Lora Ceisa. aklais slepkava.
Reingolds, Džeinss & Moro, Ņujorka, 1947.
Prologs: Daudzgadīgi augi akmensdārzam.
Viņai ir viena vienīga viņa fotogrāfija. To viņa ielika brūnā aploksnē, uz kuras bija uzrakstījusi Izgriezumi, un aploksni paslēpa starp lapām grāmatā Daudzgadīgi augi akmensdārzam, kurā nekad neieskatīsies neviens cits.
Šo fotogrāfiju viņa ir glabājusi rūpīgi, jo tā ir gandrīz vai vienīgais, kas palicis no viņa. Fotoattēls ir melnbalts, uzņemts ar vienu no tām stūrainajām, neparocīgajām pirmskara magnija fotokamerām, kuru garais snuķis atgādina akordeona plēšas, bet akurāti darinātā ādas kārba izskatās pēc uzpurņa ar siksnām un sarežģītām sprādzēm. Fotogrāfijā redzami abi kopā — viņa un šis vīrietis, piknikā. Fotogrāfijai otrā pusē ar zīmuli rakstīts pikniks — nevis viņa vai viņas vārds, tikai pikniks. Viņa zina vārdus, tie viņai nemaz nav jāpieraksta.
Viņi sēd koka paēnā; varbūt tā ir ābele; tolaik viņa nepievērsa kokam īpašu uzmanību. Viņa ir ģērbusies baltā blūzē, kam piedurknes atrotītas līdz elkoņiem, un kuplos svārkos, kas glīti savilkti pār ceļgaliem. Laikam pūtis vējš, spriežot pēc tā, ka svārku audums piekļāvies viņai pie stilbiem; vai varbūt svārkus nemaz nav pieglaudis vējš, varbūt tie ir pielipuši pie ādas; varbūt bija karsti. Bija karsti. Turēdama delnu virs attēla, viņa joprojām spēj sajust tveici, kas plūst no tā gluži kā tveice no saules sasildīta akmens pusnaktī.
Vīrietim galvā gaiša platmale, tā ir piešķiebta slīpi un aizēno daļu sejas. Viņa seja šķiet iedegusi tumšāk nekā sievietei. Viņa ir pa pusei pagriezusies pret vīrieti un smaida; viņa neatceras, ka kopš tā laika būtu šādi uzsmaidījusi vēl kādam. Attēlā viņa izskatās ļoti jauna, pārāk jauna, lai gan tolaik nav uzlūkojusi sevi par pārāk jaunu. Smaida arī viņš — baltie zobi zib kā uzšķilta sērkociņa plaiksna —, bet viņš ir pacēlis roku, it kā pa jokam atvairīdams sievieti vai sargādamies no fotokameras, no cilvēka, kurš taču stāv pie tās un fotografē; vai arī sargādamies no nākotnes ļaudīm, kuri varbūt skatīsies uz viņu, kuri varbūt skatīsies uz viņu pa šo četrstūraino, apgaismoto glazēta papīra logu. It kā sargādamies no viņas. It kā sargādams viņu. Izstieptajā, sargājošā rokā vīd cigaretes nosmēlis.
Būdama vierimnē, viņa paņem brūno aploksni un starp avīžu izgriezumiem sameklē fotogrāfiju. Viņa noliek to uz galda un raugās tajā tik cieši, it kā ielūkotos akā vai dīķī — aiz sava atspulga meklēdama kaut ko citu, kaut ko nomestu vai pazaudētu, nesasniedzamu, bet joprojām redzamu, vizošu kā dārgakmeni smiltīs. Viņa izpēta katru sīkumu. Vīrieša pirkstus, ko izbalinājis magnija zibsnis vai saules žilba; viņu drānu ieloces; koka lapas un mazos, apaļos auglīšus, kas karājas zaros, — vai tie galu galā bija āboli? Raupjo zāli priekšplānā. Toreiz zāle bija sadzeltējusi, jo ilgi valdīja sausums.
Vienā stūrī — uzreiz to nemaz nevar pamanīt — ir roka, attēla malas nogriezta, nošķērēta pie plaukstas locītavas, tā guļ zālē gluži kā izmesta. Atstāta likteņa varā.
Vēja nesta mākoņa svēdra spožajās debesīs, kā saldējums, kas iztriepts uz hromētas virsmas. Viņa pirksti, dzelteni no dūmiem. Ūdens tālā vizma. Tagad tas viss nogrimis.
Nogrimis, bet mirdz.
11
V.
II
..
Aklais slepkava: Cieti vārita ola
Nu, tad ko? viņš jautā. Smokingus un romantiku vai kuģa vrakus tuksnesīgā krastā? Vari izvēlēties: džungļus, tropu salas, kalnus. Vai citu telpas dimensiju — tas man padodas vislabāk.
Citu telpas dimensiju? Ko tu neteiksi!
Nemaz nesmejies, to der izmēģināt. Tur var notikt viss, ko vēlies. Kosmosa kuģi un cieši pieguloši skafandri, lāzerstaru ieroči, marsieši kā milzu tinteszivis, tādā garā.
