"Kā tu to domā?" es maigi vaicāju. Krāt Vinifredas paskaidrojumus par to, ko īsti viņa domājusi, — tas man bija kļuvis par nosodāmu vaļasprieku.
Vinifreda savilka lūpas urskulī. Lūpu pomāde bija oranža, lūpas viņai sāka červelēties. Tagad mēs teiktu, ka viņa par daudz sauļojās, bet tolaik cilvēki vēl nebija atklājuši šo sakarību, un Vinifredai patika iedegt bronzas tonī; viņai patika metāliskā patina. "Lora neatbilst kura katra vīrieša gaumei. Viņa mēdz rīkoties ārkārtīgi savādi. Viņai trūkst — viņai trūkst piesardzības."
Vinifredai kājās bija zaļās krokodilādas kurpes, taču tās man vairs nešķita elegantas; tagad tās man šķita bezgaumīgas. Daudz kas tāds, kas Vinifredā man agrāk bija licies noslēpumains un valdzinošs, tagad likās acīm redzams, tikai tāpēc, ka es zināju pārāk daudz. Viņas spozme bija ieplaisājusi emalja, viņas mirdzums bija tikai laķējums. Es biju ieskatījusies aiz priekškara, es biju redzējusi auklas un grieztuves, stieples un korsetes. Man bija izveidojusies pašai sava gaume.
"Piemēram?" es jautāju. "Kāda ir tā savādā rīcība?"
"Vakar viņa man pateica, ka laulība neesot svarīga, svarīga esot tikai mīlestība. Viņa teica, ka Jēzus viņai piekrītot," Vinifreda sacīja.
"Nu, tāda ir viņas nostāja," es atbildēju. "Viņa neklīrējas. Taču, saproti, viņa ar to nedomā seksu. Viņa nedomā erosu."
Ja gadījās kaut kas tāds, ko Vinifreda nesaprata, tad viņa vai nu smējās, vai nelikās to dzirdam. So viņa nelikās dzirdam. "Viņas visas domā seksu, vai nu pašas to apzinās vai ne," viņa attrauca. "Ja tādai meitenei kā Lora ir šāda nostāja, tad tas draud ar lielām nepatikšanām."
"Gan viņai ar laiku pāries," es sacīju, lai gan patiesībā tam neticēju.
"Ne sevišķi drīz. Ar meitenēm, kuras dzīvo kā pa mākoņiem, ir vissliktāk — vīrieši izmanto izdevību. Lai tik parādās kāds pieglaimīgs, mazs Romeo. Tas vienā rāvienā sagandētu viņai dzīvi."
"Tad ko tu iesaki?" es jautāju, bez kādas izteiksmes raudzīdamās viņā. Šo neizteiksmīgo skatienu es parasti liku lieta, lai apslēptu aizkaitinājumu vai pat dusmas, taču Vinifredu tas tikai iedrošināja.
"Kā jau teicu — viņu vajag apprecināt ar kādu jauku vīrieti, kurš neko nenojaustu. Ar savām mīlestības būšanām viņa varēs noņemties vēlāk, ja gribēs. Ja vien viņa to darīs pa kluso, tad neviens viņai nepiekasīsies."
Es bikstīju vistas gaļas pīrāga paliekas savā šķīvī. Pēdējā laikā Vinifreda bija sākusi lietot krietni daudz žargona vārdu. Manuprāt, viņai šķita, ka tas ir mūsdienīgi: viņa bija sasniegusi to vecumu, kurā acīmredzot rodas bažas par to, vai esi pietiekami mūsdienīga.
Bija pilnīgi skaidrs, ka viņa nepazīst Loru. Man bija grūti iedomāties, ka Lora kaut ko tamlīdzīgu varētu darīt pa kluso. Drīzāk jau taisni uz ietves, gaišā dienas laikā. Viņa vēlētos mūs izaicināt, iemest to mums acīs. Slepus aizbēgt vai izdarīt ko tamlīdzīgu, tikpat melodramatisku. Parādīt mums, pārējiem, kādi mēs esam liekuļi.
"Kad Lorai apritēs divdesmit viens gads, viņai būs nauda," es ieminējos.
"Ar to nepietiks," Vinifreda attrauca.
"Varbūt Lorai pietiks. Varbūt viņa vienkārši grib dzīvot pati savu dzīvi," es sacīju.
"Pati savu dzīvi!" Vinifreda izmeta. "Iedomājies tikai, par ko viņa to pārvērstu!"
Nebija jēgas censties Vinifredu ietekmēt. Viņa bija kā atvēzēts gaļas cirvis. "Vai tev ir kādi kandidāti?" es jautāju.
"Nekā noteikta, bet es pie tā strādāju," Vinifreda moži atbildēja. "Ir daži, kuriem nebūtu iebildumu tikt pie Ričarda sakariem."
"Nepūlies pārlieku," es nomurmināju.
"O, bet ja es nepūlēšos," Vinifreda teica, "kas tad būs?"
"Cik dzirdu, tu esi glaudījusi Vinifredu pret spalvu," es sacīju Lorai. "Pamatīgi satraukusi viņu. Ķircinājusies par Brīvo Mīlu."
"Es nekad neesmu runājusi par Brīvo Mīlu," Lora atbildēja. "Es tikai teicu, ka laulība ir novecojis institūts. Es teicu, ka tai nav nekāda sakara ar mīlestību, tas arī viss. Mīlestība ir došana, laulība ir pirkšana un pārdošana. Mīlestību nevar ierakstīt līgumā. Un vēl es teicu, ka debesīs laulības nav."
