Voltera mute noraustījās, parādījās augšzobu maliņa: tas bija smaids. "Visi dižie prāti domā vienādi, ne?" viņš teica. "Tad varbūt tu varētu izmest tos draņķus atkritumos, nejauši tīšām."
"Volter, tu esi resgalis," es sacīju. Volters pasmaidīja vēl, iebēra kafijā piecas karotītes cukura, iztukšoja tasi vienā rāvienā, tad nolika abas plaukstas uz galda un uzslēja sevi kājās, atgādinādams obelisku, ko paceļ virvēs. Pēc šīs kustības es piepeši nojautu, kāda būs viņa pēdējā darbība saistībā ar mani: viņš pacels vienu mana zārka galu.
Arī viņš to zina. Viņš ir gatavs. Ne velti Volteram ir zelta rokas. Viņš necels lieku kņadu, viņš mani nenometīs, viņš gādās, lai es šai savā pēdējā, īsajā ceļojumā pārvietojos līdzeni, horizontāli un droši. "Ceļam augšā," viņš pateiks. Un es celšos augšup.
Bēdīgi. Es to zinu; un arī sentimentāli. Bet, lūdzu, pacietiet mani. Mirējiem tiek dota zināma rīcības brīvība, tāpat kā bērniem viņu dzimšanas dienā.
Uguns mājās
Vakar vakarā es skatījos televīzijas ziņas. To man nevajadzētu darīt, tas kaitē gremošanai. Atkal kaut kur notiek karš, kuru viņi dēvē par mazsvarīgu, lai gan tas, bez šaubām, nav mazsvarīgs nevienam, kuram gadījies tajā atrasties. Šiem kariem ir vienas sugas pazīmes — vīrieši maskēšanās formās ar aizsegtu muti un degunu, dūmu mākoņi, izķidātās ēkas, salauztie, raudošie civilisti. Bezgalīgas mātes, kuras nes bezgalīgus, ļenganus bērnus, sejas nospiestas ar asinīm; bezgalīgi, apjukuši veci vīri. Jaunos vīriešus aizved prom un nogalina, lai nepieļautu atriebību, kā grieķi izdarīja Trojā. Ar to pašu, cik atceros, Hitlers aizbildināja ebreju bērnu nogalināšanu.
Kari sākas un apsīkst, bet tad seko uzliesmojums kaut kur citur. Mājas, pāršķeltas kā olas, to saturs aizdedzināts vai nozagts, vai atriebīgi sabradāts ar kājām; bēgļi, kurus apšauda no pļaujoša lidojuma. Miljonos pagrabu apjukusi karaliskā ģimene stāv aci pret aci ar šāvēju komandu; korsetēs iešūtie dārgakmeņi viņus neglābs. Hēroda karaspēks, kas patrulē tūkstoš ielās; turpat kaimiņos Napoleons laižas prom ar sudrablietām. Iebrukuma, jebkura iebrukuma ķīļūdenī grāvji pildās ar izvarotām sievietēm. Godīgi sakot, arī ar izvarotiem vīriešiem. Ar izvarotiem bērniem, izvarotiem suņiem un kaķiem. Kontrole var zust pilnīgi.
Bet ne šeit; ne šajā lēnprātīgajā, garlaicīgajā, stāvošajā ūdenī; ne Taikonderogā, par spīti vienam otram narkomānam parkos, par spīti kādai ielaušanās reizei, par spīti nejaušam slīkonim, kas atrasts peldam ūdens virpulī. Mēs te tupam, iedzerdami pa glāzītei pirms gulētiešanas, kaut ko iegrauzdami pirms gulētiešanas, lūrēdami pasaulē kā slepenā logā, un, kad mums apnīk, mēs to izslēdzam. Tāds nu ir divdesmitais gadsimts, mēs sakām, dodamies uz augšstāvu. Bet kaut kur tālumā skan dārdi, kā paisuma vilnis, kas brāžas uz krastu. Tur nāk divdesmit pirmais gadsimts, brāzdamies pār galvu kā kosmosa kuģis, pilns nežēlīgu svešinieku ar ķirzakas acīm, vai kā metāla pterodaktils. Agrāk vai vēlāk tas mūs uzodīs, ar saviem dzelzs nagiem tas noplēsīs jumtus mūsu trauslajām, mazajām aliņām, un tad mēs būsim tikpat kaili un dreboši, un izbadējušies, un slimi, un zaudējuši cerības kā visi pārējie.
Piedodiet par šo novirzīšanos no temata. Manā vecumā cilvēki mēdz nodoties šīm apokaliptiskajām vīzijām. Jūs sakāt, Pasaules gals ir tuvu. Jūs sev melojat — Es priecājos, ka to vairs nepieredzēšu —lai gan patiesībā nekas jums nepatiktu tik labi, ja vien to varētu vērot pa mazo, slepeno lodziņu un jūs tur nebūtu iejaukti.
Bet kam gan uztraukties par pasaules galu? Katru dienu kādam pienāk pasaules gals. Laiks ceļas un ceļas, un, kad tas sasniedz tavu acu līmeni, tu noslīksti.
