"Nav citas tādas vietas kā mājas," kādu dienu teica Lora, kad viņai bija vienpadsmit vai divpadsmit gadu. "Tā dzied Rīnija. Man liekas, tas ir muļķīgi."
"Kāpēc?" es jautāju.
"Paskaties." Viņa uzrakstīja to kā vienādojumu. Nav tādas vietas = mājas. Tātad: mājas = nav tādas vietas. Tātad mājas neeksistē.
Mājas ir tur, kur ir sirds, es domāju tagad, cenzdamās saņemties, sēdēdama Betijas restorāniņā. Sirds man vairs nebija, tā bija salauzta; vai varbūt ne salauzta, tās vienkārši vairs nebija. Tā bija rūpīgi izsmelta laukā no manis kā dzeltenums no cieti vārītas olas, atstājot manu atlikušo daļu bez asinīm, sasalušu un tukšu.
Man nav sirds, es domāju. Tātad man nav māju.
Ziņa
Vakar es biju pārāk nogurusi, tāpēc nedarīju neko daudz vairāk kā vien gulēju uz sofas. Tas tagad pamazām kļūst par manu paradumu, protams, visai dīkdienīgu, — es skatījos pa televīziju dienas programmu, kurā viņi muld bez sava gala. Muldēšana tagad ir modē: ļaudis izmuld visu par sevi un arī par citiem cilvēkiem, viņi izmuld visu, ko zina, un pat šo to tādu, ko nezina. To viņi dara aiz vainas apziņas un ciešanām, un pašu prieka pēc, bet lielākoties tāpēc, ka grib sevi izrādīt un citi savukārt grib noskatīties, kā viņi to dara. Es neesmu izņēmums: es izbaudu šos netīros, mazos grēciņus, šos derdzīgos ģimenes samezglojumus, šīs rūpīgi lolotās traumas. Man tīk gaidas, ar kādām tiek atraisīts gals nešķīstu drazu maisam, it kā tā būtu kāda pārsteidzoša dzimšanas dienas dāvana, un pēc tam šī atslābuma blāzma skatītāju sejās: mākslotās asaras un skopais, ļauni priecīgais žēlums, un aplausi, kuri apzinīgi atskan tieši vajadzīgajā vietā. Vai tas tiešām ir viss? viņi droši vien domā. Vai šai tavai brūcei nevajadzētu būt neparastākai, netīrākai, episkākai, sirdi plosošākai? Pastāsti mums vēl kaut ko! Vai mēs, lūdzu, nevarētu pastiprināt sāpes?
Interesanti, kas ir labāk — visu dzīvi staigāt apkārt, pampstot no saviem noslēpumiem, līdz pārsprāgsti no to radītā spiediena, vai ļaut, lai tos no tevis izsūc, katru rindkopu, katru teikumu, katru vārdu, tā ka beigās no tevis ir izspiests viss, kas tev reiz bijis tik dārgs kā slepus sakrāts zelts, tik tuvs kā paša āda, — viss, kas tev bijis bezgala svarīgs, viss, kas licis tev rauties čokurā un radījis vēlmi slēpt, viss, kas piederējis vienīgi tev, — un atlikušais mūžs tev jāpavada kā tukšam maisam, kas plivinās vējā, kā tukšam maisam, kam piekarināta spilgta, fluorescējoša etiķete, lai visi zinātu, kādi noslēpumi tevī agrāk glabājušies?
Man nav sprieduma, ne attaisnojoša, ne apsūdzoša.
Izpausts noslēpums spēj nogremdēt kuģus, bija rakstīts kara laika plakātā. Skaidrs, ka visi kuģi nogrims tik un tā, agrāk vai vēlāk.
Kādu laiciņu šādi lāpījusi slinkumu, es aizgāju uz virtuvi, kur apēdu pusi samelnējuša banāna un divus sodas cepumus. Kaut kas — kaut kāda veida pārtikas produkts — laikam bija aizkritis aiz atkritumu spaiņa — oda tā kā pēc gaļas —, tomēr, aši pārbaudījusi, es neko neatradu. Varbūt tas bija mans pašas smārds. Nespēju pārvarēt iedomu, ka mana miesa ož pēc kaķu barības par spīti tām savecējušām smaržām, ar ko šorīt biju apsmidzinājusies — ar Tosca vai Ma Griffe, vai varbūt Je RevienP. Apkārt joprojām mētājas pa kādam flakoniņam. Tiem visiem būs vieta zaļajos atkritumu maisos, Maira, kad tu reiz sāksi vākt tos kopā.
Ja Ričards uzskatīja, ka man vajadzīgs mierinājums, viņš dāvināja man smaržas. Smaržas, zīda šalles, mazas, dārgakmeņiem rotātas piespraudes mājdzīvnieku, būrī iesprostotu putnu vai zelta zivtiņu formā. Viss Vinifredas gaumē — tajā, kura paredzēta nevis viņai pašai, bet gan man.
