Es centos saglabāt saikni ar viņu. Es nemitējos cerēt uz izlīgumu — galu galā viņa bija mana meita, un es jutos vainīga viņas dēļ un gribēju viņai atlīdzināt — atlīdzināt par to slīkšņu, kādā bija pārvērtusies viņas bērnība. Taču tad viņa jau bija nostājusies pret mani — un arī pret Vinifredu, tas vismaz bija kāds mierinājums. Nevienu no mums viņa nelaida klāt ne sev, ne Sabrinai — īpaši Sabrinai. Viņa negribēja, lai mēs Sabrinu samaitājam.
Dzīvesvietu Emē mainīja bieži, nerimtīgi. Pāris reižu viņa tika izlikta uz ielas, jo nebija maksājusi īri; viņu arestēja par miera traucēšanu. Vairākkārt viņa nonāca slimnīcā. Laikam jau būtu jāteic, ka viņa kļuva par nelabojamu alkoholiķi, kaut gan man derdzas šis apzīmējums. Naudas viņai bija gana, tāpēc nekad nevajadzēja meklēt darbu, un labi vien bija, jo viņa nevienā nebūtu noturējusies. Vai varbūt nemaz nebija labi. Varbūt viss būtu citādi, ja Emē nevarētu klīst apkārt; ja viņa būtu spiesta domāt par nākamo maltīti, nevis apcerētu visas savas traumas, kurās, viņasprāt, bijām vainojamas mēs. Cilvēki, kuriem ir nosliece uz pašnožēlu, žēlo sevi vēl vairāk, ja viņiem ir nepelnīti ienākumi.
Pēdējo reizi, kad aizbraucu apciemot Emē, viņa dzīvoja noplukušā rindu mājā Toronto, netālu no Parlamentstrītas. Bērns, kurš acīmredzot bija Sabrina, tupēja pelēku smilšu kastē pie takas — nosmulējusies, izspūrusi skrandainīte šortos, bet bez T-krekla. Turēdama rokā vecu skārda krūzi, viņa ar saliektu karoti bēra tajā smiltis. Viņa bija izdomas bagāts mazs radījums: paprasīja man divdesmit piecus centus. Vai es tos viņai iedevu? Droši vien. "Es esmu tava vecāmāte," es teicu, un viņa paskatījās uz mani tā, it kā es būtu jukusi. Nav šaubu, ka par tādu personu viņa nekad nebija dzirdējusi.
Toreiz es dabūju dzirdēt dažus bargus vārdus no vieniem kaimiņiem. Tie likās esam pieklājīgi ļaudis, vismaz gana pieklājīgi, lai pabarotu Sabrinu, kad Emē piemirsa atnākt mājās. Viņu uzvārds, cik atceros, bija Kelliji. Viņi bija tie, kas izsauca policiju, kad Emē tika atrasta kāpņu lejasgalā ar lauztu sprandu. Nokritusi, nogrūsta vai nolēkusi, to mēs nekad neuzzināsim.
Todien man būtu vajadzējis paķert Sabrinu un laisties prom. Doties uz Meksiku. Tā es arī būtu izdarījusi, ja zinātu, kas notiks — ka Vinifreda viņu nozags un ieslēgs, lai es netieku klāt, tāpat kā bija izrīkojusies ar Emē.
Vai pie manis Sabrinai būtu klājies labāk nekā pie Vinifredas? Kā viņa jutās, augdama pie bagātas, atriebīgas, kašķīgas večas? Nevis pie otras nabadzīgas, atriebīgas, kašķīgas večas, proti, pie manis. Taču es būtu viņu mīlējusi. Šaubos, vai viņu mīlēja Vinifreda. Sabrinu viņa paturēja tikai tādēļ, lai iespītētu man; lai sodītu mani; lai parādītu, ka ir uzvarējusi.
Tomēr todien es nenolaupīju nevienu bērnu. Es pieklauvēju pie durvīm un, kad atbildes nebija, atvēru tās un iegāju iekšā, tad uzkāpu pa stāvajām, tumšajām, šaurajām kāpnēm uz Emē dzīvokli otrajā stāvā. Emē bija virtuvē, sēdēja pie mazā, apaļā galdiņa, skatīdamās uz savām rokām, kurās bija kafijas krūze ar smaidošu ģīmīti virsū. Krūzi viņa bija pacēlusi pie pašām acīm un grozīja šurpu turpu. Seja viņai bija bāla, mati sapinkājušies. Nevaru sacīt, ka viņa man būtu likusies ļoti pievilcīga. Viņa smēķēja cigareti. Visdrīzāk atradās kādu narkotiku iespaidā, sajaukumā ar alkoholu; to es saodu istabā kopā ar veciem dūmiem, netīro izlietni, neizmazgāto atkritumu spaini.
Es lūkoju ar viņu runāt. Iesāku laipni, taču Emē nebija tādā omā, lai klausītos. Viņa pateica, ka viņai esot apnicis, esot apnikuši mēs visi. Visvairāk viņai esot apnicis justies tā, it kā no viņas visu slēptu. Ģimene esot visu notušējusi; neviens nestāstot viņai patiesību; mūsu mutes virinoties un laukā nākot vārdi, bet no šiem vārdiem neesot nekādas jēgas.
