Es norunāju tikties ar Rīniju Betijas restorāniņā. (Toreiz Rīnijai jau bija telefons, šai pasaulē viņa stingri stāvēja uz abām kājām.) Tā būšot vislabāk, viņa teica. Viņa joprojām tur strādājot, tiesa, nepilnu darba dienu, taču mēs varot satikties pēc darba. Betijas restorāniņam esot jauni īpašnieki, viņa sacīja; vecajiem īpašniekiem nepatiktu, ja viņa sēdētu zālē kā kliente, pat tad, ja maksātu, toties jaunie esot nosprieduši, ka viņiem noder jebkuri klienti, kādus vien var dabūt.
Ar Betijas restorāniņu bija stipri gājis uz leju. Svītrainā markīze bija nozudusi, tumšie telpas nodalījumi izskatījās apskrambāti un bezgaumīgi. Tur oda ne vairs pēc svaiga vaniļas saldējuma, bet gan pēc sasmakušiem taukiem. Es aptvēru, ka esmu ģērbusies pārāk labi šai vietai. Nebūtu vajadzējis likt ap kaldu balto lapsādu. Kāda jēga dižoties tādos apstākļos?
Man nepatika Rīnijas izskats: viņa bija pārāk uzblīdusi, pārāk dzeltena, elpoja mazliet par smagu. Varbūt viņa tiešām bija sasirgusi: prātoju, vai vajadzētu apvaicāties. "Cik jauki ir atslogot kājas," viņa noteica, apsēdusies pie galdiņa man pretim.
Maira — cik gadu tev bija, Maira? Tev droši vien bija trīs vai četri, man sajucis skaits, — Maira bija viņai līdzi. Vaidziņi viņai bija sārti aiz satraukuma, acis apaļas un mazliet izspiedušās, it kā viņai būtu viegli aizžņaugts kakls.
"Esmu viņai daudz stāstījusi par tevi," Rīnija sirsnīgi teica. "Par jums abām." Jāteic, es Mairu pārāk neinteresēju, toties viņu intriģēja lapsādas man ap kaklu. Bērniem tai vecumā parasti patīk pūkaini dzīvnieki, pat ja tie ir beigti.
"Tu esi redzējusi Loru vai runājusi ar viņu?" es jautāju.
"Runāšana sudrabs, klusēšana zelts," Rīnija noteica, skatīdamās apkārt, it kā pat šeit sienām varētu būt ausis. Es neredzēju iemeslu tādai piesardzībai.
"Droši vien tā biji tu, kas sarunāja to advokātu?" es vaicāju.
Rīnija izskatījās vieda. "Es darīju to, kas bija vajadzīgs," viņa sacīja. "Turklāt tas advokāts bija jūsu mātes otrās pakāpes māsīcas vīrs, savā ziņā piederīgais. Tāpēc viņš visu saprata — tas ir, kad es uzzināju, kas notiek."
"Kā tu uzzināji?" Ko tu uzzināji es pataupīju pēcākam.
"Viņa man atrakstīja," Rīnija teica. "Viņa stāstīja, ka esot rakstījusi tev, bet neesot saņēmusi atbildi. Viņai nebija atļauts nosūtīt vēstules, bet izpalīdzēja virēja. Lora pēc tam nosūtīja viņai par to naudu, vēl mazliet pa virsu."
"Es neesmu saņēmusi nekādu vēstuli," es sacīju.
"Tā jau viņa nosprieda. Nosprieda, ka viņi būs par to gādājuši."
Es sapratu, kas ir šie viņi. "Lora droši vien atbrauca uz šejieni," es ieminējos.
"Kur tad citur lai viņa brauktu?" Rīnija noteica. "Nabaga meitene. Pēc visa, ko pārcietusi."
"Ko viņa bija pārcietusi?" Es ļoti gribēju zināt; reizē man bija bail. Lora varbūt ir visu sagudrojusi, es sevi mierināju. Lora varbūt cieš no mānijas. To nevar izslēgt.
Tomēr Rīnija bija to izslēgusi: lai ko Lora būtu viņai stāstījusi, viņa tam ticēja. Es šaubījos, vai tas ir tas pats stāsts, ko esmu dzirdējusi es. īpaši es šaubījos par to, vai stāstā ticis pieminēts arī zīdainis — jebkādā veidā. "Bērni klausās, tāpēc es nestāstīšu sīki," Rīnija sacīja. Viņa pamāja uz Mairu, kura kāri ēda gabalu šaušalīgas, sārtas kūkas un blenza uz mani tā, it kā gribētu mani nolaizīt. "Ja es tev izstāstītu visu, tu naktī nevarētu gulēt. Vienīgais mierinājums, ka tu tur nebiji iejaukta. Tā viņa teica."
"Viņa tā teica?" To dzirdēdama, es uzelpoju. Tātad Ričards un Vinifreda bija attēloti kā briesmoņi, bet man bija piedots — morāla vājuma dēļ, šaubu nav. Tomēr es manīju, ka Rīnija nav man piedevusi par to, ka esmu bijusi tik bezrūpīga, lai ļautu tam visam notikt. (Pēc tam kad Lora bija nobraukusi no tilta, viņa piedeva man vēl mazāk. Pēc viņas domām, man ar to noteikti bija kāds sakars. Pēc šī notikuma viņa pret mani atsala. Viņa nomira ar nelabu prātu.)
