Laiks sapņos ir sastindzis. Tu nekad nespēj tikt prom no tās vietas, kur esi atradusies.
Tomēr kaut kas šķindēja pa īstam, stikls pret stiklu. Es izkāpu no gultas — no savas reālās, vienguļamās gultas — un devos pie loga. Ielas pretējā pusē pa kaimiņu atkritumu kasti vandījās divi jenoti, apgāzdami pudeles un skārdenes. Maitēdāji, kuri atkritumu izgāztuvē jūtas kā mājās. Tie paskatījās augšup uz mani, modri, nesatraukti, mazās zagļu maskas mēnesnīcā melnas.
Lai jums labi veicas, es nodomāju. Ņemiet, ko spējat, kamēr vēl varat paņemt. Kam tur kāda daļa, vai tas pieder jums? Tikai neļaujiet, lai jūs pieķer.
Es likos atpakaļ gultā un gulēju smagajā tumsā, ieklausīdamās elpā, kuras, kā zināju, šeit nemaz nav.
X
..
Aklais slepkava: Ksenora ķirzakcilveki
Nedēļām ilgi viņa staigā pa veikaliem. Aiziet uz tuvāko sīkpreču bodi, nopērk dažus nagu pulējamos stienīšus vai kādu oranžu nūjiņu, ar ko atbīdāmi ienadži, kaut ko mazu, tad lēnām dodas garām žurnāliem, nepieskardamās, cenzdamās būt piesardzīga, lai neviens nepieķertu viņu skatāmies, bet ar acīm sijā virsrakstus, meklējot viņa vārdu. Kādu no viņa vārdiem. Tagad viņa tos zina, vismaz lielāko daļu: viņa taču parasti nesa uz banku čekus.
Teiksmas par brīnumiem. Savādi stāsti. Satriecoši pārsteigumi. Viņa izpēta to visu.
Beidzot viņa kaut ko pamana. Tas noteikti ir īstais: Ksenora ķirzakcilvēki. Pirmā aizraujošā dala no Zikrona karu hronikām. Uz vāka — blondīne pseidobabiloniskā stilā, baltais tērps zem neticamu izmēru krūtīm cieši sajozts ar zelta ķēdi, ap kaldu lazurīta rotaslietu virtenes, no galvas dīgst sudraba pusmēness. Lūpas valgas, mute pavērta, acis lielas, viņu ir sagrābuši divi radījumi, kuriem katrai rokai trīs smaili pirksti un acīm vertikālas zīlītes. Tie ir ģērbušies vienīgi sarkanos šortos. Sejas tiem kā saplacināti diski, ādu klāj zvīņas tumši zaļganzilā krāsā ar alvainu spīdumu. Tie glumi spīd kā aplaistīti ar taukiem; zem pelēkzilās ādas izspiežas lāsmojoši muskuļi. Mutes bez lūpām, zobi ir daudzi un asi kā adatas.
Tos viņa pazītu jebkur.
Kā tikt pie grāmatas? Tikai ne šajā veikalā, kur viņu pazīst. Nekādā gadījumā nedrīkst dot vielu tenkām, jebkādā veidā izturoties savādi. Nākamajā iepirkšanās reizē viņa iegriežas dzelzceļa stacijā un atrod žurnālu tur, preses stendā. Viena plāna burtnīciņa; viņa samaksā, nenovilkusi cimdus, Sigli saritina žurnālu, paslēpj to rokassomiņā. Pārdevējs uzmet viņai dīvainu mirkli, bet tā jau vīrieši mēdz darīt.
Braukdama atpakaļ ar taksometru, viņa visu ceļu spiež žurnālu sev pie krūtīm, slepus uznes to augšā pa kāpnēm, ieslēdzas ar to vannas istabā. Viņa zina, ka rokas drebēs, pāršķirot lapas. Tas ir tāds stāsts, kādu klaidoņi lasa preču vagonos vai skolas vecuma puikas — kabatas lukturīša gaismā. Fabrikas sargi pusnaktī, lai paliktu nomodā; tirdzniecības aģenti ceļotāju viesnīcās pēc neauglīgas dienas; kaklasaite noņemta, krekls atpogāts, kājas saceltas, viskijs zobu skalojamā glāzē. Policisti garlaicīgā vakarā. Neviens no viņiem nepamanīs vēsti, kura noteikti būs paslēpta kaut kur starp drukātajām rindiņām. Tā būs vēsts, kas domāta vienīgi viņai.
Papīrs ir tik mīksts, ka gandrīz izjūk viņai rokās.
Šeit, aizslēgtajā vannas istabā, nolikta viņai uz ceļgaliem, nodrukāta melniem burtiem, ir Sekel-Norna, tūkstoš krāšņumu pilsēta — tās dievi, tās ieražas, tās brīnumainā paklāju aušana, tās paverdzinātie un izmantotie bērni, jaunavas, kuras tiks upurētas. Tās septiņas jūras, tās pieci mēneši, tās trīs saules; rietumu kalni un to drūmie kapakmeņi, kur gaudo vilki un uzglūn daiļas, nemirušas sievietes. Pils sazvērestība izstiepj savus taustekļus, ķēniņš nesteidzas un cenšas uzminēt, kādi spēlei pret viņu izvērsti; Augstā Priesteriene bāž kabatā savus kukuļus.