Kas notika tālāk? Mirkli esmu pazaudējusi pavedienu, man ir grūti atcerēties, bet tad es atceros. Protams, karš. Mēs nebijām tam gatavi, bet reizē zinājām, ka jau esam to pieredzējuši. Tas bija tas pats aukstums, aukstums, kurš vēlās šurp kā migla, aukstums, kurā es piedzimu. Tāpat kā toreiz, viss sāka drebēt ļaunās nojautās — krēsli, galdi, ielas un ielu laternas, debesis, gaiss. Vienā rāvienā vienkārši pagaisa veseli fragmenti no tā, kas bija atzīts par realitāti. Tā notiek, kad ir karš.
Bet jūs esat pārāk jauni, lai atminētos, kurš karš tas varētu būt bijis. Katrs karš ir tas karš tiem, kuri to pārdzīvojuši. Tas, par kuru runāju es, sākās 1939. gada septembra pirmajās dienās un turpinājās līdz… Nu, tas viss ir vēstures grāmatās. Varat apskatīties.
Neļaujiet apdzist ugunij mājās — tāds bija viens no vecā kara saukļiem. Ikreiz, to dzirdēdama, es mēdzu iztēloties baru sieviešu ar plandošiem matiem un mirdzošām acīm; zaglīgi, pa vienai vai divām, viņas mēnesnīcā pielaida uguni pašas savām mājām.
Mēnešos pirms kara mana laulība ar Ričardu pamazām juka laukā, tomēr varētu teikt, ka tā juka laukā jau no paša sākuma. Man bija viens spontāns aborts, pēc tam otrs. Savukārt Ričardam bija viena mīļākā un pēc tam otra, vismaz man bija tādas aizdomas — un tas bija neizbēgami (kā vēlāk sacīja Vinifreda), ņemot vērā manu vārgo veselību un Ričarda dziņas. Vīriešiem tolaik piemita dziņas; šo dziņu bija daudz; tās mita pazemē, vīrieša būtības tumšajos nostūros, un laiku pa laikam sakrāja spēkus un metās uz priekšu gluži kā žurku bars. Tās bija tik viltīgas un stipras, un kā gan lai īsts vīrietis jaudātu tām pretoties? Tāda bija šī doktrīna pēc Vinifredas domām un — ja runājam godīgi — arī pēc daudzu citu cilvēku domām.
Šīs Ričarda mīļākās bija (kā pieņēmu es) viņa sekretāres — vienmēr ļoti jauniņas, vienmēr glītas, vienmēr pieklājīgas meitenes. Savas sekretāres viņš nolīga gluži svaigas, no tās mācību iestādes, kura nu viņas ražoja. Kādu laiku viņas nervozi atbildēja man pa telefonu, kad zvanīju Ričardam uz biroju. Viņām tika arī uzdots pirkt man dāvanas un pasūtināt ziedus. Ričardam patika, ja viņas skaidri zināja, kas ir kas: es biju oficiālā sieva, un viņam nebija ne mazākā nolūka no manis šķirties. Šķirti vīri nekļuva par savu valstu vadoņiem, tajos laikos ne. Šis stāvoklis deva man zināmu varu, taču vara tā bija tikai tad, ja es to nelietoju. Patiesībā tā bija vara tikai tad, ja es izlikos, ka neko nezinu. Pār viņa galvu karājās drauds, ka es varu visu uzzināt; ka varu atklāt to, kas jau ir atklāts noslēpums, un palaist brīvībā visvisādu ļaunumu.
Vai tas mani uztrauca? Savā ziņā jā. Bet labāk puse klaipa nekā tukšs galds, es sev sacīju, un Ričards bija tikai sava veida maizes klaips. Viņš gādāja maizi gan Emē, gan man. Stāvi tam pāri, kā mēdza teikt Rīnija, un es mēģināju. Es mēģināju stāvēt tam pāri, debesīs, kā aizklīdis balons, un lāgiem tas man izdevās.
Es nodarbināju sevi, biju iemācījusies to darīt. Tagad es biju sākusi nopietni noņemties ar dārzkopību un guvu zināmus rezultātus. Vairs nenonīka gluži viss, kas iedēstīts. Es grasījos ierīkot ēnainu dārzu ar daudzgadīgiem augiem.
Ričards rūpējās, lai ārēji viss būtu nevainojami. To pašu darīju es. Mēs piedalījāmies kokteiļvakaros un vakariņās, mēs kopā atnācām un aizgājām, viņa plauksta pie mana elkoņa. Pirms vakariņām mēs noteikti iedzērām kādu glāzīti vai divas, vai trīs; man drusku par daudz iegaršojās džins, šādā vai tādā kombinācijā, bet es nebiju pārāk tuvu bīstamajai robežai, kamēr jutu savus kāju pirkstgalus un spēju turēt muti. Mēs joprojām slīdējām visam pa virsu — pa labo manieru plāno ledu, zem kura slēpjas tumšais kalnu ezers: kad ledus izkūst, tu noslīksti.