Pēc Emē nāves Vinifreda sagrāba Sabrinu savos nagos. Iegūšana savā īpašumā nodrošina deviņas desmitdaļas tiesību, un viņa pirmā parādījās uz skatuves. Viņa aizrāva Sabrinu sev līdzi uz savu izgreznoto savrupmāju Rouzdeilā, un neviens nepaguva ne aci pamirkšķināt, kad viņa jau bija pasludinājusi sevi par oficiālo aizbildni. Es apsvēru, vai neuzsākt cīņu, bet tā jau atkal būtu cīņa par Emē — un tajā man bija lemts zaudēt.
Kad Vinifreda uzņēmās gādību par Sabrinu, man vēl nebija ne sešdesmit gadu; tolaik es joprojām spēju vadīt mašīnu. Laiku pa laikam es aizbraucu uz Toronto un izsekoju Sabrinu kā privātdetektīvs vecā kriminālromānā. Es blandījos ap viņas pamatskolu — ap viņas jauno pamatskolu, ap viņas jauno, ekskluzīvo pamatskolu, — lai tikai īsu mirkli ieraudzītu viņu un pārliecinātos, ka par spīti visam viņai klājas labi.
Piemēram, es biju lielveikalā tai rītā, kad Vinifreda aizveda Sabrinu uz ītona veikalu, lai nopirktu viņai balles kurpes, pāris mēnešu pēc tam, kad bija pievākuši viņu sev. Nav šaubu, ka pārējos apģērba gabalus Vinifreda Sabrinai pirka, ar viņu pašu nemaz neaprunājusies — tas būtu Vinifredas garā —, bet kurpes ir jāuzlaiko, un nez kāda iemesla dēļ Vinifreda nebija uzticējusi šo uzdevumu algotiem izpalīgiem.
Bija Ziemassvētku sezona — veikala kolonnas bija apvītas ar mākslīgām akvifolijām, virs ieejām gluži kā adataini nimbi karājās vainagi, darināti no apzeltītiem priežu čiekuriem un sarkanām samta lentēm —, un Vinifreda sev par lielu aizkaitinājumu iestrēga korāļu dziedātāju barā. Es atrados blakus ejā. Mana garderobe vairs nebija tāda kā kādreiz — es biju ģērbusies vecā tvīda mētelī, zemu pār pieri pārvilkusi lakatu, — un, lai gan Vinifreda skatījās tieši man virsū, viņa mani nepamanīja. Droši vien noturēja mani par apkopēju vai diedelējošu imigranti.
Viņa, kā parasti, bija uzcirtusies līdz pēdējam, tomēr par spīti tam izskatījās krietni apdeldēta. Nūjā, viņai jau tuvojās septiņdesmit, un pēc zināma vecuma sasniegšanas viņas stila grims sliecas piešķirt cilvēkam mūmijas izskatu. Viņai nebūtu vajadzējis tā turēties pie savas oranžās lūpukrāsas, tā viņai bija par spilgtu.
Es saskatīju piepūderētās, neiecietīgās krunkas starp viņas uzacīm, saspringto muskuļu mezglu sārtinātajā vaigā. Viņa vilka Sabrinu līdzi aiz vienas rokas, pūlēdamās izlauzties caur druknu, ziemas mēteļos ģērbušos pircēju kori; viņai droši vien riebās šī aizrautīgā, neveiklā dziedāšana.
Turpretī Sabrina gribēja paklausīties mūziku. Viņa ļengani slīga lejup, pārvērtusies smagā nastā, kā bērni mēdz darīt, — tā ir pretošanās, kura ārēji nav manāma. Roka viņai slējās stāvus gaisā kā rātnai meitenītei, kura ldasē grib atbildēt uz jautājumu, bet sejas izteiksme bija drūma kā īgnam velnēnam. Tas, ko viņa darīja, droši vien sagādāja sāpes pašai. ŠI stāja, šī prasība. ŠI apņemšanās izturēt.
Patlaban tika dziedāts Labais ķēniņš Vāclavs. Sabrina zināja vārdus: es redzēju kustamies viņas mazo mutīti. "Mēness spoži spīdēja, naktī lauskis spēra," viņa dziedāja. "Tad, kad, salu ielaizdams, ubags durvis vē-ē-ra."
Tā ir dziesma par izsalkumu. Es nojautu, ka Sabrina to saprot — viņa droši vien joprojām atcerējās, kāds ir izsalkums. Vinifreda parāva viņu aiz rokas un nervozi paskatījās apkārt. Mani viņa neredzēja, bet sajuta, tāpat kā govs labi nožogotās ganībās sajūt vilku. Tomēr govis jau nav tādas kā meža zvēri; tās ir pieradušas būt drošībā. Vinifreda bija tramīga, taču ne nobijusies. Ja es vispār kādreiz ienācu viņai prātā, tad viņa noteikti domāja, ka esmu kaut kur tālu projām, laimīgā kārtā nost no acīm, āra tumsā, kurai viņa mani atdevusi.