Vilcienā, braucot atpakaļ no Taikonderogas, un nedēļām ilgi pēc tam es prātoju par Loras ziņu — to, kuru viņa, pēc Rīnijas vārdiem, atstājusi man. Tolaik Lora acīmredzot bija zinājusi, ka visam, ko viņa grasās teikt svešajam ārstam slimnīcā, būs savas atskaņas. Viņa acīmredzot bija zinājusi, ka tas ir risks, tāpēc bija veikusi piesardzības pasākumus. Kaut kā, kaut kur viņa bija atstājusi man kādu vēsti, kādu atslēgu, kā nomestu mutautiņu vai rindā izbārstītus baltus oļus mežos.
Es iztēlojos, kā viņa raksta šo ziņu — tā, kā allaž ķērās pie rakstīšanas. Tā noteikti būs rakstīta ar zīmuli — ar zīmuli, kam apgrauzts gals. Viņa bieži apgrauza savus zīmuļus; bērnībā viņas mute smaržoja pēc ciedra koksnes, un, ja bija gadījies krāsains zīmulis, tad lūpas viņai bija zilas, zaļas vai violetas. Viņa rakstīja gausi: rokraksts bērnišķīgs, ar apaļiem patskaņiem un slēgtiem o, un gariem, plīvojošiem g un y kātiņiem. Punkti uz i un j kā mazi aplīši, izvietoti tālu pa labi, it kā punkts būtu mazs, melns baloniņš, ko pie kāta notur neredzams pavediens; t škērssvītras uzvilktas tikai vienā burta pusē. Domās es apsēdos viņai blakus, lai redzētu, ko viņa darīs tālāk.
Lora droši vien būs beigusi rakstīt ziņu, tad ielikusi to aploksnē un aizlīmējusi, tad paslēpusi tāpat, kā Aviljonā mēdza slēpt savu sainīti ar dažādiem niekiem. Bet kur viņa varētu būt nolikusi šo aploksni? Aviljonā ne: pirms viņu aizveda prom, Aviljonai viņa nebija ne tuvumā.
Nē, ziņai jāatrodas Toronto mājā. Tādā vietā, kur neieskatītos neviens cits — ne Ričards, ne Vinifreda, ne kāds no Margatroidiem. Es meklēju dažādās vietās — atvilktnēs zem citām mantām, virtuves skapīšu dziļumos, savu ziemas mēteļu kabatās, savās daudzajās rokassomiņās, pat savos ziemas dūraiņos — taču neatradu neko.
Tad es atcerējos, kā reiz biju uzdūrusies Lorai vectēva kabinetā; viņai tolaik bija desmit vai vienpadsmit gadu. Viņa bija atvērusi ģimenes Bībeli — milzīgu, ādā iesietu briesmoni — un ar mātes vecajām šķērītēm grieza no tās ārā teksta daļas.
"Lora, ko tu dari?" es iesaucos. "Tā ir Bībele!"
"Es griežu laukā tās vietas, kas man nepatīk."
Es nogludināju lapas, kuras viņa bija iemetusi papīrgrozā: veseli žūkšņi no Laiku grāmatām, neskaitāmas lapas no Soģu grāmatas, bet no Mateja evaņģēlija mazs izgriezums, kurā Jēzus nolād neauglīgo vīģes koku. Tagad es atcerējos, ka savos svētdienas skolas laikos Lora bija sašutusi par šo vīģes koku. Viņa neganti dusmojās, ka Jēzus tik ļauni izturējies pret koku. Mums visiem gadās melnās dienas, bija piezīmējusi Rīnija, mundri kuldama olu baltumus dzeltenā bļodā.
"Tā nedrīkst darīt," es teicu.
"Tas jau ir tikai papīrs," attrauca Lora, turpinādama graizīt. "Papīrs nav svarīgs. Svarīgi ir vārdi, kas uz tā rakstīti."
"Tev būs lielas nepatikšanas."
"Nebūs vis," viņa sacīja. "Neviens nekad never to vaļā. Paskatās tikai pirmajās lapās, kur ir dzimšanas, kāzu un miršanas dienas."
Un viņai bija taisnība. Viņas nodarījums palika neatklāts.
Tieši šī atmiņu aina lika man sameklēt savu kāzu albumu, kurā bija saliktas šī notikuma fotogrāfijas. Vinifredai par šo albumu nepārprotami bija gaužām trūcīga interese, un arī Ričards nekad nebija redzēts sirsnīgi šķirstām tā lapas. Lora būs to zinājusi, viņa būs zinājusi, ka tā ir droša vieta. Bet kas — viņa droši vien būs prātojusi — pamudinās mani pašu kādreiz ieskatīties albumā?
Ja es būtu meklējusi Loru, tad būtu ieskatījusies albumā. To viņa zināja. Tur bija daudz viņas attēlu, ar melniem trīsstūrīšiem pielīmētu pie brūnajām lapām; attēli, kuros viņa drūmi skatījās uz savām kājām, ģērbusies līgavas māsas kleitā.
Es atradu ziņu, lai gan tā nebija izteikta vārdos. Lora bija krietni piestrādājusi pie manām kāzu bildēm ar saviem tonējamiem rīkiem, mazajām krāsas tūbiņām, ko bija nočiepusi Elvuda Marija avīzes redakcijā Taikonderogā. Acīmredzot glabājusi tās visu šo laiku. Lai gan viņa apgalvoja, ka tik ļoti nicinot materiālo pasauli, tomēr nemēdza vieglu roku mest ārā mantas.