Tik veldzējoši ieraudzīt, ka meitenes tādos gados izturas pieklājīgi un iejūtīgi. Pārāk bieži (es prātoju, domādama par Sabrinu) viņas veltī citiem vienīgi nevērīgu nepateicību. Bet nevērīga nepateicība ir jauno bruņas; kā gan viņi bez tām spētu iziet caur dzīvi? Vecie novēl jaunajiem labu, taču novēl viņiem arī sliktu: vecajiem gribētos viņus aprīt, uzsūkt sevī viņu dzīvotspēju un pašiem kļūt nemirstīgiem. Bez īgnuma un vieglprātības sagādātās aizsardzības visus bērnus sašķaidītu pagātne — citu cilvēku pagātne, kas uzvelta uz viņu pleciem. Savtīgums ir žēlastība, kas viņus glābj.
Līdz zināmai pakāpei, protams.
Viesmīle, ģērbusies zilā virsvalkā, atnesa kafiju. Un arī smalkmaizīti, bet es gandrīz uzreiz nožēloju, ka esmu to pasūtinājusi. Es vispār nejaudāju tajā iegrauzties. Restorānos viss kļūst pārāk liels, pārāk smags — materiālā pasaule izpaužas milzīgos, valgos mīklas pikučos.
Izdzērusi tik daudz kafijas, cik spēju, es devos apgūt tualeti. Vidējā kabīnē uzraksti, kurus atminējos no pagājušā rudens, bija aizkrāsoti, bet, par laimi, šai gadalaikā jau bija sākušies jauni. Augšējā labajā stūrī viens iniciāļu komplekts bikli atzinās mīlestībā otram komplektam, kā jau viņu starpā parasts. Zem tiem ar ziliem burtiem bija akurāti uzrakstīts:
Pareizs spriedums izriet no pieredzes. Pieredze izriet no aplama sprieduma.
Zem tā kursīvā ar violetu lodīti: Ja gribi pieredzējušu meiteni, piezvani Anitai Lielmutei, es aizvedīšu tevi uz paradīzi, un telefona numurs.
Un zem tā drukātiem burtiem ar sarkanu marķeri: Pastarā diena tuvojas. Gatavojies saņemt savu spriedumu, un tas attiecas uz tevi, Anita.
Dažreiz es domāju — nē, dažreiz es spēlējos ar priekšstatu, — ka šie tualetes kricelējumi patiesībā ir Loras darbs, ka viņa itin kā no attāluma vada roku un pirkstus tām meitenēm, kas to rakstījušas. Muļķīga, tomēr iepriecinoša iedoma, līdz es speru nākamo loģisko soli un secinu, ka tādā gadījumā visi šie uzraksti ir adresēti man, jo kuru gan citu Lora šai pilsētā vēl pazītu? Bet, ja tie ir domāti man, tad ko Lora grib ar tiem pateikt? Ne jau nu to, ko saka.
Citreiz es jūtu spēcīgu tieksmi piebiedroties, dot savu artavu; pievienot savu drebelīgo balsi anonīmajam korim, kurš rada pusvārdā aprautas serenādes, ķeburainas mīlas vēstules, neķītrus sludinājumus, korāļus un lāstus.
Kaut Rakstu pabeidz Roka Rakstošā, Tā raksta vēclass="underline" ne Prāts, ne Bijība No Rindas nevar izsvītrot ne pusi, Nedz kaut vai Vārdu izdzēst asara.
Ha, es nodomāju. Tas nu gan liktu viņām drusku trūkties.
Kādu dienu, kad jutīšos labāk, es atkal aiziešu uz turieni un tiešām to uzrakstīšu. Viņām visām vajadzētu priecāties, jo vai tad tieši to viņas negrib? Vai to negribam mēs visi: atstāt pēc sevis vēsti, kurai ir kāda iedarbība, kaut vai drausmīga; vēsti, kuru vairs nav iespējams atsaukt.
Taču tādas vēstis var būt bīstamas. Apdomā labi, pirms izsaki vēlēšanos, it sevišķi, pirms izsaki vēlēšanos kļūt par likteņa roku.
(.Apdomā pa divi lāgi, teica Rīnija. Un Lora jautāja: Kāpēc tikai pa divir)
Kaķēns
Pienāca septembris, pēc tam oktobris. Lora atkal gāja skolā, citā skolā. Svārki tur bija ar pelēkām un zilām, nevis sarkanbrūnām un melnām rūtīm; citādi šī skola, cik varēju spriest, bija gandrīz tāda pati kā iepriekšējā.
Novembrī tūdaļ pēc savas septiņpadsmitās dzimšanas dienas Lora paziņoja, ka Ričards veltīgi šķiežot savu naudu. Viņa turpināšot iet skolā, ja Ričards to pieprasīšot; fiziski viņa tiešām sēdēšot solā, bet neko derīgu neiemācīšoties. To viņa pateica mierīgi un bez ļaunprātības, un Ričards visai pārsteidzošā kārtā piekāpās. "Viņai jau tik un tā nav nepieciešamības iet skolā," viņš sacīja. "Viņai taču nekad nevajadzēs pelnīt sev iztiku."
