"Vai tu esi tur bijis?"
"Es zinu, ka tu esi satraukta, dārgā," Ričards sacīja. "Varbūt tev vajadzētu atgulties."
"Es nupat gulēju. Lūdzu, atbildi."
"Nē, es tur neesmu bijis. Protams, ne."
"Tad kā tu zini?"
"Nu, paklausies, Airisa," iejaucās Vinifreda. "Kāda tam nozīme?"
"Es gribu viņu redzēt." Man bija grūti noticēt, ka Lora pēkšņi sabrukusi, bet es jau arī biju tā pieradusi pie Loras dīvainībām, ka tās man vairs nelikās savādas. Man būtu bijis viegli nepamanīt novirzes — kaut kādas nodevīgas pazīmes, kas liecinātu _ ar garīgu trauslumu.
Pēc Vinifredas vārdiem, ārsti bija teikuši, ka pagaidām par Loras apciemošanu nevar būt ne runas. To viņi bija īpaši uzsvēruši. Psihiski viņa esot pārāk nestabila, un ne tikai tas, — viņa esot agresīva. Turklāt vajagot ņemt vērā arī manu stāvokli.
Es sāku raudāt. Ričards sniedza man savu mutautu. Tas bija viegli iecietināts un smaržoja pēc odekolona.
"Tev jāzina vēl kaut kas," Vinifreda sacīja. "Tas ir ārkārtīgi nožēlojami."
"Varbūt to vajadzētu atstāt uz vēlāku laiku," Ričards apslāpēti ieminējās.
"Tas ir ļoti sāpīgi," Vinifreda māksloti negribīgi noteica. Tāpēc es, protams, uzstāju, ka gribu to dzirdēt tūliņ un tagad.
"Nabaga meitene apgalvo, ka esot stāvoklī," Vinifreda sacīja. "Tāpat kā tu."
Es mitējos raudāt. "Un? Ir?"
"Protams, ka ne," Vinifreda atbildēja. "Kā lai tas būtu iespēi»
jams?
"Kas ir tēvs?" īsti nespēju iztēloties, ka Lora kaut ko tādu izmelojusi no zila gaisa. Ko gan viņa no sevis iedomājas?
"To viņa liedzas izpaust," sacīja Ričards.
"Viņa, protams, bija histērijā," Vinifreda turpināja, "tāpēc runāja juceklīgi. Liekas, viņa ir ieņēmusi galvā, ka bērns, ko gaidi tu, patiesībā ir viņas bērns — kaut kādā veidā, kuru viņa neprata izskaidrot. Tie, bez šaubām, bija tīrie murgi."
Ričards pašūpoja galvu. "Cik skumji," viņš nomurmināja klusinātā un svinīgi nopietnā balsī kā apbedītājs: tik apslāpēti kā caur biezu, sarkanbrūnu paklāju.
"Speciālists — psihiatrijas speciālists — sacīja, ka Lora acīmredzot esot ārprātīgi greizsirdīga uz tevi," Vinifreda teica. "Greizsirdīga par visu — viņa grib dzīvot tavu dzīvi, viņa grib būt tu, un tas ir ieguvis šādu formu. Ārsts norādīja, ka tevi vajag pasargāt." Viņa nodzēra mazu malciņu no glāzes. "Vai tev pašai nav bijis nekādu aizdomu?"
Nu jūs redzat, kas viņa bija par gudru sievieti.
Emē piedzima aprīļa sākumā. Tajos laikos vēl izmantoja ēteri, un tāpēc dzemdību laikā es nebiju pie samaņas. Es ieelpoju, un mana apziņa izdzisa, bet pamodusies es biju vārgāka un plakanāka. Bērna tur nebija. Viņš bija zīdaiņu telpā kopā ar pārējiem. Tā bija meitene.
"Bērnam taču nekas nekaiš, vai ne?" es jautāju. Par to es ļoti bažījos.
"Desmit pirkstiņi rokām, desmit pirkstiņi kājām," moži nobēra medicīnas māsa, "un arī nekā lieka nav."
Bērnu atnesa vēlāk pēcpusdienā, ietītu sārtā sedziņā. Prātā jau biju devusi viņai vārdu. Emē nozīmēja tā, kuru mīl\ un es tiešām cerēju, ka viņu kāds mīlēs. Es šaubījos par savām pašas spējām viņu mīlēt — vai mīlēt tik stipri, cik viņai nepieciešams. No manis jau tāpat necik daudz nebija palicis pāri: neticēju, ka ar šo pārpalikumu pietiks.
Emē izskatījās kā jebkurš jaundzimušais — sejiņa saspiesta, it kā viņa lielā ātrumā būtu ietriekusies sienā. Mati gari un tumši. Viņa skatījās manī pa gandrīz aizvērto actiņu spraugām — skatījās ar neuzticību. Kā mēs gan dabūjam trūkties, kad dzimstam, es nodomāju; cik nejauks pārsteigums droši vien ir šī pirmā, skarbā saskarsme ar āra gaisu. Man tiešām bija žēl šīs mazās radībiņas; es nozvērējos, ka darīšu viņas labā visu, kas būs manos spēkos.