Tomēr viņa esot visu izskaitļojusi. Viņa esot aplaupīta, viņai esot atņemts mantojums, jo es neesot viņas īstā māte un Ričards neesot bijis īstais tēvs. Tas viss esot rakstīts Loras grāmatā, viņa sacīja.
Es noprasīju, ko viņa ar to domā. Emē atcirta, ka tas taču esot skaidrs kā uz delnas: viņas īstā māte esot Lora, bet īstais tēvs bijis tas vīrietis, tas — no Aklā slepkavas. Tante Lora esot viņu mīlējusi, bet mēs esot visu izjaukuši — kaut kādā veidā novākuši šo nezināmo mīļoto. Aizbiedējuši viņu, atpirkušies no viņa, likuši viņam bēgt, vienalga; viņa pietiekami ilgi esot dzīvojusi Vinifredas mājā, lai saprastu, kā rīkojoties tādi ļaudis kā mēs. Un tad, kad izrādījies, ka Lora gaida viņa bērnu, mēs esot aizsūtījuši Loru prom, lai izvairītos no skandāla, un, kad dzemdībās nomiris mans bērns, tad mēs esot nozaguši Loras bērnu un adoptējuši to, un uzdevuši par savējo.
Emē nebūt nerunāja sakarīgi, tomēr šī bija viņas teiktā būtība. Jūs redzat, cik stipri viņu būs valdzinājusi šī fantāzija: kurš gan negribētu, lai viņa māte ir mītiska būtne, nevis reāla sieviete, kura iejaukta visādos netīros darījumos? Ja vien rastos izdevība.
Es sacīju, ka Emē dziļi maldās, ka ir visu saputrojusi, taču viņa neklausījās. Neesot brīnums, ka, dzīvojot kopā ar Ričardu un mani, viņa nekad neesot jutusies laimīga. Mēs nekad neesot izturējušies kā viņas īstie vecāki, jo patiesībā arī nemaz neesot bijuši īstie. Un neesot brīnums, ka tante Lora metusies lejā no tilta — tas tāpēc, ka mēs esot salauzuši viņai sirdi. Lora droši vien atstājusi Emē vēstuli, kurā visu paskaidrojusi, lai viņa to izlasītu, kad paaugsies, bet mēs abi ar Ričardu to noteikti esot iznīcinājuši.
Neesot brīnums, ka es esot bijusi tik drausmīga māte, viņa turpināja. Es nekad neesot viņu īsti mīlējusi. Ja es būtu viņu mīlējusi, tad viņa man būtu bijusi pirmajā vietā. Es būtu ņēmusi vērā viņas jūtas. Es nebūtu pametusi Ričardu.
"Varbūt es nebiju ideāla māte," es teicu. "Esmu ar mieru to atzīt, tomēr es darīju visu, ko vien spēju tādos apstākļos — apstākļos, par kuriem tu patiesībā zini gaužām maz." Ko viņa dara ar Sabrinu? es turpināju. Ļauj viņai skraidīt apkārt pa āru pusplikai, netīrai kā ubadzei; tā nu ir nolaidība, bērns kuru katru brīdi var pazust, bērni pazūd nemitīgi. Es esmu Sābrinas vecāmāte, es |oti labprāt ņemtu viņu pie sevis un…
"Tu neesi viņas vecāmāte," Emē sacīja. Nu viņa jau raudāja. "Viņas vecāmāte ir tante Lora. Vai — bija. Viņa ir mirusi, un viņu nogalināji tu!"
"Neesi nu tāda muļķe," es viņu apsaucu. Tā bija aplama atbilde: jo kaislīgāk tu kaut ko tādu noliedz, jo vairāk tavs pretinieks tam tic. Tomēr aplama atbilde nereti izlaužas tad, ja esi nobijies, un Emē bija mani nobiedējusi.
Kad es biju pateikusi vārdu muļķe, viņa sāka uz mani kliegt. Es pati esot muļķe, viņa bļāva. Es esot bīstama muļke, tik liela muļke, ka pati nemaz nezinot, cik liela. Viņa lietoja vairākus vārdus, kurus šeit neatkārtošu, tad paķēra kafijas krūzi ar uzzīmēto smaidu un svieda ar to man. Pēc tam grīļodamās metās man virsū; viņa gaudoja, izgrūzdama smagas, sirdi plosošas elsas. Rokas viņai bija izstieptas — manuprāt, draudīgi. Es biju uztraukta, satricināta. Es kāpos atpakaļ, tverdamās pie margām, vairīdamās no citiem priekšmetiem — no kurpes, no apakštases. Nonākusi pie ārdurvīm, es metos bēgt.
Varbūt man pašai būtu vajadzējis izstiept rokas. Būtu vajadzējis viņu apskaut. Būtu vajadzējis raudāt. Tad man būtu vajadzējis apsēsties viņai līdzās un izstāstīt šo stāstu, kuru tagad stāstu jums. Taču es to neizdarīju. Es palaidu izdevību garām, un to es rūgti nožēloju.
Tikai trīs nedēļas vēlāk Emē nokrita pa kāpnēm. Protams, es par viņu sēroju. Viņa bija mana meita. Tomēr jāatzīst, ka es sēroju par to Emē, kāda viņa bija bijusi daudz jaunākos gados. Es sēroju par to, par ko viņa būtu varējusi kļūt; es sēroju par viņas zaudētajām iespējām. Vairāk par visu es sēroju par savām pašas kļūmēm.