Pogu tirdzniecībai karš nāk par labu. Karā pazūd tik daudz pogu, un tās ir jāaizstāj ar citām — ar veselām pogu kārbām, ar veselām autokravām uzreiz. Pogas tiek sašķaidītas lupatlēveros, tās iegrimst zemē, tās sadeg. To pašu var teikt par apakšveļu. No finansiālā viedokļa karš bija brīnumains ugunsgrēks: liela, alkīmiska degšana, un dūmi, kas no tās cēlās, pārvērtās naudā. Vismaz manam vectēvam. Taču šis fakts vairs nepriecēja viņa dvēseli un nestiprināja viņa paštaisnības izjūtu, kā būtu noticis agrākos, pašapmierinātākos gados. Viņš gribēja atgūt savus dēlus. Tiesa, dēli vēl nebija devušies nekādās briesmās: viņi joprojām atradās Bermudās un maršēja saulītē.
Pēc sava medusmēneša (pavadīta pie Fingera ezeriem Ņujorkas štatā) mani vecāki bija dzīvojuši Aviljonā, jo pašiem savs mājoklis vēl nebija iekārtots, un māte palika tur, lai vadītu mana vecātēva saimniecību. Viņiem trūka kalpotāju, jo visi darbaspējīgie bija nepieciešami vai nu fabrikās, vai armijā, un arī tāpēc, ka ģimene uzskatīja: Aviljonai ir jārāda priekšzīme, samazinot izdevumus. Māte lika gatavot vienkāršas maltītes — sautētu gaļu trešdienās, ceptas pupiņas svētdienas vakaros —, kas manam vectēvam bija pa prātam. Edīlijas smalkie mielasti viņam nekad nebija īsti gājuši pie sirds.
1915. gada augustā Karaliskajam Kanādas pulkam pavēlēja atgriezties Halifaksā, lai gatavotos doties uz Franciju. Ostā tas palika ilgāk par nedēļu, vācot pārtikas krājumus un jaunus rekrūšus un nomainot tropu formastērpus pret siltākām drēbēm. Vīriem izsniedza Rosa šautenes, bet vēlāk, dubļos, šāviņi negāja vaļā, atstājot kareivjus bezpalīdzīgus.
Mana māte ar vilcienu aizbrauca uz Halifaksu, lai pavadītu tēvu. Vilciens bija stāvgrūdām pilns ar vīriešiem, kuri devās uz fronti; viņa nedabūja vietu guļamvagonā, tāpēc visu ceļu sēdēja. Vagona ejās bija kājas, paunas un spļaujamtrauki; klepus, krākšana — bez šaubām, dzērāju krākšana. Kad viņa paraudzījās uz zēniskajām sejām sev apkārt, karš viņai kļuva reāls, nevis kā priekšstats, bet gan kā fiziska klātbūtne. Viņas jauno vīru varēja nogalināt. Viņa miesa varēja aiziet bojā; varēja tikt saraustīta gabalos; varēja kļūt par daļu no upura, kuru — tas tagad bija skaidrs — nāksies nest. Līdz ar šo atskārsmi māti pārņēma izmisums un ledainas šausmas, tomēr reizē arī — par to es esmu pārliecināta — zināms drūms lepnums.
Nezinu, kur vai uz cik ilgu laiku viņi abi apmetās Halifaksā. Vai tā bija pieklājīga viesnīca vai — telpu trūkuma dēļ — lēts ūķis, ostmalas naktspatversme? Vai viņi tur palika dažas dienas, vienu nakti, dažas stundas? Kādus vārdus viņi pārmija, ko teica? Droši vien jau to, ko parasti mēdz teikt, bet kas viņi bija? To vairs nav iespējams uzzināt. Tad kuģis — tvaikonis Kaledonietis — ar pulku uz klāja devās jūrā, un mana māte palika piestātnē kopā ar pārējām sievām, mādama un raudādama. Bet varbūt viņa neraudāja: tas viņai būtu licies nesavaldīgi.
Kaut kur Francijā. Nejaudāju aprakstīt to, kas te notiek, rakstīja mans tēvs, tāpēc nemaz nemēģināšu. Mēs varam tikai ticēt, ka šis karš ir uz labu un ka cilvēce pēc tā saglabāsies un attīstīsies. Kritušo ir (izsvītrots vārds) daudz. Agrāk es ne iedomāties nevarēju, uz ko ir spējīgi cilvēki. To, kas te jāpārcieš, nav iespējams (izsvītrots vārds).
Es katru dienu domāju par visiem mājiniekiem un jo sevišķi par Tevi, mana visudārgā Liliāna.
