Viņa bija ietonējusi tikai divas fotogrāfijas. Pirmais bija kāzu grupas portrets. Tajā līgavas māsas un līgavaiņa vedēji bija pārklāti ar biezu indigo slāni — vispār izdzēsti no attēla. Bijām atstāti mēs ar Ričardu, Lora pati un Vinifreda, kura kāzās bija vedējmāte. Vinifreda bija nokrāsota šausminoši zaļa, tāpat arī Ričards. Man bija piešķirta plāna gaišzilas krāsas kārtiņa. Lora bija spilgti dzeltena — ne tikai kleita, bet arī seja un rokas. Ko nozīmēja šis mirdzums? Jo tas bija mirdzums — it kā Lora starotu iekšēji, kā stikla lampa vai kā meitene, kas darināta no fosfora. Viņa skatījās nevis taisni uz priekšu, bet gan sānis, it kā viņas uzmanība būtu pievērsta kaut kam ārpus šī attēla.
Otrais bija oficiāls līgavas un līgavaiņa portrets, uzņemts pie baznīcas. Ričarda seja bija nokrāsota pelēka, tik tumša, ka izdzisa vaibsti. Rokas bija sarkanas, tāpat kā liesmas, kuras plaiksnīja viņam ap galvu un arī šāvās no tās ārā, it kā degtu galvaskauss. Mana kāzu kleita, cimdi, plīvurs, puķes — šiem rotājumiem Lora nebija veltījusi pūles. Toties bija piestrādājusi pie manas sejas — izbalinājusi to tā, ka acis, deguns un mute izskatījās kā aizmigloti, gluži kā logs aukstā, lietainā dienā. Fons un pat pakāpieni zem mūsu kājām bija pilnīgi aizkrāsoti ar melnu, atstājot mūsu abu figūras lidināmies gaisā, bezgala dziļā un tumšā naktī.
XII
The Globe and Mail, 1938. gada 7. oktobri grifens cildina minhenes vienoŠanos
SPECIĀLI AVĪZEI THE GLOBE AND MAIL
Dedzīgā un spēcīgā runā ar nosaukumu "Neiejauksimies svešās darīšanās", kas tika noturēta Toronto Impērijas kluba trešdienas sanāksmē, misters Ričards E. Grifens, Grifena-Ceisa Karaliskās apvienotās kompānijas prezidents un valdes priekšsēdis, augstu novērtēja britu premjerministra mistera Nevila Cemberlena izcilo veikumu, kura rezultāts ir pagājušā nedēļā panāktā Minhenes vienošanās. Misters Grifens teica: zīmīgi esot tas, ka visas Britu parlamenta Apakšnama partijas esot sveikušās šo vēsti ar gavilēm, un viņš cerot, kā tāpat tai uzgavilēšot arī visas partijas Kanādā, jo šī vienošanās pielikšot punktu Depresijai un ievadīšot "zelta laikmetu" — jaunu miera un pārticības laikmetu. Tas apliecinot arī, cik vērtīga ir valstsvīra māka un diplomātija, kā arī pozitīva domāšana un vecā labā, vienkāršā, lietišķā veikalnieka prasme. "Ja katrs dos savu artavu," viņš teica, "tad katrs gūs lielu labumu."
Atbildot uz jautājumiem par Cehoslovākijas statusu šīs vienošanās ietvaros, misters Grifens izteicās, ka, pēc viņa domām, šīs valsts pilsoņiem esot piešķirtas pietiekamas drošības garantijas. Viņš apliecināja, ka spēcīga un veselīga Vācijas valsts atbilstot Rietumu interesēm un jo sevišķi biznesa interesēm, jo kalpošot tam, lai "nelaistu tuvumā boļševismu". Nākamais mērķis, pēc kā jātiecas, esot divpusējs tirdzniecības līgums, un viņš esot pārliecināts, ka tāds jau tiek izstrādāts. Tagad uzmanība esot jāpievērš nevis zobenu šķindināšanai, bet gan tam, lai patērētāji tiktu apgādāti ar precēm, tādējādi radot darbavietas un pārticību tur, kur tā visvairāk nepieciešama — "mūsu pašu sētā". Septiņiem liesajiem gadiem, viņš izteicās, tagad sekošot septiņi leknie, un visā nākamajā desmitgadē skatam paveroties plašas un lieliskas izredzes.
Runā, ka misters Grifens konsultējoties ar Konservatīvo partijas līderiem un apsverot iespējas kļūt par šīs partijas stūrmani. Viņa uzstāšanās noslēgumā skanēja skaļi aplausi.
Mayfair, 1939. gada jūnijs
SINTIJA FĒRVISA
KARALISKS STILS KARALISKAJOS DĀRZA SVĒTKOS
Pieci tūkstoši goda viesu, kurus bija ielūguši Viņu Ekselences lords un lēdija Tvīdsmīri, saviļņoti stāvēja Otavas Valdības nama dārza takās Viņas Majestātes dzimšanas dienas svinībās, kamēr Viņu Majestātes apstaigāja apsveicēju rindas.