"Viņu nemaz nedrīkstēja iespundēt tādā vietā, tik jaunu meiteni," Rīnija sacīja. "Lai tur vai kas būtu bijis. Vīrieši staigā apkārt ar biksēm vaļā, notiek visvisādas izdarības. Kauna lieta!"
"Vai viņas kodīs?" jautāja Maira, sniegdamās pēc manām lapsādām.
"Neskaries klāt," Rīnija viņu apsauca. "Ar tādiem lipīgiem pirkstiņiem."
"Nē," es atbildēju. "Tās nav īstas. Redzi, tām ir stikla acis. Tās kož tikai pašas sev astē."
"Lora teica — ja tikai tu zinātu, tad nemūžam nebūtu viņu tur atstājusi," Rīnija turpināja. "Tad, ja tu zinātu. Lora teica — lai nu kāda, cietsirdīga tu nekad neesot bijusi." Viņa sarauca pieri un pašķielēja sānis, uz ūdens glāzi. Šai jautājumā viņai bija zināmas šaubas. "Tur lielākoties devuši ēst kartupeļus," viņa sacīja. "Mīcītus un vārītus, tā viņa stāstīja. Skopojušies ar ēdienu, rāvuši tiem nabaga trakajiem un tērētajiem maizi no mutes laukā. Man domāt, lai piebāztu kabatas paši sev."
"Uz kurieni viņa aizbrauca? Kur viņa ir tagad?"
"Tas lai paliek starp mums," Rīnija atbildēja. "Viņa teica — tev to labāk nezināt." r
"Vai viņa likās — vai viņa bija…" Vai viņa bija redzami vājprātīga, es gribēju jautāt.
"Viņa bija tāda pati kā vienmēr. Ne vairāk, ne mazāk. Viņa neizskatījās pēc tērētas, ja to tu gribi zināt," Rīnija sacīja. "Tievāka gan — viņai drusku jāapveļas — un mazāk runāja par
Dievu. Es tikai ceru, ka tagad viņš parmaiņas pec stāv viņai klāt."
"Paldies tev, Rīnij, par visu, ko tu esi darījusi," es teicu.
"Man nevajag pateikties," Rīnija stīvi attrauca. "Es darīju tikai to, ko vajadzēja."
Tas nozīmēja, ka es to neesmu darījusi. "Vai drīkstu viņai aizrakstīt?" Es meklēju mutautiņu. Man nāca raudiens. Es jutos kā noziedzniece.
"Viņa sacīja — labāk ne. Bet lika pateikt, ka esot atstājusi tev ziņu."
"Ziņu?"
"Viņa to atstājusi, pirms aizvesta uz to vietu. Tu zināšot, kur atrast."
"Vai tas ir tavs kabatlakats? Vai tev ir iesnas?" noprasīja Maira, ar interesi ievērodama manu šņaukāšanos.
"Ja daudz prašņāsi, drīz kļūsi veca," Rīnija nobrīdināja.
"Nekļūšu vis," Maira bezrūpīgi attrauca. Viņa sāka dungot aplamā meldiņā un, zem galda kūļādama resnās kājeles, bikstīja man ceļgalus. Šķita, ka viņai netrūkst līksmas pašpārliecības un ka viņu nav viegli iebiedēt, — īpašības, kuras mani viņā bieži kaitinājušas, bet par kurām beigu beigās esmu jutusies pateicīga. (Tas tev var būt kas jauns, Maira. Pieņem to kā komplimentu, kamēr tev vēl ir izdevība. Komplimenti apkārt nemētājas.)
"Es domāju, ka tu varbūt gribēsi redzēt Emē fotogrāfiju," es sacīju Rīnijai. Man bija vismaz šis viens sasniegums, ko parādīt, lai atgūtu cieņu viņas acīs.
Rīnija paņēma fotoattēlu. "Vai, viņa nu gan ir tumša, šitā mazulīte, vai ne?" viņa noteica. "Nekad jau nevar zināt, kurā bērns atsitīsies."
"Es arī gribu paskatīties," paziņoja Maira, snaikstīdama savas cukurainās ķepas.
"Tad žigli, un ejam. Citādi nebūsim mājās pirms tētuka."
"Būsim gan," Maira sacīja.
"Nav citas tādas vietas kā mājas, lai cik tās pieticīgas," Rīnija nodziedāja, ar papīra salveti berzdama nost sārtu glazūru no Mairas mazā degunteļa.
"Es gribu palikt te," Maira tiepās, tomēr viņai tika uzģērbts mētelītis, pār ausīm pārvilkta adītā vilnas cepure, un viņa tika sāniski izvilkta laukā no restorāniņa nodalījuma.
"Lai tev labi iet," teica Rīnija. Viņa mani nenoskūpstīja.
Man gribējās krist viņai ap kaklu un raudāt, un raudāt. Man gribējās, lai mani mierina. Man gribējās, lai Rīnijai līdzi eju es.