Labāk puse dzīves nekā vispār nekāda.
Man nav izdevies atainot Ričardu, piešķirt viņam kādu noapaļotu tēlu. Viņš ir un paliek kā izgriezts no kartona. To es zinu. Es nespēju viņu patiesīgi aprakstīt, nespēju atrast precīzu fokusu: viņš ir izplūdis kā seja mitrā, izmestā avīzē. Pat tajā laikā, kad viņš man šķita nedabiski mazs un reizē pārdabiski liels. Tas tāpēc, ka viņam bija pārāk daudz naudas, pārāk daudz klātbūtnes pasaulē, — radās kārdinājums gaidīt no viņa vairāk, nekā viņš spēja dot, un tāpēc vidusmērs viņā šķita kā trūkums. Viņš bija nežēlīgs, bet ne kā lauva; drīzāk kā kaut kāds liels grauzējs. Viņš raka ejas zem zemes; viņš iznīcināja, nograuzdams saknes.
Tādējādi viņam radās iespēja demonstrēt plašus žestus un izrādīt lielu augstsirdību, bet to viņš nedarīja. Viņš bija pārvērties sevis paša statujā: liels, publisks, impozants, ar tukšu vidu.
Nebija jau tā, ka viņš būtu pārāk augstās domās par sevi: būtībā viņš vienkārši neatbilda savam stāvoklim. Tas tā, īsumā.
Karam sākoties, Ričards iekūlās krietnā ķezā. Savos darījumos viņš bija pārāk mīlīgi izturējies pret vāciešiem, pārāk stipri apbrīnojis viņus savās runās. Tāpat kā daudzi viņa līdzinieki, Ričards bija caur pirkstiem skatījies uz vāciešu brutālajiem demokrātijas pārkāpumiem; šo demokrātiju ne viens vien no mūsu vadoņiem bija pēlis kā nekam nederīgu, bet tagad viņi visi to dedzīgi aizstāvēja.
Ričardam draudēja arī liels naudas zaudējums, jo viņš vairs nedrīkstēja tirgoties ar tiem, kuri vienā rāvienā bija kļuvuši par ienaidniekiem. Viņam nācās arī rāpot uz vēdera, pazemoties; tas viņam nebija pa prātam, tomēr viņš to darīja. Viņam izdevās saglābt savu stāvokli un ierāpties atpakaļ labvēlības saulītē — nu, viņš jau arī nebija vienīgais, kas sasmērējis rokas, tāpēc pārējie piesardzīgi vairījās rādīt uz viņu ar saviem nosmulētajiem pirkstiem, — un drīz viņa fabrikas rāvās, cik jaudas, ar pilnu tvaiku uz priekšu, uz jauniem kara sasniegumiem, un neviens nebija lielāks patriots par viņu. Tāpēc tas Ričardam netika ņemts ļaunā arī tad, kad Krievija nostājās sabiedroto pusē un Josifs Staļins pēkšņi kļuva par visu mīļoto tēvoci. Tiesa, Ričards bija krasi nosodījis komunistus, taču tas bija sen. Tagad viss nogrima aizmirstībā, jo vai tad tavu ienaidnieku ienaidnieki nav tavi draugi?
Tikmēr es vilkos cauri dienām, ne tā kā parasti — parastais bija mainījies —, bet tik labi, cik vien spēju. Neatlaidīga, tāds ir vārds, kuru es izmantoju tagad, lai apzīmētu sevi tajos laikos. Vai notrulusi, tas derētu tikpat labi. Vairs nenotika dārza svētki, kuros sacensties, vairs nebija zīda zeķu, ja nu vienīgi melnajā tirgū. Gaļu izsniedza ierobežotās devās, tāpat arī sviestu un cukuru: ja gribēji saņemt vairāk, vairāk nekā citi, tad kļuva svarīgi nodibināt zināmus kontaktus. Vairs nekādu transatlantisku ceļojumu ar luksusa laineriem — Karaliene Mērija kļuva par kara flotes kuģi. Radio vairs nebija portatīva estrāde, bet gan pārvērtās par drudžainu pareģi; katru vakaru es to ieslēdzu, lai dzirdētu ziņas, kuras sākumā allaž bija sliktas.
Karš turpinājās un turpinājās, dunēja kā nerimtīgs motors. Tas nokausēja cilvēkus — šis pastāvīgais, drūmais sasprindzinājums. Tas bija tāpat kā klausīties, kā cilvēks griež zobus mijkrēslī pirms ausmas, kamēr tu nakti pēc nakts, nakti pēc nakts guli bez miega.