Aviljonā mana māte lika sarosīties savam gribasspēkam. Viņa ticēja valsts dienesta jēgai; viņa juta nepieciešamību atrotīt piedurknes un darīt kaut ko derīgu armijas labā. Viņa nodibināja Atbalsta pulciņu, kas vāca naudu, rīkojot labdarības tirdziņus. Par šo naudu tika sagādātas mazas kastītes ar tabaku un saldumiem un sūtītas uz ierakumiem. Šī darba veikšanai māte plaši atvēra Aviljonas durvis, un no tā (teica Rīnija) dabūja ciest grīdas. Viņas pulciņš ne tikai rīkoja labdarības tirdziņus, bet katru otrdienas pēcpusdienu viesistabā adīja karavīriem noderīgas lietas — mazgāšanās drāniņas jaunkareivjiem, šalles vairāk pieredzējušiem, balaklavas un cimdus lietpratējiem. Drīz viņām ceturtdienās pievienojās jauns rekrūšu bataljons — vecākas, mazāk izglītotas sievietes no Zogsas dienvidu krasta, kuras prata adīt kaut vai aizvērtām acīm. Viņas darināja zīdaiņu drēbītes armēņiem, kuri, cik dzirdams, mira badā, un kaut kam tādam, ko sauca par Aizjūras bēgļiem. Pēc divām adīšanas stundām ēdamistabā tika pasniegts pieticīgs launags, lejup gurdi noraudzījās Tristans un Izolde.
Kad ielās un tuvējo miestiņu slimnīcās sāka parādīties sakropļoti karavīri — Taikonderogā slimnīcas vēl nebija —, mana māte viņus apmeklēja. Viņa izraudzījās smagākos gadījumus — vīriešus, kuri diez vai (teica Rīnija) spētu uzvarēt skaistuma konkursos, — un no šiem apmeldējumiem atgriezās izmocījusies un satricināta un lāgiem pat apraudājās, virtuvē dzerdama kakao, ko Rīnija uzvārīja, lai viņu uzmundrinātu. Viņa netaupīja sevi, tā teica Rīnija. Viņa grāva savu veselību. Viņa strādāja pāri spēkiem, īpaši ņemot vērā viņas stāvokli.
Kāds cildenums reiz tika piedēvēts šīm nosliecēm — strādāt pāri spēkiem, netaupīt sevi, graut savu veselību! Ar tādu pašaizliedzību neviens nepiedzimst:' to var iemantot vienīgi ar gaužām neatlaidīgu disciplīnu, ar dabisko tieksmju iznīcināšanu, un manos laikos šī prasme vai noslēpums acīmredzot jau bija nogrimis aizmirstībā. Vai varbūt es nemaz nemēģināju, pēc tam kad biju cietusi no tā, kā šī pašaizliedzība ietekmēja manu māti.
Kas attiecas uz Loru — viņa nebija pašaizliedzīga, itin nemaz ar ne. Toties viņai nebija ādas, un tas ir pavisam kas cits.
Es piedzimu 1916. gada jūnija sākumā. Drīz pēc tam krita Pērsijs — smagā artilērijas apšaudē pie Ipras, un jūlijā pie Sommas gāja bojā Edijs. Vismaz tika pieņemts, ka viņš ir miris: tur, kur viņš bija redzēts pēdējo reizi, rēgojās liela sprādziena bedre. Šie notikumi sāpīgi skāra manu māti, bet vēl daudz sāpīgāk — vectēvu. Augustā viņu piemeklēja smaga trieka, kura postoši ietekmēja runasspējas un atmiņu.
Fabriku vadību neoficiāli pārņēma mana māte. Viņa kļuva par starpnieci starp vectēvu — par kuru teica, ka viņš atlabstot, — un visiem pārējiem un ik dienu tikās ar sekretāru un daudzajiem fabriku priekšstrādniekiem. Tā kā viņa vienīgā spēja — vai vismaz apgalvoja, ka spējot, — saprast, ko vectēvs saka, tad kļuva par viņa tulku; un, tā kā viņai vienīgajai bija atļauts turēt vectēva roku, tad viņa to vadīja, uzvelkot parakstu; un kurš gan var apzvērēt, ka reizumis viņa nepaļāvās pati uz savu spriedumu?
Tiesa, bez problēmām neiztika. Kara sākumā sestdaļa no visiem strādniekiem bija sievietes. Kara beigās viņu skaits sastādīja divas trešdaļas. Atlikušie vīrieši bija veci vai daļēji sakropļoti, vai kāda cita iemesla dēļ nederīgi karam. Viņi ņēma ļaunā sieviešu pārākumu un kurnēja par viņām vai plēsa piedauzīgus jokus, bet sievietes savukārt uzskatīja viņus par vārguļiem vai simulantiem un izturējās pret viņiem ar slikti slēptu nicinājumu. Dabiskā lietu kārtība — tāda, kāda tā bija pēc manas mātes domām, — sagriezās ar kājām gaisā. Tomēr alga bija laba, un nauda ieeļļo zobratus, un kopumā mana māte bija spējīga panākt, lai darbs rit pietiekami raiti.
Es iztēlojos, kā mans vectēvs vēlu vakarā sēd savā bibliotēkā zaļā ādas krēslā ar misiņa kniedēm, pie sava rakstāmgalda, kurš darināts no sarkankoka. Pirksti salikti kopā — jutīgās rokas pirksti un tās rokas pirksti, kas vairs nejūt neko. Viņš ieklausās, kādu gaidīdams. Durvis ir pusvirus; aiz tām viņš pamana ēnu. Viņš saka: "Nāc iekšā," — viņš grib to pateikt —, bet neviens nenāk un neatsaucas.