Выбрать главу

Jāatzīst, tas ir pārsteigums, ka joprojām esmu šepat, joprojām runāju ar jums. Es labprātāk domāju par to kā par runāšanu, lai gan tāda tā, protams, nav: es neko nesaku, jūs neko nedzirdat. Vienīgā saikne starp mums ir šī melnā rindiņa: pavediens, kas nomests uz tukšas lapas, tukšā gaisā.

Ziemas ledus Luveto gravā un pat klinšu ēnainajās plaisās ir gandrīz izkusis. Ūdens, melns un pēc tam balts, brāžas lejup pa kaļķakmens aizām un pār akmens bluķiem tikpat viegli kā allaž. Negants troksnis, tomēr mierinošs; gandrīz valdzinošs. Var redzēt, kā tas vilina cilvēkus. Uz ūdenskritumiem, uz augstām vietām, uz tuksnešiem un dziļiem ezeriem — turp, no kurienes nav atgriešanās.

Šogad upē pagaidām atrasts tikai viens līķis, jauna narkomāne no Toronto. Vēl viena meiča, kas steigusies. Vēl viens laiks, kas izšķiests velti, viņas laiks. Viņai te bija radinieki — tante, tēvocis. Abi jau kļuvuši par mērķi pētīgiem, greiziem skatieniem, it kā viņiem ar to būtu kāds sakars; abi jau ir ieguvuši izmisušo, sadusmoto izskatu, kāds piemīt apzināti nevainīgajiem. Esmu pār­liecināta, ka viņi ir bez vainas, toties viņi ir dzīvi, un tam, kurš palicis dzīvs, tiek uzvelta vaina. Šāds likums valda tamlīdzīgos notikumos. Netaisnīgi, bet tā nu tas ir.

Vakarrīt atbrauca Volters, lai ķertos pie pavasara regulēšanas. Tā viņš dēvē mājas savešanu kārtībā, ko manā labā veic katru gadu. Viņš bija paņēmis līdzi savu instrumentu kasti, rokas elektrozāģi, elektrisko skrūvgriezi: nekas viņam nepatīk tik ļoti kā dūkt gluži kā motora daļai.

Visus šos rīkus viņš novietoja sētaspuses lievenī un tad sāka slāt ap māju. Ienācis iekšā, viņš izskatījās gandarīts. "Dārza vārti­ņiem trūkst vienas līstītes," viņš paziņoja. "Varu piesist jau šo­dien, bet nokrāsošu, kad būs sauss."

"Ak, nerūpējies," es saku tāpat kā katru gadu. "Viss brūk kopā, tomēr izturēs ilgāk par mani."

Volters, kā vienmēr, neliekas to dzirdam. "Un lieveņa pakāpieni arī," viņš turpina. "Jāpārkrāso. Viens dēlis uzreiz jāplēš nost, jāuzsit virsū cits. Kad aizlaiž par ilgu, iekšā tiek ūdens un tad viss sāk trunēt. Varbūt visu lieveni labāk pārkrāsot, būs labāk koksnei. Pakā­pieniem gar malu mēs varētu uzvilkt citas krāsas strīpiņu, lai cilvē­ki labāk saredz. Šitā kādam vēl var nojukt kāja, tā jau var sasisties." Vārdu mēs viņš lieto aiz pieklājības, bet ar cilvēkiem esmu do­māta es. "To jauno pakāpienu varu ielikt šodien pat, drusku vēlāk."

"Tu sālīsi," es teicu. "Ziņo, ka laiks palikšot tāds pats."

"Nē, gan skaidrosies." Viņš pat nepaskatījās debesīs.

Volters devās sameklēt vajadzīgo — droši vien kādus dēļus —, un starpbrīdi es izmantoju, atgūlusies salonā uz sofas kā tāda ēteriska romāna varone, kura piemirsta savas grāmatas lappusēs un atstāta sadzeltēt un sapelēt, un sairt kā grāmata pati.

Slimīga iedoma, teiktu Maira.

Ko citu tad tu ieteiktu? es atvaicātu.

Lieta tāda, ka mana sirds atkal ir niķojusies. Niķoties, dīvains teiciens. Tā cilvēki saka, lai mazinātu sava stāvokļa nopietnību. Tas it kā liek noprast, ka vainīgā ķermeņa daļa (sirds, kuņģis, aknas vai kas cits) ir kaprīzs, izlutināts bērns, kuru var saukt pie kārtības ar pļaukas vai skarba vārda palīdzību. Un tas norāda arī, ka šie simptomi — šī trīce un sāpes, šīs sirdsklauves — ir tikai izrāde un ka attiecīgais orgāns drīz mitēsies lēkāt un spēlēt teātri, un atsāks savu rāmo eksistenci aizkulisēs.

Ārsts nav apmierināts. Viņš ir murminājis par analīzēm un skenēšanām, un par ceļojumiem uz Toronto, kur uzglūn spe­ciālisti, tie nedaudzie, kuri vēl nav aizlaidušies uz leknākām ganībām. Viņš ir nomainījis man tabletes, pievienojis arsenālam vēl vienas. Viņš pat ir pieminējis operācijas iespēju. Ar ko tā būs saistīta, es jautāju, un kas tiks panākts? Kā izrādās, par daudz no pirmā un par maz no otrā. Viņam ir aizdomas, ka nelīdzēs nekas cits kā vien pilnīgi jauns agregāts, — viņa izteiciens, it kā mēs runātu par trauku mazgājamo mašīnu. Un turldāt man būtu jāstāv rindā, gaidot kāda cita agregātu, tādu, kurš vairs nav vajadzīgs. Atmetot smalkos izpušķojumus — citu sirdi, izrautu kādam jaunam cilvēkam: neviens taču negribētu, lai viņam iemontē vecu, sagrabējušu, sadēdējušu sirdi, tādu pašu kā to, kuru viņš taisās mest ārā. Katrs tak grib kaut ko svaigu un sulīgu.

