Purvājs, neskaidri saredzams apvārsnis. Viņš atgriežas savā vietā. Gaiss vilcienā ir vēss un drēgns vai pārkurināts un piedvindzis; viņš vai nu svīst vai drebinās, varbūt reizē svīst un drebinās: viņš deg un salst kā iemīlējies. Sēdekļa atzveltnes asais polsterējums ir apsmulis un neērts, un berž viņam vaigu. Pēdīgi viņš iemieg, mute pavērta, galva nolīkusi sānis pret netīro rūti. Ausīs tikšķ adāmadatas, un tām cauri rīb riteņi pa dzelzs sliedēm, gluži kā nerimtīga metronoma takts.
Tagad viņa iztēlojas viņu sapņojam. Viņa iztēlojas, kā viņš redz sapnī viņu, tāpat kā pati sapņo par viņu. Pa mitra šīfera krāsas debesīm abi lido viens otram pretim ar tumšiem, neredzamiem spārniem, meklē, meklē, griežas atpakaļ, cerības un ilgu dzīti, baiļu apstulbināti. Savos sapņos viņi saskaras, savijas, tas vairāk līdzinās sadursmei, un tās ir lidojuma beigas. Viņi krīt zemē, auklās sapinušies izpletņlēcēji, izgāzušies un ar pelniem notriepušies eņģeļi, mīla pland viņiem nopakaļ kā saplēsts zīds. Augšup viņus sagaidīt traucas ienaidnieka artilērijas uguns.
Paiet diena, nakts, diena. Kādā pieturā viņš izkāpj, nopērk ābolu, kokakolu, puspaciņu cigarešu, avīzi. Būtu vajadzējis paņemt līdzi blašķi vai pat veselu pudeli — aizmiršanās labad, kas tajā glabājas. Pa lietus aizmiglotajiem logiem viņš skatās uz garajiem, līdzenajiem laukiem, kuri ritinās vaļā kā rugājaini paklāji, uz koku skupsnām; acis no miegainības šķielē. Vakarā kvēlo gauss saulriets, kas, viņam tuvojoties, atkāpjas uz rietumiem, savīzdams no sārta par violetu. Pienāk nakts ar savām lēkmēm, ar rāvieniem un apstāšanos, ar vilciena dzelzs iekliedzieniem. Aiz viņa acīm plešas sarkanums, sarkana blāzma no sīkiem, slepus sakrātiem ugunsgrēkiem, no eksplozijām gaisā.
Viņš pamostas, kad debesis kļūst gaišākas; vienā pusē viņš saredz ūdeni, lēzenu, bez krastiem un sudrabainu, beidzot kāds iekšzemes ezers. Otrā sliežu pusē ir mazas, dūšu zaudējušas mājiņas, pagalmos uz auklām karājas veļa. Tad aprepējis ķieģeļu skurstenis, fabrika ar tukšām acīm un slaidu dūmeni; tad vēl viena fabrika, tās daudzie logi atspulgo bezgala bālu zilgmi.
Viņa iztēlojas, kā viņš izkāpj agrā rītā, iet caur staciju, pa garo, velvēto halli, kur rindojas kolonnas, pa marmora grīdu. Tur lidinās atbalsis, neskaidra skaļruņu valoda, tās vēstis neizprotamas. Gaiss ož pēc dūmiem — pēc cigarešu, vilcienu, pašas pilsētas dūmiem, kas vairāk atgādina putekļus. Arī viņa soļo caur šiem putekļiem vai dūmiem; viņa ir gatava izplest rokas, ļaut, lai viņš paceļ viņu gaisā. Prieks sagrābj viņu aiz rīkles, neatšķirams no panikas. Viņa neredz viņu. Ausmas saule iespīd pa augstajiem, velvētajiem logiem, dūmainais gaiss uzliesmo, grīda vizuļo. Nu viņš ir labi saskatāms, tālajā galā, katra detaļa skaidra — acs, mute, roka, — tomēr viss trīsuļo kā atspulgs ņirbošā dīķī.
Tomēr viņas prāts nespēj viņu noturēt, viņa nespēj apturēt atmiņu ainu, kurā būtu redzams, kāds viņš izskatās. It kā vējš būtu pārlaidies pār ūdeni un. viņš būtu izkaisīts lauzītās krāsās, sīkos vilnīšos; tad viņš atgūst savu veidolu citur, aiz nākamās kolonnas, iemiesodamies pazīstamajā augumā. Ap viņu plešas mirdzums.
Šis mirdzums ir viņa prombūtne, taču viņai tā šķiet kā gaisma. Tā ir vienkāršā, dienišķā gaisma, kura apspīd visu, kas viņai apkārt. Katru rītu un nakti, katru cimdu un kurpi, katru krēslu un šķīvi.
XI
..
Kabīne
Sākot no šejienes, viss top drūmāks. Bet to jūs jau paredzējāt. Jūs to paredzējāt, jo zināt, kas notika ar Loru.
Pati Lora to, protams, nezināja. Viņai ne prātā nenāca tēlot nolemto, romantisko varoni. Par tādu viņa kļuva tikai vēlāk, sava iznākuma ietvarā un tādējādi savu apbrīnotāju apziņā. Ikdienas dzīvē viņa bieži bija kaitinoša, tāpat kā jebkurš. Vai garlaicīga. Vai priecīga, arī tāda viņa spēja būt: ja bija attiecīgi apstākļi, kuru noslēpums bija zināms vienīgi viņai pašai, viņa varēja nonākt sava veida sajūsmā. Tieši viņas prieka mirkļi manās atmiņās tagad smeldz visskaudrāk.