Izvēlies labāk tu, viņa saka. Tu jau esi profesionālis. Kā būtu ar tuksnesi? Vienmēr esmu vēlējusies tur pabūt. Ar oāzi, protams. Jauki, ja tur būtu arī dažas dateļpalmas. Viņa lupina nost savas sviestmaizes garoziņu. Garozas viņai negaršo.
Tuksnešos diez kā nevar izvērsties. Tur ir maz interesanta, ja vien nepievieno kādus kapakmeņus. Tad tev būtu vesels bars kailu sieviešu, mirušu jau pirms trim tūkstošiem gadu, ar lokanu, valdzinošu augumu, rubīnsarkanām lūpām, debesziliem matiem, samudžinājušās cirtas gluži kā putas, un acis viņām kā bedres, kas pilnas ar čūskām. Tomēr diez vai es varētu tevi uz to pierunāt. Šaušalas nav tavā stilā.
Nesaki vis. Varbūt tās sievietes man iepatīkas.
Šaubos. Tās domātas ļaužu masām. Toties tās ir iecienīts motīvs vākam — klūp puisim virsū tik neganti, ka jāatgaiņā ar šautenes laidi.
Vai es, lūdzu, varētu izraudzīties citu telpas dimensiju, bet kopā ar kapakmeņiem un mirušajām sievietēm?
Grūts uzdevums, taču paskatīšos, ko tur var darīt. Es varētu piemest klāt vēl dažas upurējamās jaunavas ar metāla krūšu bruņām un sudraba ķēdītēm ap potīti, un caurspīdīgās drānās. Un papildus vēl baru izsalkušu vilku.
Redzu, ka tev šķēršļi nepastāv.
Tad tu labāk gribi smokingus? Izklaides braucienus ar kuģiem, baltus galdautus, roku skūpstīšanu un liekulīgu jūtināšanos?
Nē. Labs ir. Dari tā, kā tev šķiet labāk.
Cigareti?
Viņa noliedzoši papurina galvu. Viņš aizsmēķē, uzšķīlis sērkociņu pret īkšķa nagu.
Tā tu vienreiz aizdegsies pats, viņa saka.
Ne reizi vēl neesmu aizdedzies.
Viņa paraugās uz vīrieša atrotīto krekla piedurkni, baltu vai gaiši zilu, tad uz viņa delnas locītavu, uz plaukstu, kur āda brūnāka. No viņa plūst starojums, droši vien saules atspulgs. Kāpēc visi neskatās šurp? Visviens, viņš ir pārāk uzkrītošs, lai atrastos šeit, ārā — atklātībā. Apkārt ir citi cilvēki, sēd vai zviln zālē, atbalstījušies uz viena elkoņa, — citi piknika baudītāji palsās vasaras drēbēs. Viss ir ļoti piedienīgi. Tomēr viņa jūtas tā, it kā abi būtu vienatnē; it kā ābele, zem kuras viņi sēž, būtu nevis koks, bet gan telts; it kā viņiem apkārt ar krītu būtu novilkta līnija. Šīs līnijas iekšpusē viņi ir neredzami.
Nu, tad telpu, viņš saka. Ar kapakmeņiem, jaunavām un vilkiem — bet pa daļām. Ar mieru?
Pa daļām?
Nu, līdzīgi kā nomaksa par mēbelēm.
Viņa iesmejas.
Nē, es runāju nopietni. Netielējies nu, tā var paiet vairākas dienas. Mums nāksies tikties vēlreiz.
Viņa vilcinās. Lai notiek, viņa saka. Ja es varēšu. Ja varēšu izbrīvēt laiku.
Labi, viņš noteic. Tagad man jāpadomā. Viņa tonis ir gluži ikdienišķs. Pārāk liela dedzība šeit nāktu tikai par sliktu.
Uz planētas ar nosaukumu… paskatīsimies. Saturns nē, tas ir pārāk tuvu. Uz planētas ar nosaukumu Zikrons, kas atrodas citā telpas dimensijā, ir līdzenums, klāts ar akmens šķembām. Ziemeļos atrodas okeāns, tas ir violetā krāsā. Rietumos ir kalnu grēda, un stāsta, ka pēc saulrieta tur klīstot rijīgās, nemirušās sievietes, kuras mīt kalnos zem apdrupušajiem kapakmeņiem. Redzi, kapakmeņus esmu pievienojis nekavējoties.
Ļoti apzinīga rīcība, viņa saka.
Es turu doto vārdu. Dienvidos atrodas svelmains smilšu klajums, bet austrumos — vairākas stāvas ielejas, kur reiz varbūt plūdušas upes.
Tur droši vien ir kanāli tāpat kā uz Marsa?
O, gan kanāli, gan viss kas cits. Papilnam pēdu, ko atstājusi sena, augsti attīstīta civilizācija, tomēr tagad šajā apvidū mājo vairs tikai primitīvu klejotāju grupas. Līdzenuma vidū paceļas liels akmeņu kalns. Zeme tam apkārt ir izkaltusi, tur aug vienīgi daži panīkuši krūmi. Ne gluži tuksnesis, bet gandrīz. Vai ir vēl atlikusi kāda siermaize?