"Viņi bija palaidņi," Rīnija man teica, "taču nekad nebija nelieši."
"Kāda tur starpība?" es jautāju.
Viņa nopūtās. "Ceru, ka to tu nemūžam neuzzināsi," viņa sacīja.
Edīlija nomira 1913. gadā no vēža — no vārdā nenosaukta un tāpēc, visticamāk, ginekoloģiska paveida. Edīlijas slimības pēdējā mēnesī Rīnijas māte tika nolīgta palīgos virtuvē, un kopā ar viņu ieradās arī Rīnija; tolaik viņai bija trīspadsmit gadu, un viss notiekošais atstāja uz viņu dziļu iespaidu. "Sāpes bija tik stipras, ka viņai vajadzēja dot morfiju, ik pēc četrām stundām, slimokopējas palika pie viņas dienu un nakti. Bet gultā viņa negribēja gulēt, viņa turējās varonīgi, vienmēr bija kājās, saģērbusies tikpat skaisti kā allaž, kaut gan varēja manīt, ka viņa bezmaz jūk prātā. Es bieži redzēju viņu staigājam laukā — gaišā kleitā, cepurē ar platām malām un plīvuru. Viņai bija lieliska stāja un stiprāks mugurkauls nekā vairumam vīriešu, jānudien. Beigās pašas labad viņu nācās piesiet pie gultas. Tavam vecamtēvam sirds vai lūza, bija skaidri redzams, ka tas moka viņu nost." Laikam ritot, kad arvien grūtāk kļuva mani pārsteigt, Rīnija pievienoja šim stāstam apslāpētus kliedzienus un vaidus, un zvērestus uz nāvesgultas, lai gan viņas nolūks man nekad netapa īsti skaidrs. Vai viņa gribēja iedvest, ka arī man jābūt tikpat stiprai — nav jāpadodas sāpēm, jāturas varonīgi —, vai vienkārši tīksminājās par šīm sirdi plosošajām detaļām? Gan viens, gan otrs, šaubu nav.
Kad Edīlija nomira, visi trīs zēni jau bija tikpat kā pieauguši. Vai viņiem pietrūka mātes, vai viņi sēroja pēc viņas? Protams. Kā lai viņi nejustos pateicīgi par mātes sirsnīgo gādību? Tomēr Edīlija bija stingri turējusi zēnus grožos, vismaz pēc iespējas stingri. Droši vien tad, kad viņa bija pienācīgi apbedīta, uzelpojot tika atlaists vaļīgāk dažs labs kaklasaites mezgls un apkaklīte.
Neviens no trim dēliem nevēlējās ražot pogas, nepatiku pret tām viņi bija mantojuši no mātes, toties nebija mantojuši viņas reālismu. Viņi zināja, ka nauda neaug kokos, tomēr ne sevišķi skaidri nojauta, kur tad tā īsti aug. Norvels — mans tēvs — sprieda, ka varētu kļūt par juristu un beigu beigās iesaistīties politikā, jo viņam bija plāni par valsts uzlabošanu. Abi pārējie gribēja ceļot: viņi bija nolēmuši — tiklīdz Pērsijs būs pabeidzis koledžu, viņi dosies pētnieciskā ekspedīcijā uz Dienvidameriku meklēt zeltu. Ceļš, kas veda tālēs, aicināja.
Bet kurš tad gādās par Čeisu rūpniecību? Vai Ceisa un Dēlu nemaz nebūs? Ja ne, tad kālab Bendžamins ir strādājis melnās miesās? Tai laikā viņš jau bija sev iestāstījis, ka ir to darījis kāda cita iemesla, nevis savu ambīciju, savu alku dēļ, — nē, kāda cēla mērķa vārdā. Viņš bija iedibinājis mantojumu, viņš gribēja nodot to tālāk — no paaudzes paaudzē.
Tas droši vien bija pārmetošais zemteksts ne vienā vien sarunā pie vakariņu galda, malkojot portvīnu. Taču zēni ietiepās. Nav iespējams piespiest jaunu vīrieti veltīt savu dzīvi pogu ražošanai, ja viņš to negrib. Viņi nevēlējās sagādāt vilšanos tēvam, tīši jau ne, tomēr nebija arī ar mieru celt sev plecos smago, nogurdinošo ikdieniškības nastu.
Purs
Jaunais ventilators tagad ir nopirkts. Tā sastāvdaļas tika piegādātas lielā papes kārbā, un tās samontēja Volters, kurš atveda šurp savu instrumentu kasti un saskrūvēja visu kopā. Beidzis darbu, viņš noteica: "Nu šitā ir kārtībā."
Arī par kuģiem Volters runā sieviešu dzimtē, tāpat kā par bojātiem mašīnu motoriem un radioaparātiem — par jebkura veida priekšmetiem, kurus vīrieši, kam ir ķēriens uz visādām ierīcēm, spēj salabot tik prasmīgi, ka tie atkal ir kā jauni. Kāpēc tas mani tā iedrošina? Varbūt es kādā bērnišķīgā, ticīgā sirds stūrītī ticu, ka Volters vienā jaukā dienā var paņemt savas knaibles un skrūvgriežu komplektu un izdarīt to pašu ar mani.