Un tā nu šajās atmiņās Lora noņemas ar saviem ikdienišķajiem plāniem, vērotāja acij nebūt ne dīvainiem — gaišmataina meitene kāpj pakalnā, iegrimusi pati savās domās. Ir daudz tādu piemīlīgu, domīgu meiteņu, tādas mudž uz katra soļa, ik minūti piedzimst vēl kāda. Lielākoties ar šīm meitenēm nenotiek nekas neparasts. Šis un tas, un vēl kaut kas, un tad viņas kļūst vecākas. Bet Lora ir izraudzīta — tevis, manis izraudzīta. Gleznā viņa plūktu lauku puķes, lai gan reālajā dzīvē reti darīja ko tamlīdzīgu. Dievs ar zemes seju ir notupies viņai aiz muguras, meža paēnā. Šo dievu redzam tikai mēs. Tikai mēs zinām, ka viņš uzbruks.
Esmu pārskatījusi to, kas uzrakstīts līdz šim, un tas nešķiet atbilstošs patiesībai. Varbūt tajā ir par daudz vieglprātības vai par daudz tāda, ko varētu uzskatīt par vieglprātīgu. Daudz drēbju, kuru stils un krāsas tagad izgājušas no modes, nomesti tauriņa spārni. Daudz vakariņu, ne vienmēr sevišķi labu. Brokastis, pikniki, ceļojumi pa okeānu, maskuballes, avīzes, vizināšanās laivā pa upi. Tādas lietas diez cik labi nepiedien traģēdijai. Taču dzīvē traģēdija nav viens ilgs kliedziens. Tajā ietilpst viss, kas pie tās novedis. Triviālas stundas cita pēc citas, diena pēc dienas, gads pēc gada,
un tad pēkšņais mirklis: naža dūriens, šaviņa sprādziens, automašīnas lidojums no tilta.
Tagad ir aprīlis. Sniegpārslas ir ieradušās un nozudušas, tagad dīgst krokusi. Drīz es varēšu ierīkoties sētas lievenī pie sava pelēcīgā, nobružātā, vecā koka galda, vismaz tad, kad spīdēs saule. Uz ietvēm vairs nav ledus, un tāpēc es atkal esmu sākusi doties pastaigās. Ziemas mēnešu nekustība ir mani novājinājusi; es to jūtu kājās. Tomēr esmu apņēmusies atgūt savas agrākās teritorijas, atkal apmeklēt savas dzeramvietas.
Šodien, ar sava spieda palīdzību un ar vairākām pauzēm pa ceļam, man izdevās tikt līdz pat kapsētai. Tur bija abi Ceisu eņģeļi bez kādiem redzamiem postījumiem pēc sniegā pavadītās ziemas; tur bija ģimenes vārdi, tikai mazlietiņ vairāk nesalasāmi, bet tur varbūt vainīga mana redze. Es pārvilku ar pirkstiem pār šiem vārdiem, pār to burtiem; par spīti to tvirtumam un to taustāmībai šķita, ka no mana pieskāriena tie atvilgst, dziest, ļogās. Ar saviem asajiem, neredzamajiem zobiem tos ir grauzis laiks.
Kāds ir novācis pagājušā rudens izmirkušās lapas no Loras kapa. Tur bija mazs baltu narcišu pušķītis, jau novītis, kātiņi ietīti alumīnija folijā. Es to pacēlu un iesviedu tuvākajā atkritumu tvertnē. Kā tie Loras pielūdzēji domā, kas novērtē šos viņu ziedojumus? Vēl svarīgāk — kā viņi domā, kas tos pēc tam aizvāc? Pielūdzēji un viņu puķainie atkritumi; nekādas jēgas, tikai piesārņo apkaimi ar savu viltoto sēru apliecinājumiem.
Es tev tūliņ parādīšu, par ko pinkšķēt, mēdza teikt Rīnija. Ja mēs būtu viņas īstie bērni, viņa mūs iepļaukātu. Bet viņa nekad tā nedarīja, un mēs nekad neuzzinājām, ko nozīmē šis drauds.
Atceļā es iegriezos virtuļu bodītē. Laikam būšu izskatījusies tikpat nogurusi, kāda jutos, jo viesmīle atnāca tūdaļ. Parasti viņas neapkalpo pie galdiņiem, tev jāiet pie letes un sava maltīte jānes pašai, bet šī meiča — ar ovālu seju un tumšiem matiem, ģērbusies tādā kā melnā formastērpā — apvaicājās, ko lai man atnesot. Es palūdzu kafiju un pārmaiņas pēc melleņu smalkmaizīti. Tad es
pamanīju viņu sarunājamies ar otru meiču, ar to, kura stāv aiz letes, un apjēdzu, ka viņa ir nevis viesmīle, bet gan tāda pati apmeklētāja kā es: melnais formastērps nebija nekāds formastērps, tikai žakete un svārki. Kaut kur kaut kas viņai sudrabaini vizuļoja, varbūt rāvējslēdzēji: sīkumus es nejaudāju saskatīt. Pirms paguvu pienācīgi pateikties, viņa jau bija aizgājusi.