Manu māti pārņēma šausmas. Vai viņš gribēja sacīt, ka Pērsijs un Edijs nav gājuši bojā augstāka mērķa labad? Ka visi šie nabaga vīri ir krituši veltīgi? Bet, runājot par Dievu, — kurš gan cits bija palīdzējis viņiem izturēt šo pārbaudījumu un ciešanu laiku? Viņa lūgšus lūdzās, lai tēvs vismaz paturot savu ateismu pie sevis. Un tad dziļi nokaunējās, ka ir to lūgusi, — it kā viņai pats svarīgākais būtu kaimiņu viedoklis, nevis mana tēva dzīvās dvēseles attiecības ar Dievu.
Tomēr tēvs ņēma vērā šo vēlmi. Viņš izprata tās nepieciešamību. Turklāt tādā garā viņš runāja tikai tad, ja bija dzēris. Pirms kara viņš nemēdza dzert, katrā ziņā ne regulāri un apņēmīgi, toties dzēra tagad. Viņš dzēra un soļoja šurpu turpu pa istabu, pievilkdams kroplo kāju. Pēc brīža viņš sāka drebēt. Mana māte mēģināja viņu nomierināt, bet viņš negribēja mierinājumu. Viņš uzrāpās Aviljonas strupajā tornītī, apgalvojis, ka gribot uzsmēķēt. Patiesībā tas bija aizbildinājums, lai pabūtu vienatnē. Tur, augšā, viņš sarunājās pats ar sevi un triecās pret sienām, un pēdīgi piedzērās līdz nesamaņai. Lai šādi rīkotos, viņš izvairījās no manas mātes klātbūtnes, jo, pēc paša domām, vēl arvien bija džentlmenis vai vismaz turpināja tīties šīs maskas skrandās. Viņš negribēja māti nobiedēt. Un, manuprāt, reizē smeldzīgi apzinājās, cik neganti viņu kaitina mātes labi domātā palīdzība.
Viegls solis, smags solis, viegls solis, smags solis, kā dzīvniekam, kuram viena ķepa lamatās. Vaidi un apslāpēti kliedzieni. Plīstoši stikli. Šīs skaņas mēdza mani pamodināt: tornīša grīda atradās virs manas istabas.
Pēc tam soli kāpa lejup; tad iestājās klusums, aiz manas guļamistabas durvju aizvērtā taisnstūra iezīmējās melns siluets. Es viņu tur nesaredzēju, taču sajutu — klibu briesmoni ar vienu aci, tik skumju. Es biju pieradusi pie šiem trokšņiem, neticēju, ka viņš kādreiz varētu nodarīt man pāri, tomēr visviens izturējos pret viņu piesardzīgi.
Nevēlos radīt iespaidu, ka tā viņš darīja katru vakaru. Un šie gadījumi — varbūt lēkmes — ar laiku arī gāja mazumā un kļuva arvien retāki. Tomēr bija manāms, ka tas atkal tuvojas, jo manai mātei sakniebās lūpas. Viņai bija sava veida radars, viņa spēja uztvert tēva augošā niknuma viļņus.
Vai es gribu sacīt, ka tēvs viņu nemīlēja? Nebūt ne. Tēvs viņu mīlēja; dažā ziņā pat bija viņai bezgala uzticīgs. Taču tēvs nespēja viņu sasniegt, un par māti ir sakāms tas pats. Skita, it kā abi būtu iedzēruši kādu liktenīgu burvju dzērienu, kas izšķīris viņus uz mūžu, kaut arī abi dzīvoja vienā mājā, ēda pie viena galda, gulēja vienā gultā.
Kā gan tas būtu — ilgoties, alkt pēc kāda, kurš diendienā ir tepat tavu acu priekšā? To es nekad neuzzināšu.
Pēc dažiem mēnešiem mans tēvs sāka doties savos apkaunojošos klaiņojumos. Bet ne jau mūsu pilsētiņā, vismaz sākumā ne. Ar vilcienu aizbraucis uz Toronto "darīšanās", viņš sāka žūpot un arī runčoties, kā to dēvēja tolaik. Valodas izplatījās pārsteidzoši ātri, kā jau pieklājas skandālam. Savādi, taču gan manu māti, gan tēvu pilsētā tāpēc sāka cienīt vēl vairāk. Kurš gan varēja tēvu vainot, ņemot vērā to, kas noticis? Kas attiecas uz māti, tad par spīti visam, ko viņa pārcietusi, no viņas lūpām nekad nebija dzirdēta ne mazākā sūdzība. Un tas bija tieši tā, kā tam jābūt.
(Kā es to visu zinu? Es to nezinu, ne parastajā zināšanas izpratnē. Bet tādās mājās kā mūsējā vairāk par vārdiem nereti izpauž klusēšana — sakniebtas lūpas, sānis pagriezta galva, ašs, slepens skatiens. Pleci, uzrauti tā, it kā tos nospiestu smaga nasta. Nav brīnums, ka mēs ar Loru pasākām noklausīties pie durvīm.)