Pulksten puspiecos viņi iznāca no Valdības nama pa Ķīnas galeriju. Karalis bija ģērbies žaketē un svītrotās biksēs; karaliene bija izraudzījusies bēškrāsas tērpu, rotātu ar pūkainām kažokādām un pērlēm, galvā viņai bija cepure ar nedaudz uzliektu malu, seja viegli pietvīkusi, siltās, zilās acis smaidošas. Viņas apburošā iznesība valdzināja it visus.
Aiz Viņu Majestātēm soļoja ģenerālgubernators un lēdija Tvīdsmīra, Viņa Ekselence bija laipns un sirsnīgs namatēvs, Viņas Ekselence — stalta un daiļa. Viņas balto tērpu, greznotu ar Kanādas Arktikas lapsādām, rotāja vairāki tirkīzi, kas mirdzēja pie cepures. Ar Viņu Majestātēm tika iepazīstināts pulkvedis F. Felans ar kundzi, abi no Monreālas; viņa bija ģērbusies zīda kleitā ar mazu, košu puķīšu rakstu, elegantajai cepurei bija plata, caurspīdīga celofāna mala. Tāds pats gods tika parādīts ģenerālpulkvedim V. H. L. Elkinsam ar kundzi un mis Džounai Elkinsai, kā arī misteram Gledstonam Marijam ar kundzi.
Spilgtu iespaidu atstāja arī misters Ričards Grifens ar kundzi; viņai bija sudrablapsu apmetnis, lapsādas staru veidā izvietotas uz melna šifona, zem apmetņa sarkanīgi violets kostīms. Duglasa Votsa kundze bija tērpusies tumšzaļā šifonā ar brūnu samta jaciņu, F. Rīda kundze izskatījās glīta un piemīlīga organdija kleitā ar Valensijas mežģīnēm.
Par tējas dzeršanu neviens pat nedomāja, līdz karalis un karaliene bija pamājuši atvadas, bija klikšķējušas un zibsnījušas fotokameras un visas balsis vienojušās dziesmā Dievs, sargi karali. Pēc tam uzmanības centrā bija dzimšanas dienas tortes… milzīgas, baltas tortes ar sniegbaltu glazūru. Torte, kura tika pasniegta
karalim Valdības nama telpās, bija rotāta ne tikai ar rozēm,
āboliņa lapām un dzelkšņu pūkām, bet arī ar ļoti piemērotiem
miera un cerību simboliem — miniatūrām cukura dūjām, kam knābīšos balti vimpelīši.
Aklais slepkava: Vi su zale
Ir pēcpusdiena, mākoņaina un mitra, viss lipīgs: viņas baltie kokvilnas cimdi nosmulēti jau gar margām vien. Pasaule ir smaga kā blīvs slogs; viņas sirds triecas pret to, kā triektos pret akmeni. Tveicīgais gaiss turas viņai pretī. Nekas nekustas.
Bet tad pienāk vilciens, un viņa gaida pie perona ieejas, kā prasīts, un gluži kā izpildīts solījums pa to iznāk viņš. Ierauga viņu, tuvojas, abi žigli pieskaras viens otram, tad sarokojas kā attāli radinieki. Viņa īsi noskūpsta viņu uz vaiga, jo šī ir publiska vieta un nekad neko nevar zināt, un viņi dodas augšup pa slīpo uzeju uz marmora staciju. Viņa klātbūtnē viņa jūtas gluži neparasti, nervozē; tikpat kā nav bijis izdevības uz viņu paskatīties. Jā, viņš ir novājējis. Kas vēl?
Man bija sasodīti grūti atgriezties. Nebija necik daudz naudas. Braucu ar visādiem gadījuma tvaikoņiem.
Es būtu nosūtījusi tev naudu, viņa saka.
Zinu. Bet man nebija adreses.
Audekla somu viņš atstāj bagāžas glabātavā, līdzi nes tikai mazu koferīti. Viņš paskaidro, ka somu paņemšot vēlāk, tagad negriboties staipīt to līdzi. Ap viņiem šurpu turpu staigā ļaudis, skan soļi un balsis; viņi svārstīgi stāv uz vietas; viņi nezina, kurp lai iet. Viņai būtu vajadzējis par to padomāt, kaut ko sarunāt, jo viņam, protams, nav istabas, vēl nav. Viņai vismaz ir viskija blašķe, paslēpta somiņā. To viņa nav piemirsusi.
Kaut kur ir jāiet, tāpēc viņi iet uz viesnīcu, uz kādu lētu viesnīcu, kas palikusi viņam atmiņā. Tā viņi rīkojas pirmo reizi, un tas ir riskanti, bet, tiklīdz ieraudzījusi viesnīcu, viņa saprot, ka neviens tajā nemūžam nedomātu, ka abi ir precējušies; un, ja arī ir, tad ne viens ar otru. Viņa ir uzvilkusi vasaras lietusmēteli, divas sezonas vecu, pār matiem uzsegusi šalli. Šalle ir no zīda, tomēr sliktāku apģērbu viņa nav spējusi sameklēt. Varbūt viesnīcā nodomās, ka viņš viņai maksā. Tā viņa cer. Tad viņa nedursies acīs.