Tad man uzmācās neganta vēlēšanās paķert Sabrinu uz rokām un skriet prom. Es varēju iztēloties Vinifredas drebelīgās gaudas, kamēr es sprauktos gar flegmātiskajiem korāļu dziedātājiem, kuri tik omulīgi auro par ziemas salu.
Es būtu turējusi Sabrinu cieši, es nebūtu paklupusi, nebūtu nometusi viņu zemē. Bet es arī netiktu necik tālu. Tai pašā mirklī viņi jau būtu man uz pēdām.
Tad es viena pati devos ārā uz ielas un gāju un gāju, noliektu galvu, saslietu apkakli, pa pilsētas centra ietvēm. No ezera pūta vējš, lejup virpuļoja sniegs. Bija diena, taču zemo mākoņu un sniega dēļ gaisma bija nespodra; pa nenotīrītajām ielām garām gausi kūlās automašīnas, sarkanās gabarītugunis attālinājās no manis kā kuprainu, atmuguriski skrienošu zvēru acis.
Rokās es biju sažņaugusi sainīti — biju aizmirsusi, ko esmu nopirkusi, — un man nebija cimdu. Tie laikam bija izkrituši veikalā, zem ļaužu kājām. Tikpat kā nejutu to trūkumu. Reiz es varēju putenī staigāt ar kailām rokām un nemaz to nejust. Tādu pakalpojumu spēj izdarīt mīlestība, naids vai šausmas, vai gluži vienkārši niknums.
Man reiz bija kāda fantāzija par sevi — un, starp citu, ir joprojām. Pietiekami smieklīga fantāzija, lai gan nereti tieši ar tādu tēlu palīdzību mēs veidojam savus likteņus. (Jūs ievērosiet, cik viegli es pāreju uz augstu stilu — veidojam savus likteņus —, līdzko aizkllstu šajā virzienā. Bet tas nekas.)
Šajā fantāzijā Vinifreda un viņas draugi ar naudas vainagiem galvā ir sapulcējušies ap Sabrinas rišaino, balto gultiņu, kamēr viņa pati iemigusi, un spriež, ko viņai dāvāt. Sabrinai jau ir uzdāvināts gravēts sudraba kauss no Birks, bērnistabas tapetes ar pieradinātu lāču attēliem, pirmās pērles viņas pērļu virtenei un visas pārējās zelta veltes, caur un cauri comme il faut, kuras saullēktā pārvērtīsies oglēs. Nu viņi kaļ plānus par ortodontu un tenisa nodarbībām, un klavierstundām, un deju stundām, un smalku vasaras nometni. Kādas cerības viņai atliek?
Šai mirklī sēra dzeltenas gaismas zibsnī, dūmu mākulī un melnu ādas spārnu plandoņā parādos es, nelūgtā krustmāte, kraupainā avs. Arī es vēlos viņai kaut ko dāvināt, es saucu. Man ir tiesības!
Vinifreda un viņas bars smejas un rāda ar pirkstiem. Tu? Tu jau sen esi padzītai Vai pēdējā laikā esi ieskatījusies spogulī? Tu esi galīgi nolaidusies, izskaties simt divus gadus vecai Vācies atpakaļ uz savu piekvēpušo, veco alu! Ko tad tu vari uzdāvināt?
Es varu uzdāvināt patiesību, es saku. Es esmu pēdējā, kas to vēl var. Un šai telpā tā ir vienīgā manta, kura arī no rīta vēl būs tepat.
Betijas restoraniņš
Ritēja nedēļas, un Lora neatgriezās. Es gribēju viņai aizrakstīt, piezvanīt, bet Ričards teica, ka tas viņai kaitēšot. Neesot nekādas vajadzības, lai viņu traucējot kāda balss no pagātnes. Viņai vajagot koncentrēt uzmanību uz savu pašreizējo situāciju — uz ārstēšanos. Tā viņam esot teikts. Kas attiecoties uz šīs ārstēšanās metodēm — viņš jau neesot ārsts, viņš nemaz neizlikšoties, ka no tā kaut ko saprotot. To noteikti labāk atstāt lietpratēju ziņā.
Es spīdzināju sevi ar vīzijām — Lora ir ieslodzīta, cīnās, ir iestigusi sāpīgā, pašas radītā fantāzijā vai kādā citā fantāzijā, tikpat sāpīgā, kura pieder nevis viņai, bet gan tiem, kas viņai apkārt. Un kad viena kļūst par otru? Kur ir slieksnis starp iekšējo un ārējo pasauli? Katrs no mums ik dienu nedomājot staigā šurpu turpu pa šiem vārtiem, izmantojot gramatikas paroles — es saku, tu saki, viņš un viņa saka, toties tas nesaka —, maksājot par veselā saprāta privilēģiju ar kopīgu naudu, ar nozīmēm, par kurām esam savstarpēji vienojušies.
Tomēr pat bērnībā Lora nekad īsti nebija ar mieru vienoties. Vai tur slēpās problēma? Tajā, ka viņa stingri palika pie nē, kad vajadzīgs bija jā? Un otrādi, un otrādi.