Manam tēvam piederēja vairāki pastaigas spieķi ar īpašiem rokturiem — no ziloņkaula, sudraba, melnkoka. Viņš uzskatīja par svarīgu akurāti ģērbties. Viņš nekad nebija domājis, ka beigu beigās vadīs ģimenes uzņēmumu, bet tagad, kad tas bija noticis, viņš bija apņēmies veikt savu uzdevumu labi. Viņš būtu varējis fabrikas pārdot, bet nebija pircēju — tajos laikos, par viņa prasīto cenu. Turklāt viņš juta pienākumu, ja ne pret sava tēva piemiņu, tad pret savu kritušo brāļu piemiņu. Nosaukumu uzņēmuma veidlapās viņš nomainīja pret Ceisu un Dēliem, kaut gan atlicis bija tikai viens dēls. Viņš vēlējās pats savus dēlus, vislabāk divus, lai tie aizstātu mirušos. Viņš nedomāja atkāpties.
Vīri tēva fabrikās sākumā izturējās pret viņu ar cieņu. Ne jau tikai medaļu dēļ. Tiklīdz beidzās karš, sievietes atkāpās malā pašas vai tika pagrūstas, un viņu darbavietas aizpildīja atgriezušies vīrieši — proti, tie, kuri vēl spēja strādāt. Tomēr visiem darba nepietika: kara laika pieprasījums bija izsīcis. Visā valstī tika slēgtas fabrikas vai uz laiku apturēta ražošana, bet ne mana tēva fabrikās. Viņš pieņēma darbā jaunus strādniekus, pieņēma pārlieku daudz. Pieņēma veterānus. Viņš sacīja, ka valsts nepateicība esot nicināma un ka tās uzņēmējiem tagad vajadzētu atlīdzināt par daļu no tā, kas viņiem pieder. Tomēr tā rīkojās tikai gaužām nedaudzi. Viņi izlikās to neredzam, bet mans tēvs, kurš tiešām neredzēja ar vienu aci, nespēja izlikties par aklu. Tā viņu pamazām sāka uzskatīt par renegātu un par drusku ķertu.
Ārēji es biju īsta tēva meita. Es biju vairāk līdzīga viņam; biju mantojusi viņa drūmo skatienu, viņa ietiepīgo skepsi. (Tāpat kā beigās arī viņa medaļas. Tās viņš bija novēlējis man.) Kad es liedzos klausīt, Rīnija mēdza sacīt, ka man esot cieta daba un viņa gan zinot, kur man tāda radusies. Turpretī Lora bija mātes meita. Dažā ziņā viņai piemita mātes dievbijība; viņai bija mātes augstā, skaidrā piere.
Taču āriene viļ. Es nekad nebūtu spējusi nobraukt lejā no tilta. Tēvs to būtu spējis. Māte ne.
Te nu mēs esam 1919. gada augustā, visi trīs kopā — mans tēvs, mana māte, es — un cenšamies. Ir novembris; gandrīz klāt
gulētiešanas laiks. Mēs sēžam Aviljonas rīta istabā. Tur ir kamīns, tajā deg uguns, jo laiks kļuvis vēss. Māte veseļojas pēc nesenas, noslēpumainas slimības, kurai esot kāds sakars ar nerviem. Viņa lāpa drēbes. Tas nemaz nebūtu jādara — viņa varētu kādu nolīgt —, taču viņa grib to darīt; viņai patīk, ja ir kaut kas, ar ko nodarbināt rokas. Viņa šuj klāt pogu, kas notrūkusi vienai manai kleitai: par mani mēdz teikt, ka es netaupot drēbes. Uz apaļā galda viņai pie elkoņa ir rokdarbu groziņš, kam augšmala pīta no vaniļas stiebriem, indiešu izstrādājums, tajā viņa glabā šķēres, diegu spolītes un koka lāpāmo olu; un arī savas jaunās, apaļās brilles, lai nenomētājas. Smalkiem darbiem tās viņai nav nepieciešamas.
Kleita viņai ir debeszila, ar platu, baltu apkakli un baltām aprocēm, apšūtām ar pikē audumu. Mati pāragri sākuši sirmot. Doma par matu krāsošanu viņai būtu tikpat neiespējama kā doma par to, ka varētu nocirst roku, tāpēc viņai ir jaunas sievietes seja, ko ieskauj dzelkšņu pūku ērkulis. Tie ir pāršķirti vidū, šie mati, un platos, elastīgos viļņos plūst uz pakausi, kur savienojas sarežģītā loku un cilpu mezglā. (Piecus gadus vēlāk, kad māte nomira, mati bija apgriezti īsi, modernāki, mazāk valdzinoši.) Plaksti viņai nolaisti, vaigi apaļīgi tāpat kā vēders; vieglais smaids ir maigs. Elektriskā lampa ar dzeltensārto abažūru met viņai sejā liegu blāzmu.
Viņai iepretim uz mazā dīvāniņa sēd mans tēvs. Viņš zviln spilvenos, taču ir nemierīgs. Viena plauksta nolikta uz maitātās kājas ceļa; kāja šūpojas augšup, lejup. (.Maitātā kāja — šis apzīmējums mani interesē. Vai šī kāja ir samaitāta vai izdarījusi kaut ko sliktu? Varbūt tās slēptā kroplība patiesībā ir sods?)