Ierodas skarbā slimokopēja. Viņa noprasa, ko gan viņš domājot, viens pats te sēdēdams tumsā. Viņš dzird kādu skaņu, bet tie nav vārdi, drīzāk izklausās pēc kraukļiem; viņš neatbild. Slimokopēja saņem viņu aiz delma, viegli izceļ no krēsla, aizstiepj uz gultu. Čaukst viņas baltie svārki. Viņš dzird sausu vēju, kas pūš pār nezālēm aizaugušiem rudens laukiem. Viņš dzird sniega čukstus.
Vai viņš zināja, ka abi dēli ir miruši? Vai vēlējās, lai viņi atkal ir dzīvi, laimīgi atgriezušies mājās? Vai viņš pieredzētu skumjākas beigas, ja šī vēlēšanās piepildītos? Varbūt — tā notiek bieži —, tomēr tādas domas nesniedz mierinājumu.
Gramofons
Vakar vakarā ieraduma pēc skatījos televīzijas meteoroloģisko kanālu. Citur pasaulē notiek plūdi: putojošs, brūns ūdens, garām peld uzpūtušās govis, izdzīvojušie, cieši kopā saspiedušies, tup uz jumtiem. Tūkstoši ir noslīkuši. Tajā tiek vainota globālā sasilšana: stāsta, ka cilvēkiem esot jāizbeidz dedzināt lietas. Benzīnu, naftu, veselus mežus. Taču viņi nedomā izbeigt. Kā parasti, viņus uz priekšu trenc alkatība un bads.
Kur es paliku? Pašķiru lapu atpakaļ: joprojām plosās karš. Plosās, tā mēdza teikt par kariem; un saka vēl arvien, cik man zināms. Taču šajā lappusē, jaunā, tīrā lappusē es likšu karam beigties — es viena, ar vienu savas melnās plastmasas pildspalvas vilcienu. Man tikai jāuzraksta: 1918. gads. 11. novembris. Pamiera diena.
Tā. Tas ir cauri. Ieroči klusē. Vīri, kas palikuši dzīvi, skatās debesīs, sejas nokvēpušas, drēbes izmirkušas; viņi izrāpjas no saviem ierakumiem un netīrajām alām. Abas puses jūt, ka ir cietušas sakāvi. Pilsētās, laukos, šeit un aiz okeāna, sāk zvanīt visi baznīcu zvani. (Es atceros, kā zvanīja zvani. Tā ir viena no manām pirmajām atmiņu ainām. Tas bija tik savādi — gaiss bija tik pilns ar skaņām un reizē tik tukšs. Rīnija izveda mani ārā paklausīties. Viņai pār vaigiem ritēja asaras. Paldies Dievam, viņa teica. Diena bija auksta, uz kritušajām lapām salna, ūdensrožu dīķī ledus kārtiņa. Es sašķaidīju to ar nūju. Kur bija māte?)
Tēvs bija ievainots pie Sommas, tomēr atveseļojies un paaugstināts par jaunāko leitnantu. Pie Vimī pakalniem viņu ievainoja vēlreiz, bet ne smagi, un viņš tika paaugstināts par kapteini. Tad viņu ievainoja pie Burlonas meža, šoreiz nopietnāk. Kamēr viņš ārstējās Anglijā, karš beidzās.
Viņš nepaguva ierasties uz gaviļpilno karaspēka sagaidīšanu Halifaksā, uz uzvaras parādēm un tā tālāk, toties Taikonderogā tika sarīkots īpašs apsveikums viņam vienam pašam. Vilciens apstājās. Atskanēja gaviļu saucieni. Augšup sniedzās rokas, lai palīdzētu viņam izkāpt, tad ļaudis sastomījās. Parādījās viņš. Viņam bija viena vesela acs un viena vesela kāja. Seja izdēdējusi, rētaina, fanātiska.
Atvadas var būt satriecošas, bet atgriešanās neapšaubāmi ir vēl ļaunākas. Dzīva miesa nekad nespēj mēroties ar spožo ēnu, ko met tās prombūtne. Laiks un attālums izpludina aprises; un tad pēkšņi mījotais ir ieradies, un ir dienasvidus ar savu nežēlīgo gaismu, un katrs plankumiņš un pora, un krunciņa, un rugājs ir skaidri saskatāmi.
Tāpat notika ar manu māti un tēvu. Kā lai katrs no viņiem izpirktu otra priekšā vainu par to, ka ir tik ļoti mainījies? Par to, ka viņš nav tāds, kā gaidīts. Kā lai tur nerastos nepatika? Klusi un netaisni lolota nepatika, jo nebija jau neviena, ko vainot, vismaz neviena, uz kuru varētu norādīt tieši. Karš jau nebija persona. Kāpēc uzvelt vainu viesuļvētrai?