Lielais ventilators ir uzstādīts guļamistabā. Veco esmu nonesusi lejā, lievenī, kur tas notēmēts man pret skaustu. Sajūta ir patīkama, tomēr biedējoša, it kā man uz pleca maigi nogultu vēsa gaisa plauksta. Šādi apvēdināta, es sēžu pie koka galda un čirkstinu savu pildspalvu. Nē, nečirkstinu vis — pildspalvas vairs nečirkst. Vārdi klājas uz lapas pietiekami gludi un klusi; pats grūtākais ir piespiest tos plūst lejup pa delmu, izspiest tos laukā no pirkstiem.
Jau gandrīz satumsis. Vēja nav; krāces, kas šalko caur dārzu, skan kā viens garš elpas vilciens. Zilās puķes iekūst gaisā, sarkanās ir melnas, baltās fosforescējoši viz. Tulpes ir nometušas ziedlapas, atstājot auglenīcas kailas — melnas, līdzīgas snuķiem, seksīgas. Peonijas jau gandrīz pārziedējušas, tās ir izspūrušas un ļenganas kā slapji papīra mutauti, toties zied lilijas; un arī flokši. Apelsīnu kociņi izkaisījuši ziedlapas, zāle piebārstīta kā ar baltu konfeti.
19 M. gada jūlija mana māte apprecējās ar manu tēvu. Es jutu, ka, ņemot vērā visu, te nepieciešami paskaidrojumi.
Mana lielākā cerība bija Rīnija. Būdama tai vecumā, kad rodas interese par šādām lietām, tātad desmit, vienpadsmit, divpadsmit, trīspadsmit gadu veca, es mēdzu sēdēt pie virtuves galda un mūķēt Rīniju vaļā kā slēdzeni.
Viņai vēl nebija pilni septiņpadsmit, kad viņa pārcēlās uz Aviljonu pavisam — no rindu mājas Zogsas dienvidaustrumu krastā, kur dzīvoja fabrikas strādnieki. Viņa apgalvoja, ka esot cēlusies no skotiem un īriem, protams, ne no īru katoļiem, katolietes bijušas tikai viņas vecmāmiņas. Sākumā Rīnija bija mana aukle, bet kalpotāju nomaiņas un aiziešanas rezultātā tagad bija kļuvusi par mūsu galveno balstu. Cik viņai bija gadu? Nav tava darīšana. Esmu pietiekami veca un gudra. Un pietiek te pļāpāt. Taujāta par savu dzīvi, viņa noslēdzās sevī. Savas būšanas es paturu pie sevis, viņa mēdza teikt. Cik apdomīgi tas man kādreiz likās! Un cik sīkstulīgi liekas tagad.
Taču viņa zināja ģimenes nostāstus vai vismaz kādu daļu no tiem. Tas, cik viņa bija ar mieru izpaust man, bija atkarīgs no mana vecuma un arī no tā, cik aizņemta viņa kurubrīd bija. Tomēr šādā veidā es sakrāju pietiekami daudz pagātnes fragmentu, lai uzbūvētu tās modeli, kuram ar īstenību droši vien bija apmēram tikpat maz sakara kā mozaīkas tehnikā veidotam portretam ar tā oriģinālu. Bet man nemaz nebija vajadzīgs reālisms: es gribēju, lai lietas ir spilgti krāsainas, ar vienkāršām aprisēm, bez kādām neskaidrībām, un to pašu grib vairums bērnu, ja runa ir par viņu vecāku dzīvesstāstu. Viņi grib pastkarti.
Mans tēvs bija bildinājis māti (tā stāstīja Rīnija) slidošanas ballē. Aiz ūdenskrituma augšup pa straumi atradās līcis — vecs dzirnavu dīķis —, kur ūdens plūda lēnāk. Pietiekami aukstās ziemās tur izveidojās ledus kārta, gana bieza, lai pa to slidotu. Tur draudzes jauniešu pulciņš rīkoja slidošanas balles, kuras tolaik dēvēja nevis par ballēm, bet gan par izrīkojumiem.
Mana māte bija metodiste, bet tēvs anglikānis: tādējādi māte atradās uz zemāka sabiedrības pakāpiena nekā tēvs — tā par šīm lietām izteicās tolaik. (Ja to būtu piedzīvojusi mana vecāmāte Edīlija, viņa nemūžam nebūtu pieļāvusi šīs laulības, vismaz tā es
secināju vēlāk. Pēc viņas domām, manas mātes stāvoklis sabiedrībā būtu daudz par zemu — un viņa būtu arī pārāk klīrīga, pārāk nopietna, pārāk provinciāla. Edīlija būtu aizvilkusi manu tēvu uz Monreālu — savedusi viņu, mazākais, ar kādu debitanti. Ar kādu, kura būtu labāk ģērbusies.)