Tomēr bija gūstams arī viens otrs labums. Misters Margatroids mūs atstāja, lai pievienotos armijai. Tolaik es iemācījos vadīt automašīnu. Es izmantoju vienu no mašīnām, liekas, bentliju, un Ričards reģistrēja to uz mana vārda — nu mēs saņēmām vairāk benzīna. (Benzīnu, protams, izsniedza ar normu, kas gan mazāk attiecās uz tādiem ļaudīm kā Ričards.) Nu es ieguvu arī vairāk brīvības, lai gan tā bija tāda brīvība, kuru es vairs nevarēju diez cik lietderīgi izmantot.
Es saaukstējos, un saaukstēšanās pārgāja bronhītā — tai ziemā visi bija saaukstējušies. Man vajadzēja vairākus mēnešus, lai tiktu no tā vaļā. Daudz laika es pavadīju gultā, skumdama. Es klepoju un klepoju. Vairs negāju skatīties kinohronikas — runas, kaujas, bombardēšanu un iznīcību, uzvaras, pat iebrukumus. Satraucoši laiki, vismaz tā mums teica, bet es biju zaudējusi interesi.
Tuvojās kara beigas. Tās nāca arvien tuvāk un tuvāk. Tad tās bija klāt. Es atcerējos klusumu pēc iepriekšējā kara beigām, un pēc tam zvanu skaņas. Toreiz bija novembris ar aizsalušām peļķēm, bet tagad bija pavasaris. Notika parādes. Tika kaisītas proklamācijas. Tika pūstas trompetes.
Tomēr nebija tik viegli izbeigt karu. Karš ir liels ugunsgrēks; tā pelni lido tālu un nosēžas gausi.
Dianas saldumi
Šodien es aizstaigāju līdz Jubilejas tiltam, tad aizgāju uz virtuļu bodīti, kur apēdu gandrīz trešdaļu apelsīnu kliņģera. Liels miltu un tauku pikucis, kas izplatījās man pa artērijām kā dūņas.
Tad es devos uz tualeti. Vidējā kabīnē kāds bija, tāpēc es gaidīju, vairīdamās no spoguļa. Vecums deldē ādu; var saskatīt asinsvadus, cīpslas. Bet pats tu sabiezē. Ir grūti kļūt par to, kas tu biji agrāk, kad tev vēl nebija ādas.
Pēdīgi durvis atvērās un ārā iznāca meitene — melnīgsnēja meitene drūmās drēbēs, acīm riņķī aptriepti sodrēji. Viņa īsi iebļāvās un tad iesmējās. "Atvainojos," viņa teica, "es jūs neredzēju, jūs mani nobiedējāt." Viņai bija ārzemniecisks akcents, bet viņa bija šejieniete: piederēja pie jauno nācijas. Svešiniece tagad esmu es.
Jaunākā vēsts bija uzrakstīta ar zelta krāsas markeri: Bez Jēzus nevar nonākt debesīs. Pastrādājuši jau bija arī komentētāji: Jēzus bija nosvītrots, tam virsū ar melnu rakstāmo uzšņāpts Nāves.
Un zem tā, ar zaļu: Debesis ir smilšu grauds. Bleiks.
Un zem tā, ar oranžu: Debesis ir uz Ksenora. Lora Ceisa.
Vēl viens aplams citāts.
Oficiāli karš beidzās maija pirmajā nedēļā — tas ir, karš Eiropā. Un tā bija vienīgā daļa, kas rūpētu Lorai.
Pēc nedēļas viņa piezvanīja. No rīta, stundu pēc brokastīm, droši vien zinādama, ka Ričarda nebūs mājās. Es nepazinu viņas balsi, es viņu vairs negaidīju. Sākumā noturēju viņu par savas šuvējas palīdzi.
"Tā esmu es," viņa teica.
"Kur tu esi?" es piesardzīgi vaicāju. Jums jāatceras, ka tai laikā Lora man jau bija nezināms lielums — iespējams, ar apšaubāmu stabilitāti.
"Šeit," viņa atbildēja. "Pilsētā." Viņa man neteica, kur ir apmetusies, taču nosauca ielas stūri, kur es varēšot satikt viņu vēlāk šai pēcpusdienā. Tādā gadījumā iedzersim tēju, es ierosināju. Grasījos aicināt viņu uz Diānas saldumiem. Tā bija droša un savrupa vieta, kuras klientes lielākoties bija sievietes; mani tur pazina. Pateicu, ka aizbraukšu ar mašīnu.
"Ak tev tagad ir mašīna?"
"Zināmā mērā." Es to aprakstīju.
"Izklausās pēc varena braucamā," viņa viegli noteica.
Lora stāvēja uz Kingstrītas un Spedainas stūra, tieši tur, kur bija solījusies. Tas nebija pats tīkamākais rajons, tomēr viņu tas nešķita uztraucam. Es uztaurēju, viņa pamāja, tad pienāca klāt un iekāpa mašīnā. Es pieliecos un noskūpstīju viņu uz vaiga. Un tai pašā mirklī sajutos kā nodevēja.
"Nespēju noticēt, ka tu tiešām esi šeit," es viņai teicu.