Un nu ir nakts pirms upurēšanas; izraudzītā gaida savā liktenīgajā gultā. Bet kur ir aklais slepkava? Kas noticis ar viņu un ar viņa mīlestību pret nevainīgo meiteni? To daļu viņš laikam pataupījis vēlākam, viņa nospriež.
Tad, drīzāk, nekā viņa gaidījusi, uzbrūk nežēlīgie barbari, sava apsēstā vadoņa skubināti. Bet, līdzko viņi ir tikuši iekšā pa pilsētas vārtiem, viņus gaida pārsteigums: austrumu līdzenumā nolaižas trīs kosmosa kuģi. Pēc formas tie atgādina ceptu olu vai uz pusēm pārgrieztu Saturnu, un tie nāk no-Ksenora. No tiem izbirst ķirzakcilvēki ar ņirbošiem, pelēkiem muskuļiem, metāla peldbiksēs, ar neredzētiem ieročiem. Viņiem ir lāzerpistoles, elektriski laso, vienvietīgi lidaparāti. Visvisādi pārmoderni verķi.
Pēkšņais iebrukums maina zikroniešu nodomus. Barbari un pilsētnieki, amatpersonas un dumpinieki, saimnieki un vergi — visi aizmirst atšķirības un sāk kopīgu cīņu. Šķiru robežas izzūd — snilfardi atmet senos titulus kopā ar savām maskām un, atrotījuši piedurknes, stājas uz barikādēm plecu pie pleca ar ignirodiem. Visi uzrunā cits citu ar vārdu tristoks, kas nozīmē (aptuveni) — tas, ar kuru esmu mijis asinis, tātad biedrs vai brālis. Sievietes tiek aizvestas uz Templi un ieslēgtas tajā pašu drošības labad, tāpat arī bērni. Vadību uzņemas ķēniņš. Barbaru karaspēks pilsētā tiek sagaidīts ar prieku, jo viņi ir prasmīgi cīnītāji. Ķēniņš sarokojas ar Līksmes Kalpu, un viņi nolemj dalīties varā. Dūre ir stiprāka nekā visi tās pirksti kopā, saka ķēniņš, citēdams senu sakāmvārdu. Pēc īsa brīža aizveras visi astoņi smagie pilsētas vārti.
Ķirzakcilvēki sākumā gūst panākumus nomaļajos laukos, jo viņiem palīdz pārsteiguma efekts. Viņi saņem gūstā dažas pievilcīgas sievietes, kuras tiek ieslodzītas sprostos; caur restēm uz viņām kāri glūn duči ķirzaku karotāju. Taču tad ksenoriešu armija cieš neveiksmi: lāzerieroči, uz kuriem viņi paļāvušies, uz Zikrona nedarbojas diez cik labi, jo šeit ir citādi gravitācijas spēki; elektriskos laso var izmantot tikai nelielā attālumā, un SekelNornas iedzīvotāji tagad atrodas aiz ļoti bieza mūra. Ķirzakcilvēkiem nepietiek vienvietīgo lidaparātu, lai pārvestu triecienspēkus, kas varētu ieņemt pilsētu. īsts uguns lietus no pilsētas mūriem sagaida katru ķirzakcilvēku, kas pieiet gana tuvu: zikronieši ir atklājuši, ka ksenoriešu metāla bikses augstā temperatūrā uzliesmo, un apmētā viņus ar degošas darvas pikām.
Ķirzaku vadonis aiz niknuma histēriski kliedz, un pieci ķirzaku zinātnieki tiek sodīti ar nāvi: uz Ksenora acīmredzot nevalda demokrātija. Tie, kas palikuši dzīvi, ķeras pie darba, lai atrisinātu tehniskās problēmas. Viņi apgalvo — ja būšot pietiekami daudz laika un nepieciešamie piederumi, tad viņi izdomāšot, kā sagraut Sekel-Nornas mūrus. Viņi prot arī radīt gāzi, kura laupītu zikroniešiem apziņu. Tad viņi varētu plosīties tik nešpetni, cik vien sirds kāro.
Tās ir pirmās daļas beigas. Bet kas noticis ar mīlas stāstu? Kur ir aklais slepkava un mēmā meitene? Meitene šajās jukās ir pilnīgi piemirsta — pēdējoreiz viņa redzēta slēpjamies zem sarkanās brokāta gultas —, un aklais vīrietis nav parādījies vispār. Viņa šķir lapas atpakaļ: varbūt ir kaut ko palaidusi garām. Bet nē, abi ir vienkārši izgaisuši.
Varbūt viss beigsies labi, aizraujošā turpinājumā. Varbūt viņš dos ziņu.
Viņa saprot, ka šajās gaidās ir kaut kas neprātīgs — viņš nesūtīs viņai ziņu, bet, ja arī sūtīs, tad tā nepienāks šādi —, tomēr viņa nespēj no tām atbrīvoties. Šīs fantāzijas vērpj cerība, šo mirāžu rada ilgas — nedibināta cerība, ilgas, kuras izstaro vakuumā. Varbūt viņai aptumšojas prāts, varbūt viņa gāžas nost no sliedēm, varbūt krīt laukā no eņģēm. Laukā no eņģēm, kā uzlauztas durvis, kā sadragāti vārti, kā rūsējošs seifs. Ja esi laukā no eņģēm, no tevis izkļūst tādas lietas, kuras būtu paturamas iekšienē, toties iekšā tiek tādas, kuras tur nedrīkstētu ielaist. Slēdzenes zaudē savu spēku. Sargi iemieg. Paroles vairs nedarbojas.