai rupji. Viņa teica: "Tu esi stundu par vēlu un grasi par lētu.""
"Bet viņa jau nevarēja Kalliju ciest! Viņa vienmēr dusmojās, kad Kallija atbrauca paciemoties! Viņa uzskatīja Kalliju par padauzu!"
"Viņa droši vien nebija tik pamatīga padauza, lai izdarītu Rīnijai pa prātam. Viņa noslinkoja un nepaveica savu darbu, kā nākas."
"Padauzas darbu?"
"Nu, pēc Rīnijas domām, Kallijai vajadzēja izturēt līdz galam. Vismaz būt šeit tad, kad tēvs bija nonācis tādās grūtībās. Kliedēt viņa drūmās domas."
"To visu teica Rīnija?"
"Ne gluži, bet varēja tak noprast, ko viņa domā."
"Ko darīja Kallija?"
"Izlikās, ka nesaprot. Un pēc tam viņa darīja to, ko bērēs dara visi. Raudāja un meloja."
"Ko meloja?" es jautāju.
"Viņa sacīja — kaut arī politiskā ziņā abu uzskati ne vienmēr esot sakrituši, tēvs tomēr esot bijis bezgala labs cilvēks. Rīnija ņurdēja — politiskā ziņā, ko tu neteiksi, bet klusītēm, pie sevis."
"Manuprāt, viņš tiešām centās tāds būt," es piezīmēju. "Tas ir — labs."
"Nu, viņš necentās pietiekami," Lora noteica. "Vai tad tu neatceries, kā viņš mēdza sacīt? Ka mēs esam atstātas viņam uz kakla, it kā mēs būtu kāda cilpa."
"Viņš centās, cik spēdams," es paliku pie sava.
"Vai atceries tos Ziemassvētkus, kad viņš pārģērbās par Santa Klausu? Tas bija pirms mātes nāves. Man nupat bija apritējuši pieci gadi."
"Jā," es apstiprināju. "Tieši to jau es saku. Viņš centās."
"Tas man riebās," Lora noteica. "Man vienmēr ir riebušies tāda veida pārsteigumi."
Mums bija likts gaidīt ģērbtuvē. Halles dubultdurvīm priekšā bija caurspīdīgi aizkari, tāpēc mēs nevarējām ieskatīties plašajā hallē, kur pa vecai modei atradās kamīns; un tur bija novietota Ziemassvētku eglīte. Mēs sēdējām uz ģērbtuves dīvāniņa, aiz kura pie sienas atradās garens spogulis. Pie garā stieņa karājās mēteļi — tēva mēteļi, mātes mēteļi, virs tiem cepures — mātes cepures ar garām putnu spalvām, tēva — ar īsākām. Tur oda pēc gumijas botēm, pēc svaigiem priežu sveķiem un ciedriem no vītnēm, kas bija aptītas ap parādes kāpņu margām, un pēc vaska uz siltiem grīdas dēļiem, jo kurējās kurtuve: radiatori šņāca un tinkšķēja. No palodzes apakšas vilka auksts vējš, atnesdams nežēlīgo, pacilājošo sniega smaržu.
Ģērbtuvē bija viena griestu lampa; tai bija dzeltens zīda abažūrs. Stikla durvīs es redzēju mūsu atspulgu: mūsu tumšzilās samta kleitiņas ar mežģīņu apkaklītēm, mūsu baltās sejas, mūsu palsos, vidū pāršķirtos matus, mūsu palsās rokas, saliktas klēpi. Mūsu baltās zeķītes, mūsu melnās lakādas kurpītes. Mums bija mācīts sēdēt, sakrustojot kājas pie potītēm — nekad ne celi pār celi —, un tieši tā mēs arī sēdējām. Spogulis mums aiz muguras pacēlās kā stikla burbulis, kas nirst ārā no mūsu galvvidiem. Es dzirdēju mūsu ieelpas un izelpas: gaidīšanas elpu. Izklausījās, it kā elpotu kāds cits — kaut kas liels, bet neredzams, paslēpies mēteļos, kas apslāpē skaņu.
Piepeši dubultdurvis atvērās. Tur stāvēja kāds vīrs sarkanās drānās, sarkans milzis, kurš slējās augšup kā tornis. Viņam aiz muguras bija nakts tumsa un liesmu blāzma. Viņa seju klāja balti dūmi. Galva viņam liesmoja. Viņš metās uz priekšu: rokas bija izstieptas. No viņa mutes skanēja auri vai kliedzieni.
Es mirkli izbijos, tomēr biju pietiekami liela, lai saprastu, kas ar to domāts. Šīm skaņām vajadzēja nozīmēt smieklus. Tas bija tikai tēvs, kurš tēloja Santa Klausu, un viņš nemaz nedega — tā bija atblāzma no eglītes, sveču vainags ap viņa galvu. Viņš bija uzvilcis savus sarkanos brokāta rītasvārkus — otrādi, ar mugurpusi uz priekšu — un bārdu uzmeistarojis no vates.
Māte mēdza sacīt, ka viņš neapzinoties pats savu spēku: viņš neapzinājās, cik liels ir salīdzinājumā ar pārējiem. Viņam droši vien nenāca ne prātā, cik briesmīgs viņš var izskatīties. Vismaz Lorai viņš šķita briesmīgs.