Kamēr mēs pētījām viena otru, ieradās Vinifreda un Ričards. Māsa sākumā noturēja viņus par maniem vecākiem. "Nē, šis ir lepnais tētis," Vinifreda noteica, un viņi visi sāka smieties. Abi bija atnesuši puķes un smalki izšūtu zīdaiņa pūriņu vienos sarežģītos tamborējumos un atlasa lentēs.
"Cik burvīga!" Vinifreda sacīja. "Bet, ak tu debestiņ, mēs gaidījām blondīni. Viņa ir drausmīgi tumša. Kas par matiem!"
"Piedod," es uzrunāju Ričardu. "Es zinu, tu gribēji puiku."
"Nākamreiz, dārgā," Ričards atteica. Viņš nemaz nešķita satraukts.
"Tie ir tikai pirmie matiņi," māsa paskaidroja Vinifredai. "Tādi ir daudziem jaundzimušajiem, dažiem pat sniedzas līdz mugurai. Tie izkrīt, un izaug īstie mati. Varat pateikties savai laimes zvaigznei, ka viņai nav zobu vai astes, kā dažam labam gadās."
"Vectēvs Bendžamins bija tumšmatis," es sacīju, "pirms nosirmoja, un vecāmāte Edīlija tāpat, un, protams, tēvs, taču es nezinu par abiem viņa brāļiem. Gaišmatainā ģimenes puse bija mātes radi." To es pateicu savā parastajā sarunas tonī un atvieglota redzēju, ka Ričards tam nepievērš uzmanību.
Vai es jutos pateicīga, ka šeit nav Loras? Ka viņa ir ieslodzīta kaut kur tālu prom, kur nav man sasniedzama? Un no kurienes viņai neesmu sasniedzama es; tāpēc viņa nevar nostāties pie manas gultas kā nelūgta feja kristībās un noprasīt: Ko tu tur runā?
Viņa, bez šaubām, būtu sapratusi. Viņa būtu sapratusi uzreiz.
Meness spoži spīdēja
Vakar vakarā es noskatījos, kā jauna sieviete aizdedzina pati sevi: slaida, jauna sieviete, ģērbusies caurspīdīgās, viegli uzliesmojošās drānās. To viņa izdarīja, protestēdama pret kaut kādu netaisnību; bet kāpēc viņa domāja, ka, pārvērzdama sevi ugunskurā, kaut ko atrisinās? Ak, nedari tā, man gribējās viņai pateikt. Nesadedzini savu dzīvi. Lai kāds būtu iemesls, tas nav tā vērts. Tomēr viņai tas acīmredzot bija tā vērts.
Kas viņas apmāj, šīs jaunās meitenes, kurām ir talants uz upurēšanos? Vai tā viņas rīkojas tādēļ, lai pierādītu, ka arī meitenēm ir drosme, ka viņas spēj ko vairāk nekā tikai raudāt un gausties, ka arī viņas var pašpārliecināti skatīties acīs nāvei? Un kur rodas šī tieksme? Vai tā sākas ar izaicinājumu, un, ja tā, tad ar izaicinājumu kam? Lielajai, svina smagajai, smacējošai lietu kārtībai, lielajiem kaujasratiem ar naglotajiem riteņiem, aklajiem tirāniem, aklajiem dieviem? Vai šīs meitenes ir pietiekami pārdrošas vai pietiekami augstprātīgas, lai domātu, ka spēj kaut ko tamlīdzīgu apturēt, upurējot sevi uz kāda teorētiska altāra, vai varbūt tā ir sava veida deklarācija? Visai apbrīnojami, ja kāds apbrīno apsēstību. Arī visai drosmīgi. Taču pilnīgi veltīgi.
Šai ziņā es raizējos par Sabrinu. Kas viņai padomā tur, pasaules malā? Vai viņai iekodusi kristiešu vai budistu muša, vai galvu viņai sajaucis kas cits? To, ko tu dari pašam zemākajam no viņiem, to tu dari Man. Vai tie ir vārdi, kas rakstīti viņas caurlaidē uz veltīgumu? Vai viņa grib izpirkt grēkus, ko pastrādājusi viņas izpostītā, ar naudu apsēstā, nožēlojamā ģimene? Tiešām ceru, ka nē.
Tas nedaudz piemita pat Emē, taču lēnāk ritošā, izvairīgākā formā. Lora nobrauca no tilta, kad Emē bija astoņi gadi, Ričards nomira, kad viņai bija desmit. Šie notikumi neizbēgami būs viņu ietekmējuši. Un tad viņa tika saraustīta gabalos starp Vinifredu un mani. Tagad Vinifreda nebūtu uzvarējusi šajā kaujā, bet toreiz uzvarēja. Viņa nozaga man Emē, un, lai kā es centos, atgūt viņu es vairs nespēju.
Nav brīnums, ka Emē, sasniegusi attiecīgo vecumu un dabūjusi savās rokās Ričarda novēlēto naudu, aizbēga un pievērsās dažādiem ķīmiskiem mierinājuma veidiem, un sodīja sevi ar veselu virkni vīriešu. (Kas, piemēram, bija Sabrinas tēvs? Grūti pateikt, un Emē to arī nepateica. Izvēlies, kurš labāk tīk, viņa sacīja.)