"Te nav debesis," es piezīmēju. "Gadījumā, ja tu vēl neesi to pamanījusi. Lai nu kā, tu esi likusi viņai pamatīgi trūkties."
"Es tikai sacīju patiesību." Lora apstrādāja savus ienadžus ar manu oranžo nūjiņu. "Tagad viņa droši vien sāks mani iepazīstināt ar cilvēkiem. Viņa vienmēr jaucas visur iekšā."
"Viņa tikai baidās, ka tu izpostīsi savu dzīvi. Tas ir — ja paļausies uz mīlestību."
"Vai laulība palīdzēja tev pasargāt savu dzīvi no izpostīšanas? Vai varbūt vēl nav iespējams to noteikt?"
Es nelikos dzirdam viņas toni. "Nu, un ko tu domā?"
"Tev ir jaunas smaržas. Vai Ričards uzdāvināja?"
"Ko tu domā par precēšanos?"
"Neko." Tagad viņa sukāja savus garos, gaišos matus ar manu suku, sēdēdama pie mana tualetes galdiņa. Pēdējā laikā viņa vairāk interesējās par savu izskatu; bija sākusi visai stilīgi ģērbties, gan savās drēbēs, gan manējās.
"Tu gribi teikt, ka pārāk daudz par to nedomā?" es neatlaidos.
"Nē. Es par to nedomāju vispār."
"Varbūt tomēr derētu," es sacīju. "Varbūt tev vismaz brītiņu derētu padomāt par savu nākotni. Tu taču nevari mūžīgi lidināties apkārt un…" Biju gribējusi teikt un nedarīt neko, taču tā būtu bijusi kļūda.
"Nākotne nemaz neeksistē," Lora teica. Viņa bija pasākusi runāt ar mani tā, it kā es būtu jaunākā māsa, bet viņa — vecākā; it kā man visu vajadzētu izskaidrot. Tad viņa pateica vienu no savām dīvainajām domām. "Ja tev ar aizsietām acīm būtu jāiet pa virvi pār Niagaras ūdenskritumu, tad kam tu pievērstu vairāk uzmanības — pūlim tālajā krastā vai savām pašas kājām?"
"Droši vien savām kājām. Paklau, lūdzu, nelieto manu suku. Tas nav higiēniski."
"Bet, ja tu pievērstu pārāk daudz uzmanības savām kājām, tad nokristu. Un tu nokristu arī tad, ja pievērstu pārāk daudz uzmanības pūlim."
"Tad kāda ir pareizā atbilde?"
"Ja tu būtu mirusi, vai šī suka joprojām būtu tava?" viņa jautāja, ar acu kaktiņu vērodama sevi profilā. Spoguļattēlā tas piešķīra viņai viltīgu izteiksmi, kas bija gluži neparasti. "Vai mirušajiem var piederēt mantas? Un, ja ne, tad kāpēc šī suka tagad ir "tava"? Tāpēc, ka uz tās ir tavi iniciāļi? Vai tavi baciļi?"
"Lora, izbeidz ķircināties!"
"Es neķircinos," Lora sacīja, likdama suku nost. "Es domāju. Atšķirību nav iespējams noteikt. Nezinu, kāpēc tu ieklausies tajā, kas sakāms Vinifredai. Tas ir tāpat kā ieklausīties peļu slazdā. Kurā nav peles," viņa piemetināja.
Pēdējā laikā Lora bija mainījusies; viņa bija kļuvusi nervoza, bezrūpīga, pārdroša kādā jaunā veidā. Viņa vairs atklāti neizrādīja nepakļaušanos. Man bija aizdomas, ka, man neredzot, viņa ir pasākusi smēķēt: pāris reižu biju saodusi tabakas smārdu. Tabaku un vēl ko citu: kaut ko pārāk vecu, pārāk zinošu. Man būtu vajadzējis ar lielāku modrību izturēties pret šīm pārmaiņām, kas risinājās Lorā, taču manas domas aizņēma tik daudz kas cits.
Nogaidīju līdz oktobra beigām un tikai tad pavēstīju Ričardam, ka esmu stāvoklī. Sacīju, ka esmu gribējusi būt pilnīgi pārliecināta. Viņš pauda tradicionālu prieku un noskūpstīja mani uz pieres. "Laba meitene," viņš teica. Es darīju tikai to, kas tika no manis gaidīts.
Viens labums bija tāds, ka naktīs viņš tagad apzinīgi lika man mieru. Viņš teica, ka negribot nekam kaitēt. Es apliecināju, ka viņš rīkojas ļoti iejūtīgi. "Un džinu tu turpmāk dzersi pavisam mazās devās. Es nepieļaušu nekādas nerātnības," viņš sacīja, pakratīdams ar pirkstu, un tas man likās patiesi draudīgi. Savos vieglprātības brīžos viņš mani biedēja vēl vairāk nekā parasti; sajuta bija tāda kā noskatoties uz līksmi lēkājošu ķirzaku. "Mums būs vislabākais ārsts," viņš piemetināja. "Lai ko tas maksātu." Ja lietas balstījās uz komerciāla pamata, mēs abi jutāmies drošāk. Līdzko spēlē bija iejaukta nauda, es lieliski pārredzēju savu situāciju: es nesu ļoti dārgu nastu, skaidri un vienkārši.