Es gan teicu, ka Lora neraizējās, tomēr viņa lipa pie mātes vairāk nekā parasti. Sakrustotām kājām sēdēja vēsumā zem lapenes, kad māte atpūtās, vai aiz viņas krēsla, kad viņa rakstīja vēstules. Kad māte bija virtuvē, Lorai patika tupēt zem virtuves galda. Viņa ievilka tur spilvenu un savu ābeci — to, kura reiz bija piederējusi man. Viņai bija daudz mantu, kuras reiz piederējušas man.
Tagad Lora jau prata lasīt — vismaz ābeci. Viņas iemīļotais burts bija L, jo tas bija viņas burts, tas, ar kuru sākās viņas vārds, L — tā ir Lora. Man nebija neviena iemīļotā burta, ar kuru sāktos mans vārds, / — tas ir īriss; jo / — es — bija burts, kas pieder visiem.
L — tā ir Lilija, Skaidra un balta; Tā atveras dienas gaismā Un aizveras naktī saltā.
Grāmatā bija attēloti divi bērni vecmodīgās salmu cepurēs, tie stāvēja pie lilijas, uz kuras zieda sēdēja laumiņa — plikiņa, ar vizuļojošiem, caurspīdīgiem spārniņiem. Rīnija mēdza sacīt: ja viņa ieraudzītu šitādu radījumu, tad liktos tam virsū ar mušu pletni. To viņa teica man, pa jokam, toties neteica Lorai, jo Lora varētu ņemt to nopietni un satraukties.
Lora bija citāda. Citāda nozīmēja dīvaina, to es zināju, tomēr visviens plijos virsū Rīnijai: "Kā tas ir — citāda?"
"Ne tāda kā citi cilvēki," Rīnija parasti atbildēja.
Taču varbūt Lora beigu beigās nemaz tik ļoti neatšķīrās no citiem. Varbūt viņa bija tāda pati — tāda pati kā tas savādais, greizais elements viņos, ko vairums cilvēku slēpj, bet ko Lora neslēpa un tieši tāpēc biedēja citus. Jo viņa tiešām biedēja citus — un, ja ne biedēja, tad vismaz kaut kādā ziņā iztrūcināja; vēl vairāk, protams, tad, kad kļuva vecāka.
Tātad — otrdienas rīts, virtuve. Rīnija un māte cepa maizi. Nē: Rīnija mīcīja maizi, un māte dzēra tēju. Rīnija bija pateikusi mātei, ka nemaz nebrīnītos, ja pēcpusdienā uznāktu pērkons, gaiss esot tik smags, un vai mātei nederētu pasēdēt ārā, paēnā, vai atgulties; bet māte bija atbildējusi, ka neciešot tādu sēdēšanu dīkā. Viņa teica, ka tad jūtoties kā dienaszagle; viņa labāk pakavēšoties pie Rīnijas.
Rīnijas pēc māte varēja darīt, ko grib, un Rīnijai jebkurā gadījumā nebija tiesību viņu izrīkot. Tāpēc māte sēdēja un dzēra tēju, kamēr Rīnija stāvēja pie galda, grozīja maizes mīklas klunci, spaidīja to ar abām rokām, pārlocīja, grozīja, spaidīja. Rokas viņai bija vienos miltos; izskatījās, ka viņa uzvilkusi baltus, miltainus cimdus. Milti bija arī uz priekšauta krūtežas. Padusēs viņai pletās sviedru pusloki, kuros satumsa dzeltenās ilzītes uz viņas mājas kleitas. Daži klaipi jau bija izveidoti un ielikti plātīs, katrs pārklāts ar tīru, mitru dvielīti. Virtuvi pildīja valga sēņu smarža.
Virtuvē bija karsti, jo krāsnij vajadzēja krietnu ogļu pamatslāni, un arī tāpēc, ka patlaban bija uznācis karstuma vilnis. Logs bija vaļā, karstuma vilnis vēlās pa to iekšā. Milti maizei tika ņemti no lielās mucas pieliekamajā. Tai mucā neparko nedrīkstēja rāpties iekšā, jo milti varēja tikt degunā un mutē, un tad būtu jānosmok. Rīnija zināja stāstīt par kādu bērnu, kuru brāļi un māsas uz galvas iebāzuši miltu mucā un kurš gandrīz dabūjis galu nosmokot.
Mēs ar Loru tupējām zem virtuves galda. Es lasīju ilustrētu, bērniem domātu grāmatu Vēstures diženie vīri. Napoleons bija trimdā Sv. Helēnas salā, stāvēja uz klints, plaukstu aizbāzis aiz frenča malas. Man šķita, ka viņam noteikti sāpējis kuņģis. Lora bija nemierīga. Viņa izrāpās no pagaldes, lai padzertos ūdeni.
"Vai gribi piciņu miklas, no kā salipināt maizes cilvēciņu?" Rīnija jautāja.
"Nē," Lora atbildēja.
"Nē, paldies," izlaboja māte.