Bet kas zina, kur viņi tās dabū? Man domāt, no ielas bērniem Latīņamerikā; vismaz tādas ir pašas trakākās baumas. Zagtas sirdis, melnā tirgus sirdis, izrautas pa salauztu ribu starpu, siltas un asiņojošas, upurētas viltus dievam. Kas ir šis viltus dievs? Mēs paši. Mēs un mūsu nauda. Tā sacītu Lora. Nepieskaries tai naudai teiktu Rīnija. Tu nezini, kur tā ir bijusi.

Vai es varētu sadzīvot ar sevi pašu, zinādama, ka krūtīs man ir miruša bērna sirds?

Bet, ja nē, ko tad?

Lūdzu, nenoturiet šīs juceklīgās bailes par stoicismu. Es dzeru savas tabletes, es dodos savās stomīgajās pastaigās, bet pret šaus­mām es neiespēju neko.

Pēc pusdienām — gabals sacietējuša siera, glāze apšaubāma piena, ļengans burkāns, jo šonedēļ Maira nav izpildījusi uzdevumu, ko pati uzņēmusies, proti, nav sagādājusi krājumus manam ledus­skapim, — tātad, pēc pusdienām atgriezās Volters. Viņš mērīja, zāģēja, nagloja, tad pieklauvēja pie sētas durvīm, lai pateiktu, ka atvainojoties par troksni, bet nu viss esot uz Ūsiņu.

"Es izvārīju tev kafiju," es teicu. Tāds ir šo aprīļa norišu ritu­āls. Vai šoreiz es biju piededzinājusi kafiju? Nav svarīgi. Viņš tik un tā ir pieradis pie Mairas vārītās.

"Labprāt iedzeršu." Viņš rūpīgi noāva gumijas zābakus, atstāja tos sētaspuses lievenī, — Maira ir viņu labi izdresējusi, viņš nedrīkst sanest to, ko Maira sauc par viņa dubļiem, uz tā, ko viņa sauc par saviem paklājiem, — un pēc tam savās mamuta zeķēs uz pirkst­galiem aiztecēja pa manas virtuves grīdu; kura, pateicoties Mairas sievietes veiktajai enerģiskajai bēršanai un spodrināšanai, tagad ir tik spīdīga un slidena kā šļūdoņa ledus. Agrāk grīdu klāja noderīga, lipīga miziņa, putekļu un netīrumu uzkrājums, līdzīgs plānai līmes kārtiņai, bet nu vairs nekā. Nudien vajadzētu nokaisīt grīdu ar granti, citādi es uz tās paslīdēšu un kaut ko sev salauzīšu.

Vērot Volteru tipinām uz pirkstgaliem bija bauda pati par sevi — zilonis, kurš staigā pa olām. Ticis pie virtuves galda, viņš nolika uz tā savus darba cimdus, dzeltenus ādas cimdus, un tur tie gulēja kā gigantiskas papildu ķepas.

"Jauni cimdi," es noteicu. Tie bija tik jauni, ka bezmaz mirdzēja. Un tiem nebija ne skrambiņas.

"Šitos nopirka Maira. Viens puisis trīs ielas tālāk ar fuksīti nošķēlēja sev pirkstu galus, un viņa briesmīgi uztraucas, baidās, ka tik ar mani neiznākot tāpat vai vēl sliktāk. Bet tas puisis ir galīgais zābaks, pārcēlies uz šejieni no Toronto; atvainojos par izteicienu, bet viņam nu nevajadzētu ļaut niekoties ar zāģiem, ņems vēl un nošņāps pats sev galvu, un tas pasaulei nebūtu liels zaudējums. Es viņai teicu — tur tak jābūt bez kādas skrūvītes, lai nostrādātu šitādu joku, pie tam fuksīša man nemaz nav. Bet viņa visviens liek man vazāt līdzi šitos nolāpītos cimdus. Katrreiz, kad eju laukā pa durvīm, bļauj: ei, vai cimdus paņēmi?"

"Tu varētu tos pazaudēt," es ieminējos.

"Viņa nopirks citus," viņš drūmi atteica.

"Atstāj tos te. Pasaki, ka aizmirsi un paņemsi vēlāk. Un tad vienkārši neņem nemaz." Es iztēlojos, kā vientuļās naktīs turu vienu no Voltera tukšajām ādas rokām: tas būtu sava veida kom­panjons. Nožēlojami. Varbūt vajadzētu iegādāties kaķi vai mazu sunīti. Kaut ko siltu, nekritisku un pūkainu — otru dzīvu radī­jumu, kas naktīs palīdzētu man stāvēt sardzē. Mums ir nepie­ciešama zīdītājiem raksturīgā čupošanās: pārāk daudz vientulības kaitē redzei. Bet, ja es ieviestu kaut ko tamlīdzīgu, tad, visticamāk, pakluptu pār to un pārlauztu sprandu.