Kas attiecas uz pašu grāmatu, tā palika nepieminama — aizstumta prom no acīm kā tāds nevērtīgs, apkaunojošs radagabals. Tik plāna grāmatiņa, tik bezpalīdzīga. Neaicināta viešņa šajās dīvainajās dzīrēs, tā lidinājās pa skatuves stūriem kā nevarīgs naktstauriņš.
Kamēr es ļāvos sapņiem, kāds satvēra mani aiz delma, es tiku piecelta kājās, rokā man tika iegrūsta aploksne, pārsieta ar zeltītu lenti, ar čeku iekšā. Tika nosaukts balvas ieguvējas vārds. Es to nesaklausīju.
Viņa tuvojās man, pa skatuvi klaudzēja papēdīši. Viņa bija gara auguma; tagad visas jaunās meitenes ir ļoti garas, tam par iemeslu droši vien ir kādas atšķirības pārtikā. Viņa bija ģērbusies melnā kleitā, kas izskatījās askētiska starp vasaras krāsām; tajā bija ieausti sudraba pavedieni vai pērlītes — kaut kādi vizuļi. Mati viņai bija gari un tumši. Ovāla seja, lūpas nokrāsotas ķiršsarkanas; viegli saraukta piere, ciešs, pētošs skatiens. Ādai gaiši dzeltens vai brūns apakštonis — vai viņa varētu būt indiete, arābiete vai ķīniete? Tas bija iespējams pat Taikonderogā: mūslaikos visi ir visur.
Sirds man salēcās: ilgas izšāvās man cauri kā krampji. Varbūt mana mazmeita — varbūt Sabrina tagad izskatās šāda, es nodomāju. Varbūt jā, varbūt ne, kā lai es to zinu? Iespējams, es viņu pat nepazītu. Viņa tik ilgi ir turēta nošķirtībā no manis; viņa tiek turēta nošķirtībā. Ko tur lai dara?
"Mis Grifena," nošņāca politiķis.
Es salīgojos, atguvu līdzsvaru. Jā, ko tad es biju grasījusies teikt?
"Mana māsa Lora tik ļoti priecātos," es iedvesu mikrofonā. Balss man trīcēja; man šķita, ka tūdaļ ģībšu. "Viņa labprāt palīdzēja cilvēkiem." Tas bija tiesa, es biju nozvērējusies neteikt neko nepatiesu. "Viņai tik ļoti patika lasīšana un grāmatas." Arī tiesa, līdz zināmai robežai. "Jums viņa būtu novēlējusi visu to labāko nākotnē." Arī tiesa.
Man izdevās pasniegt viņai aploksni; meitenei nācās pieliekties. Es iečukstēju — vai vismaz gribēju iečukstēt — viņai ausī: Lai tev veicas. Esi piesardzīga. Visiem, kuri nolēmuši noņemties ar vārdiem, ir nepieciešama šāda svētība, šāds brīdinājums. Vai es tiešām biju runājusi vai vienkārši atvērusi un aizvērusi muti kā zivs?
Viņa pasmaidīja, pār visu seju un matiem iemirdzējās un iedzirkstījās sīciņi, spoži vizulīši. So iespaidu radīja manas acis un skatuves gaismas, kuras bija pārāk spilgtas. Man būtu vajadzējis uzlikt brilles ar tonētajiem stikliem. Es stāvēju un mirkšķināju acis. Tad viņa izdarīja kaut ko negaidītu: viņa pieliecās un noskūpstīja mani uz vaiga. Caur viņas lūpām es sajutu savas ādas faktūru: mīksta kā zamšs, krunkaina, pūderēta, mūžveca.
Tagad kaut ko pačukstēja arī viņa, taču es īsti nesadzirdēju. Vai tas bija vienkāršs paldies vai kāda cita vēsts — vai tas varētu būt? — svešā valodā?
Viņa pagriezās, lai ietu prom. Gaisma, kas staroja no viņas, bija tik žilbinoša, ka man nācās aizvērt acis. Es nebiju dzirdējusi, es nevarēju redzēt. Tumsa nāca tuvāk. Aplausi dauzīja man ausis kā plandoši spārni. Es sagrīļojos un gandrīz pakritu.
Kāds modrs darbonis satvēra mani zem rokas un aizveda atpakaļ pie krēsla. Atpakaļ neziņā. Atpakaļ garajā ēnā, ko meta Lora. Tālāk no nepatikšanām.
Taču vecā rēta ir atvērusies, ārā plūst neredzamās asinis. Drīz es būšu iztukšota.
Sudraba šķirstiņš
Sāk ziedēt oranžās tulpes, saņurcītas un skrandainas kā noklīduši kareivji no kādas armijas, kura atgriežas mājās. Es sveicu tās ar atvieglojumu, kā mādama no sabumbotas ēkas; tomēr tām savs ceļš jāveic pēc iespējas labāk, bez īpašas palīdzības no manas puses. Lāgiem es rakņājos pa postažu dārzā aiz mājas, vākdama prom sausus stublājus un kritušas lapas, taču diez cik tālāk netieku. Es vairs nespēju ilgi tupēt uz ceļgaliem, nespēju iegremdēt rokas augsnē.
