Viņa pagrieza galvu, gausi. Es nebiju viņu iztrūcinājusi. "Sveika," viņa ierunājās. "Te dzīvo sikspārņi."
"Nav nekāds brīnums," es teicu. Lorai blakus bija nolikta liela papīra turza. "Kas tev tur ir?"
Viņa sāka celt laukā mantas — dažādus niekus, vecas greznumlietiņas. Sudraba tējkanniņa, kas piederējusi manai vecaimātei, trīs porcelāna tasītes un apakštasītes, apgleznotas, no Drēzdenes. Dažas karotes ar monogrammām. Riekstu knaibles aligatora formā, vientuļa perlamutra apročpoga, bruņurupuča kaula ķemme ar izlūzušu zobu, sabojātas sudraba šķiltavas, garšvielu statnis bez etiķa pudelītes.
"Ko tu darīsi ar šīm mantām?" es jautāju. "Tu taču nevari vest tās līdzi uz Toronto!"
"Es tās slēpju. Viņi nedrīkst izpostīt visu."
"Kas nedrīkst?"
"Ričards un Vinifreda. Viņi tik un tā vienkārši izsviestu šīs lietas ārā; esmu dzirdējusi viņus runājam par nevērtīgām drazām. Agrāk vai vēlāk viņi izmēzīs visu pa tīro. Tāpēc es paglabāju dažas mantas — mums. Atstāšu tās šeit augšā, vienā lādē. Tad tās būs drošībā, un mēs zināsim, kur tās ir."
"Un ja nu viņi pamana?" es ieminējos.
"Nepamanīs. Te nav nekā īsti vērtīga. Skaties," viņa teica, "es atradu mūsu vecās burtnīcas. Tās vēl arvien bija tepat, tai pašā vietā, kur mēs tās atstājām. Atceries, kad mēs atnesām tās uz šejieni? Viņam?"
Aleksam Tomasam nekad nebija vajadzīgs vārds, ja par viņu runāja Lora: viņš vienmēr bija viņš, viņam, viņa. Es kādu laiku domāju, ka Lora ir atteikusies no viņa vai no priekšstata par viņu, taču tagad bija acīm redzams, ka tas tā nav.
"Grūti noticēt, ka mēs to darījām," es teicu. "Ka mēs viņu te slēpām, ka mūs nepieķēra."
"Mēs bijām piesardzīgas," Lora sacīja. Viņa mirkli domāja, tad pasmaidīja. "Tu man īsti nenoticēji — par misteru Ērskinu," viņa ierunājās. "Vai ne?"
Man laikam būtu vajadzējis melot, acīs skatoties. Bet es izgāju uz kompromisu. "Man viņš nepatika. Viņš bija šausmīgs," es teicu.
"Bet Rīnija man noticēja. Kā tev šķiet, kur viņš tagad ir?"
"Misters Ērskins?"
"Tu zini, kas." Viņa apklusa, pagriezās, lai atkal paraudzītos laukā pa logu. "Vai tev vēl ir tava fotogrāfija?"
"Lora, man liekas, tev nevajadzētu tik daudz prātot par viņu," es sacīju. "Nedomāju, ka viņš uzradīsies atkal. Tas nav lemts."
"Kāpēc? Vai tu domā, ka viņš ir miris?"
"Kāpēc lai viņš būtu miris?" es jautāju. "Nē, es nedomāju, ka viņš ir miris. Es tikai domāju, ka viņš ir devies uz kādu citu vietu."
"Tomēr viņš nav notverts, citādi mēs būtu par to dzirdējušas. Tas būtu rakstīts avīzēs," Lora teica. Viņa savāca vecās burtnīcas un ielika tās savā papīra turzā.
Aviljonā mēs palikām ilgāk, nekā biju gaidījusi, un noteikti ilgāk, nekā man gribējās: es tur jutos iesprostota, ieslēgta, nespējīga kustēties.
Dienu pirms mūsu aizbraukšanas es nokāpu lejā brokastīs, un Ričarda tur nebija; bija vienīgi Vinifreda, kura ēda olu. "Tu nokavēji lielo startu," viņa sacīja.
"Kādu lielo startu?"
Viņa pamāja uz ainavu, kas pavērās no mājas: vienā pusē Luveto, otrā Zogsa. Es pārsteigta ieraudzīju Loru uz Nāriņas klāja, burājam lejup pa upi. Viņa sēdēja laivas priekšgalā kā galeona figūra. Mugura bija pagriezta pret mums. Ričards stāvēja pie stūresrata. Galvā viņam bija kaut kāda drausmīga, balta jūrnieku cepure.
"Viņi vismaz nav nogājuši uz grunti," Vinifreda piezīmēja ar dzēlības pieskaņu balsī.
"Vai tu negribēji braukt?" es jautāju.
"Īstenībā ne." Viņas balsī bija kāds savāds tonis, kuru es noturēju par greizsirdību: jebkurā Ričarda pasākumā viņai tik ļoti patika atrasties priekšplānā.