Lora ierāpās atpakaļ pagaldē. Mēs redzējām divus pārus pēdu — mātes šaurās un Rīnijas platākās, ieautas rupjās kurpēs; mātes kalsnos stilbus un Rīnijas tumīgos, ietērptus sārti brūnās zeķēs. Mēs dzirdējām, kā, apsviesta otrādi, klusināti nodun maizes mīkla. Te pēkšņi tējas tase sašķīda lauskās un māte gulēja uz grīdas, un Rīnija bija nometusies ceļos viņai blakus. "Žēlīgais Dievs!" viņa teica. "Airisa, skrien pasauc tēvu!"
Es metos uz bibliotēku. Zvanīja telefons, bet tēva tur nebija. Uzkāpu pa kāpnēm viņa tornītī, citkārt aizliegtā vietā. Durvis nebija aizslēgtas: istabiņā atradās vienīgi krēsls un vairāki pelnutrauki. Tēva nebija salonā, viņa nebija rīta istabā, viņa nebija garāžā. Viņš droši vien ir fabrikā, es nodomāju, bet īsti nezināju ceļu uz turieni, un tā arī bija pārāk tālu. Netiku gudra, kur vēl lai meklē.
Atgriezos virtuvē un palīdu zem galda, kur sēdēja Lora, ar rokām apskāvusi ceļgalus. Viņa neraudāja. Uz grīdas bija kaut kas tāds, kas izskatījās pēc asinīm, gara švīka, tumšsarkani traipi uz baltajām flīzēm. Es pieskāros tiem ar pirkstu, nolaizīju — tās bija asinis. Paņēmu lupatu un uzslaucīju grīdu. "Neskaties," es pateicu Lorai.
Pēc brīža pa sētaspuses kāpnēm lejā nokāpa Rīnija, pagrieza telefona kloķi un piezvanīja ārstam — bet viņa nebija mājās, viņš, kā parasti, kaut kur blandījās. Tad viņa piezvanīja uz fabriku un prasīja pasaukt tēvu. Viņš nebija atrodams. "Sameklējiet viņu, ja varat. Pasakiet, ka notikusi nelaime," viņa teica. Tad atkal uzsteidzās augšup pa kāpnēm. Viņa bija pilnīgi aizmirsusi mīklu, tā uzrūga par daudz, sakrita un bija pagalam.
"Viņai nevajadzēja sēdēt tai karstajā ķēķī," Rīnija sacīja misis Hilkoutai. "Tādā laikā, pirms pērkona negaisa, bet viņa jau sevi netaupa, viņai neko nevar iestāstīt."
"Vai bija stipras sāpes?" misis Hilkouta jautāja žēlabainā, ieinteresētā balsī.
"Ir redzētas stiprākas," Rīnija atbildēja. "Dievam jāpateicas arī par mazu žēlastību. Izšļuka laukā tikpat kā kaķēns, bet, viens kas tiesa, asinis gan nāca straumēm. Matracis būs jāsadedzina, nezinu, kā to varētu iztīrīt."
"Mīļā stundiņ, nu jā, viņai jau var būt vēl," sacīja misis Hilkouta. "Tā laikam būs bijis jānotiek. Ar to kaut kas nebūs bijis kārtībā."
"Nevar vis vairs būt, cik esmu dzirdējusi," Rīnija teica. "Ārsts saka, labāk gan vairs nevajagot, jo vēl viens viņu nobeigtu, jau šoreiz bezmaz bija gals klāt."
"Dažām sievietēm nevajadzētu precēties," misis Hilkouta secināja. "Viņas tam neder. Ir jābūt stiprai. Manai pašas mātei bija veseli desmit, un viņa ne aci nepamirkšķināja. Tiesa, visi neizdzīvoja."
"Manējai bija vienpadsmit," Rīnija sacīja. "Tas viņu nomocīja līdz pēdīgam."
No pagātnes pieredzes es zināju, ka tas ir ievads sacīkstei par to, kuras mātei bijusi grūtāka dzīve, un ka drīz abas pievērsīsies veļas mazgāšanas tematam. Es paņēmu Loru pie rokas, un mēs uz pirkstgaliem lavījāmies augšā pa sētaspuses kāpnēm. Mēs jutām bažas, tomēr reizē arī milzīgu ziņkārību: mēs gribējām izdibināt, kas noticis ar māti, taču gribējām arī redzēt kaķēnu. Tur tas bija, līdzās asiņainu palagu kaudzei uz gaiteņa grīdas pie mātes istabas, emaljētā vanniņā. Taču tas nebija kaķēns. Tas bija pelēks kā vecs, vārīts kartupelis, ar pārmērīgi lielu galvu; tas bija saritinājies. Acis cieši aizmiegtas, it kā gaisma darītu tām sāpes.
"Kas tas ir?" Lora čukstēja. "Tas nav kaķēns." Viņa notupās paskatīties.
"Kāpjam lejā," es teicu. Ārsts vēl bija istabā, mēs dzirdējām viņa soļus. Es negribēju, lai viņš mūs pieķer, jo sapratu, ka šis radījums ir mums aizliegts; es sapratu, ka mēs nebūtu drīkstējušas to redzēt. Sevišķi Lora; šis skats bija no tiem, kurus ieraugot — piemēram, pamanot sabrauktu dzīvnieku, — viņa parasti sāka kliegt, un tad tiktu vainota es.