Vakar biju aizgājusi pie ārsta aprunāties par savām reiboņa lēkmēm. Viņš teica, ka man esot izveidojusies tā vaina, kuru dēvē par sirdi, — it kā veseliem cilvēkiem tās nebūtu. Šķiet, galu galā tomēr nenotiks tā, ka es dzīvošu mūžīgi, tikai kļūdama arvien mazāka, sirmāka un putekļaināka, gluži kā sibila savā pudelē. Reiz senos laikos nočukstējusi Es gribu nomirt, es tagad aptveru, ka šī vēlēšanās tiešām tiks izpildīta, turklāt drīzāk jau agrāk, nevis vēlāk. Vairs nekrīt svarā, ka šai ziņā esmu mainījusi savas domas.
Esmu ietinusies šallē, lai pasēdētu ārā, sētaspuses lieveņa nojumes pavēnī, pie apskrambāta koka galda, kuru liku Volteram atnest no garāžas. Tur atradās parastās mantas, kas palikušas pēc iepriekšējiem īpašniekiem: izžuvušu krāsu bundžu kolekcija, šīfera plātņu kaudze, burka, līdz pusei pilna ar sarūsējušām naglām, stieples ritulis. Mumificēti zvirbuļi, no matraču polsterējuma savilkti peļu midzeņi. Volters nomazgāja galdu ar ]avex, tomēr tas joprojām ož pēc pelēm.
Man priekšā uz galda ir nolikta tējas tase, ceturtdaļās sagriezts ābols un piezīmju bloknots ar zilām svītrām, reiz vīriešiem bija tādas pidžamas. Esmu nopirkusi arī jaunu lodīšu pildspalvu, lētu, no melnas plastmasas. Atceros savu pirmo tintes pildspalvu, cik slīdīgi gluda tā bija, cik zilus pirkstus man nokrāsoja tinte. Pildspalva bija no bakelīta, ar sudraba apdari. Tas bija 1929. gads. Man bija trīspadsmit gadu. Lora šo pildspalvu aizņēmās — neprasījusi atļauju, tāpat kā aizņēmās visu, — un tad salauza to, bez kādām pūlēm. Es, protams, piedevu viņai. Es piedevu vienmēr; biju spiesta to darīt, jo mēs jau bijām tikai divas vien. Divas vien savā ērkšķu ielenktajā salā, glābiņa gaidās; bet uz sauszemes — visi pārējie.
Kam es šo rakstu? Pati sev? Nedomāju vis. Nespēju iztēloties, kā pārlasu to kādreiz vēlākos laikos, vēlāki laiki ir kļuvuši problemātiski. Kādam svešiniekam nākotnē, pēc tam kad būšu mirusi? Man nav nedz tādu ambīciju, nedz tādas cerības.
Varbūt es nerakstu nevienam. Varbūt rakstu tai pašai būtnei, kurai raksta bērni, kad ievelk savus vārdus sniegā.
Es vairs neesmu tik izveicīga kā agrāk. Pirksti man ir stīvi un neveikli, pildspalva šķobās un met ķeburus, man vajag ilgu laiku, lai izveidotu vārdus. Un tomēr es neatlaižos, nolīkusi uz priekšu kā šuvēja mēnesnīcā.
Kad ieskatos spogulī, es ieraugu vecu sievieti; vai arī ne vecu, jo nevienam vairs nav ļauts būt vecam. Tad pavecu. Dažreiz es ieraugu pavecu sievieti, kura varētu izskatīties pēc vecmāmiņas, ko nekad neesmu pazinusi, vai pēc manas mātes, ja viņai būtu izdevies nodzīvot līdz tādiem gadiem. Taču lāgiem tās vietā es redzu to jaunas meitenes seju, kuras pārveidošanai un nožēlošanai reiz esmu ziedojusi tik daudz laika, tā ir nogrimusi un vīd tieši zem manas tagadējās sejas, kura šķiet — sevišķi pēcpusdienās, kad gaisma krīt slīpi, — tik vaļīga un caurspīdīga, ka es varētu novilkt to kā zeķi.
Ārsts saka, man esot jāstaigā — katru dienu, viņš saka, lai stiprinātu sirdi. Man negribas. Mani uztrauc nevis doma par staigāšanu, bet gan doma par to, ka jāiet ārā: es jūtos pārāk redzama. Vai es to tikai iztēlojos — šo blenšanu, šo sačukstēšanos? Varbūt jā, varbūt ne. Galu galā es esmu vietējā iezīme, gluži kā ar ķieģeļiem piemētāts tukšs laukums, kur kādreiz pacēlusies kāda svarīga ēka.
Uzmācas kārdinājums palikt mājā; iekūņoties tāda veida savrupībā, kuru kaimiņu bērni uzlūko ar izsmieklu un zināmu bijību; ļaut dzīvžogiem un nezālēm kuplot, ļaut durvīm aizrūsēt ciet, gulēt gultā ar kaut kādu rītasvārkiem līdzīgu apģērba gabalu mugurā un ļaut matiem augt un izplesties pār spilvenu, ļaut nagiem izstīdzēt kā spīlēm, kamēr uz paklāja pil sveču vasks. Taču es jau sen esmu izvēlējusies starp klasicismu un romantismu. Es labāk palieku stalta un rāma — urna dienas gaismā.