Es uzelpoju: varbūt tagad Lora mazliet atmaigs, varbūt atteiksies no savas saltā naida kampaņas. Varbūt sāks izturēties pret Ričardu kā pret cilvēku, nevis kā pret kaut ko tādu, kas izrāpojis no akmens apakšas. Tas katrā ziņā atvieglotu manu dzīvi, es nodomāju. Gaisotne kļūtu tīkamāka.
Tomēr tā nenotika. Ja vispār bija kādas pārmaiņas, tad sasprindzinājums pieauga, taču bija mainījis virzienu: tagad Ričards atstāja istabu, tiklīdz tajā iegāja Lora. Gandrīz vai šķita, ka viņš no Loras baidās.
"Ko tu esi pateikusi Ričardam?" es jautāju Lorai kādu vakaru, kad mēs visi atkal bijām Toronto.
"Kā tu to domā?"
"Todien, kad jūs abi burājāt ar Nāriņu."
"Es viņam neko neesmu pateikusi," viņa atbildēja. "Kāpēc lai es kaut ko teiktu?"
"Nezinu."
"Es viņam nekad neko nesaku," Lora piebilda, "jo man nav ko teikt."
Kastaņa
Es pārskatu to, ko esmu uzrakstījusi, un zinu, ka tas ir aplam, un vaina ir nevis tajā, ko esmu uzlikusi uz papīra, bet gan tajā, ko esmu izlaidusi. Tam, kā tur nav, ir sava klātbūtne, līdzīga gaismas prombūtnei.
Jūs, protams, gribat patiesību. Jūs gribat, lai es saskaitu kopā divi un divi. Bet nav jau teikts, ka divi plus divi dāvās jums patiesību. Divi plus divi ir vienāds ar balsi aiz loga. Divi plus divi ir vienāds ar vēju. Dzīvs putns nav tas pats, kas šī putna kataloģizētie kauli.
Vakarnakt es spēji uztrūkos no miega, sirds man dauzījās. No loga nāca šķindoša skaņa: kāds meta pret stiklu oļus. Es izkāpu no gultas un taustījos uz loga pusi, pastūmu rāmi augstāk un izliecos ārā. Nebiju uzlikusi brilles, tomēr redzēju pietiekami labi. Tur bija mēness, gandrīz pilns, smalki sadzīslots ar vecām rētām, un zem tā pletās apslāpēti oranžā blāzma, ko debesīs meta ielas laternas. Zem manis bija ietve, visa vienos ēnu lāsumos, to pa pusei aizsedza kastaņa, kas aug priekšējā pagalmiņā.
Es apzinājos, ka te nevajadzētu būt nekādai kastaņai: šim kokam vieta bija citur, simt jūdžu tālu, pie mājas, kurā es reiz biju dzīvojusi kopā ar Ričardu. Tomēr te nu tas bija, šis koks, zari izpletušies kā ciets, biezs tīkls, vāri vizēja tā ziedu baltie naktstauriņi. r
Stiklainā šķinda atskanēja atkal. Tur bija kāds salīcis stāvs: vīrietis, kurš rakņājās pa atkritumu konteineriem, bīdīja šurpu turpu vīna pudeles izmisīgā cerībā, ka vienā no tām kaut kas varētu būt palicis. Ielas žūpa, ko šurp atdzinis tukšums un slāpes. Viņa kustības bija zaglīgas, agresīvas, it kā viņš nevis medītu, bet gan spiegotu — sijātu manas izmestās grabažas, lai atrastu pierādījumus pret mani.
Tad viņš izslējās, sāniski iegāja spilgtākā gaismā un paskatījās augšup. Es saredzēju tumšās uzacis, acu dobumus, smaidu kā baltu šķēlumu sejas tumšajā ovālā. V veida izgriezumā zem viņa kakla vīdēja kaut kas bāls: krekls. Viņš pacēla roku, pavēzēja to sānis. Sveiciens — vai atvadu mājiens.
Nu viņš gāja prom, un es nespēju viņam uzsaukt. Viņš zināja, ka es nespēju uzsaukt. Nu viņš bija nozudis.
Es sajutu smacējošu spiedienu ap sirdi. Nē, nē, nē, nē, sacīja kāda balss. Man pār vaigiem ritēja asaras.
Taču es biju pateikusi to skaļi — pārāk skaļi, jo tagad bija pamodies Ričards. Viņš stāvēja tieši man aiz muguras. Un grasījās uzlikt roku man uz skausta.
Un tad es pamodos pa īstam. Es gulēju ar slapju seju, vaļējām acīm, skatīdamās griestu pelēkajā tukšumā, gaidīdama, kad pierims sirds. Nomodā es vairs neraudu bieži; tikai šad un tad pa kādai sausai asarai. Pārsteidzoši atklāt, ka tomēr esmu to darījusi.
Kad esi jauna, tev šķiet, ka viss, ko tu dari, ir paredzēts vienreizējai lietošanai. Tu ej no tagadnes uz tagadni, rokās burzīdama laiku, aizsviēzdama to prom. Tu esi pati sava automašīna, kas pārsniedz ātrumu. Tu domā, ka vari atbrīvoties no lietām un arī no cilvēkiem — atstāt tos aiz muguras. Tu vēl nezini, ka viņiem ir paradums atgriezties.