Tur nu viņi stāv, uz dzelzceļa perona. Spēlē pilsētiņas orķestris, lielākoties pūšamie instrumenti. Viņš ir mundierī; medaļas kā caurumi, kas izšauti audumā, caur kuru saskatāms viņa īstā metāla ķermeņa blāvais spīdums. Viņam līdzās neredzami stāv brāļi — abi zudušie zēni, tie, kuru zaudējumu viņš jūt. Tur ir mana māte savā labākajā kleitā ar jostu un atlokiem, cepurē ar košu lenti. Viņas smaids dreb. Neviens īsti nezina, ko darīt. Avīžnieka fotokamera notver viņus savā zibsnī; viņi iepleš acis, kā pieķerti nozieguma vietā. Tēva labo aci sedz melns apsējs. Kreisā acs nikni un drūmi blenž. Zem apsēja, vēl neatsegts, ir ievainotas miesas tīkls, zaudētā acs ir zirneklis.
"Atgriezies varonis, Ceisu mantinieks," taurēs avīze. Vēl viens apstāklis: mans tēvs tagad ir mantinieks, proti, palicis gan bez tēva, gan bez brāļiem. Karaļvalsts ir viņa rokās. Viņš jūtas kā mēsls.
Vai mana māte raudāja? Iespējams. Viņi droši vien neveikli saskūpstījās, kā atnākuši uz boksa maču, uz kuru viņš nopircis aplamu biļeti. Viņš atcerējās ko citu, nevis šo izdarīgo, rūpēs pagurušo sievieti, kam sudraba ķēdītē ap kaklu mirdz pensnejs taisni kā tādai vecmeitās palikušai tantei. Tagad viņi bija sveši un — tas noteikti ienāca prātā abiem — vienmēr bija tādi bijuši. Cik spilgta bija gaisma. Cik loti viņi bija novecojuši. Nebija vairs ne miņas no jaunā vīrieša, kurš reiz tik godbijīgi nometies ceļos uz ledus, lai sašņorētu viņai slidzābakus, un no jaunās sievietes, kura piemīlīgi pieņēmusi šo cieņas apliecinājumu.
Starp viņiem gluži kā zobens materializējās vēl kaut kas cits. Protams, viņam bija bijušas citas sievietes, tādas, kuras blandās ap kaujas laukiem, izmantodamas gadījumu. Maukas, bez aplinkiem lietojot šo vārdu, kuru mana māte nemūžam neņemtu mutē. To viņa droši vien nojauta, sajutusi viņa pirmo pieskārienu: biklums, godbijība bija pagaisusi. Iespējams, viņš bija pretojies kārdinājumam Bermudās, pēc tam Anglijā, līdz tam laikam, kad Edijs un Pērsijs krita un viņš pats tika ievainots. Pēc tam viņš bija krampjaini tvēries pie dzīves, pie katras saujiņas, kuru izdevās aizsniegt. Kā lai viņa nesaprastu, cik tas bijis nepieciešams tādos apstākļos?
Viņa saprata, vismaz saprata, ka ir jāsaprot. Viņa saprata un nebilda par to ne vārda, un lūdza Dievu, lai pietiek spēka piedot, un piedeva. Tomēr viņam noteikti nebija diez cik viegli sadzīvot ar šo viņas piedošanu. Brokastis piedošanas miglā: kafija ar piedošanu, biezputra ar piedošanu, piedošana uz grauzdiņa, kas apziests ar sviestu. Pret to viņš droši vien bija bezpalīdzīgs, jo kā lai noliedz kaut ko tādu, kas nekad netiek izrunāts skaļi? Mana māte ļaunojās ari uz to žēlsirdīgo māsu vai daudzajām māsām, kuras aprūpējušas tēvu dažādajos hospitāļos. Viņa vēlējās, lai par savu izveseļošanos viņš būtu parādā vienīgi viņai — viņas gādībai, viņas nenogurstošajai uzticībai. Tā ir pašaizliedzības otra puse: tās tirānija.
Tomēr tēvs nemaz nebija tik vesels. Patiesībā viņš bija pilnīgs grausts, par ko liecināja kliedzieni tumsā, murgi, pēkšņās dusmu lēkmes, bļoda vai glāze, kas mesta pret sienu vai grīdu, bet nekad ne mātes virzienā. Viņš bija salauzts, un viņu vajadzēja salabot: tāpēc mana māte joprojām varēja būt noderīga. Viņa radīja ap tēvu mierpilnu gaisotni, izdabāja viņam, lutināja viņu, lika uz brokastgalda viņa iemīļotos ziedus un gādāja viņa iecienītās vakariņu maltītes. Viņš vismaz nebija saķēris sliktu slimību.
Taču bija noticis kaut kas daudz ļaunāks: tagad mans tēvs bija ateists. Virs ierakumiem Dievs bija pārsprādzis kā balons, un no viņa nepalika pāri nekas vairāk kā vien nosmulētas, mazas liekulības skrandiņas. Reliģija bija tikai nūja, ar ko sist zaldātus, un ikvienam, kurš apgalvoja pretējo, pauris bija pilns ar svētulīgām blēņām. Kam kalpojusi Edija un Pērsija drosme — viņu vīrišķība, viņu drausmīgā nāve? Kas bija sasniegts? Viņus bija nogalinājušas kļūdas, ko pieļāvis bars noziedzīgu nejēgas veču, kuri tikpat labi būtu varējuši pārgriezt viņiem rīkli un pārmest viņus pār tvaikoņa Kaledonietis bortu. No visām šīm runām par cīnīšanos Dieva un cilvēces vārdā manam tēvam nāca vēmiens.