Tomēr Loru, tāpat kā mani, vajadzēja ar kaut ko nodarbināt. Viņa tika iesaistīta vienā no Vinifredas pasākumiem, brīvprātīgā organizācijā ar nosaukumu Ebigeilas, kam bija kaut kāds sakars ar slimnīcu apmeklēšanu. Ebigeilas bija ņiprs pulciņš: meitenes no labām ģimenēm tur vingrinājās kļūt par nākamajām Vinifredām. Apsējušās pienotavas meitu priekšautus ar tulpju aplikācijām, viņas devās ceļā uz slimnīcu palātām, kur viņām bija jātērzē ar pacientiem, varbūt jāpalasa viņiem priekšā un jāuzlabo oma — nebija gan norādīts, kā tieši.
Izrādījās, ka Lorai tas padodas lieliski. Pats par sevi saprotams, ka pārējās ebigeilas viņai nepatika, toties viņai iepatikās priekšauts. Kā jau paredzams, viņa tiecās uz nabagu nodaļām, no kurām pārējās ebigeilas centās izvairīties, jo tur smakoja un vispār bija briesmīgi. Šīs nodaļas bija pilnas ar kusliem večiem: ar vecām, plānprātīgām sievām, ar trūkumā un nelaimē nonākušiem veterāniem, ar vīriešiem, kuriem vairs nebija deguna, jo sifiliss pārgājis trešajā stadijā, un tamlīdzīgi. Tajās slimnīcas vietās trūka slimokopēju, un drīz Lora ķērās pie tādiem uzdevumiem, kuri, stingri ņemot, nebija viņas darīšana. Šķita, viņu neatbaida nedz "piles" un vēmekļi, nedz lādēšanās, trakošana un vispārējā nepiedienīgā uzvešanās. Ne jau šādu situāciju bija iecerējusi Vinifreda, tomēr drīz mēs bijām iestrēguši tieši šādā.
Slimokopējas uzskatīja Loru par eņģeli (vismaz dažas; citas vienkārši domāja, ka viņa maisās pa kājām). Vinifreda, kura centās paturēt visu acīs un kurai bija savi spiegi, zināja stāstīt, ka Lora īpaši labi tiekot galā ar bezcerīgajiem gadījumiem. Liekas, viņa neapjēdz, ka tie ļautiņi mirst, Vinifreda teica. Viņu stāvokli Lora uztvēra kā parastu, pat normālu, un tas — pēc Vinifredas domām — viņiem šķita savā ziņā mierinoši, atšķirībā no cilvēkiem, kuri vēl ir pie pilna prāta. Vinifredas acīs šīs Loras spējas vai talants bija vēl viens pierādījums tam, ka Lora ir savādniece pēc dabas.
"Viņai laikam ir dzelzs nervi," Vinifreda teica. "Es to nevarētu nekādā gadījumā. Es nespētu to panest. Iedomājieties to netīrību!"
Tikmēr tika kalti plāni Loras ievešanai sabiedrībā. Pašai Lorai par šiem plāniem vēl nekas nebija sacīts: es biju likusi Vinifredai noprast, ka reakcija no Loras puses nebūs pozitīva. Vinifreda noteica, ka tādā gadījumā viss ir jānoorganizē un tad jāpasniedz kā fait accompli', vai, vēl labāk, bez Loras debijas varētu iztikt vispār, ja jau iepriekš būtu sasniegts tās galvenais mērķis, un galvenais mērķis bija — izdevīgas laulības.
Mēs ēdām pusdienas Arkādijas dārzā; Vinifreda bija uzaicinājusi mani ieturēt maltīti divatā, lai izgudrotu kara viltību Lorai, kā viņa izteicās.
"Kara viltību?" es sacīju.
"Tu zini, ko es domāju," Vinifreda attrauca. "Neko briesmīgu." Labākais, uz ko Loras gadījumā varētu cerēt, ņemot vērā visus apstākļus, — teica Vinifreda, — būtu tas, ka jauks, bagāts vīrietis samierinātos ar likteni, bildinātu Loru un vestu viņu pie altāra. Vēl labāk — kāds jauks, bagāts un dumjš vīrietis, kurš pat nepamanītu, ka ir jāsamierinās ar likteni, līdz būtu jau par vēlu.
"Par kādu likteni tu runā?" es jautāju. Klusībā es prātoju, vai pēc šāda plāna ir rīkojusies arī Vinifreda pati, medīdama izvairīgo misteru Praieru. Vai savu liktenīgo dabu viņa bija slēpusi līdz medusmēnesim un tad atklājusi to viņam pārāk pēkšņi? Vai tāpēc viņš bija redzams vienīgi fotogrāfijās?
"Tev jāatzīst," Vinifreda sacīja, "ka Lora ir vairāk nekā mazliet dīvaina." Viņa apklusa, lai man pā\ plecu kādam uzsmaidītu un sveicienā paņirbinātu pirkstus. Noškindēja viņas sudraba rokassprādzes; viņa valkāja pārāk daudzas.