Tikmēr no tālienes šurp maršē liela skrandainu barbaru orda ar nodomu sagrābt izslavēto Sekel-Nornas pilsētu, izlaupīt to un pēc tam nodedzināt līdz pamatiem. Šādi viņi jau ir izrīkojušies ar vairākām pilsētām tālāk rietumos. Neviens — tas ir, neviena no civilizētajām tautām — nespēj izskaidrot viņu panākumus. Viņi nav ne labi apģērbti, ne labi bruņoti, viņi neprot lasīt, un viņiem nav asprātīgi darinātu metāla ierīču.
Un vēl — viņiem nav ķēniņa, ir tikai vadonis. Šim vadonim nav vārda kā tāda; no sava vārda viņš ir atteicies, kļūdams par vadoni, un tā vietā viņam ir dots tituls. Šis tituls ir — Līksmes Kalps. Sekotāji dēvē viņu arī par Visvarenā Rīksti, Neuzvaramā Labo Dūri, Nekrietnības Izskaudēju un Tikuma un Taisnības Aizstāvi. Barbaru dzimtene nav zināma, tomēr valda uzskats, ka viņi nāk no ziemeļrietumiem, kur ceļas arī sliktie vēji. Viņu ienaidnieki sauc viņus par Postīšanas ļaudīm, bet paši sevi viņi dēvē par Prieka ļaudīm.
Viņu tagadējais vadonis ir apveltīts ar dievišķās žēlastības zīmēm: viņš ir piedzimis laimes krekliņā, viņam ir ievainota pēda un uz pieres rēgojas zvaigžņveida dzimumzīme. Viņš grimst transā un sazinās ar otro pasauli ikreiz, kad nezina, kā rīkoties tālāk. Viņš dodas nopostīt Sekel-Nornu tāpēc, ka šādu pavēli viņam devis Dievu vēstnesis.
Šis vēstnesis parādījās viņam, maskojies par liesmu, no kuras šāvās neskaitāmas uguns acis un spārni. Ir zināms, ka šādi vēstneši runā mokošās līdzībās un parādās dažādos veidolos: kā degoši talki vai runājoši akmeņi, kā staigājošas puķes vai radījumi ar putna galvu un cilvēka kameni. Vai arī — viņi var izskatīties kā jebkurš. Ceļinieki pa vienam vai pāros, vīri, par kuriem baumo, ka viņi esot zagļi vai burvji, svešzemnieki, kuri runā vairākās valodās, un ubagi ceļmalās visdrīzāk varot būt šādi vēstneši, tā saka Postīšanas ļaudis: tāpēc pret visiem šiem ir jāizturas ar lielu apdomību, vismaz tikmēr, līdz ir iespējams atklāt viņu patieso dabu.
Ja izrādās, ka viņi ir dievišķi sūtņi, tad vislabākais ir pacienāt viņus ar ēdienu un vīnu un, ja prasīts, arī ar sievieti, godbijīgi noklausīties viņu vēstīs un pēc tam ļaut viņiem iet savu ceļu. Pretējā gadījumā viņi ir jānomētā ar akmeņiem un viņu mantība jāpievāc. Ir pilnīgi droši, ka visi ceļinieki, burvji, svešzemnieki vai ubagi, kuri iemaldās Postīšanas ļaužu tuvumā, tālredzīgi apgādājas ar neizprotamu līdzību krājumu — tās tiek dēvētas par mākoņu vārdiem vai zīda mezgliem un ir pietiekami mīklainas, lai noderētu visādos gadījumos, kādus sagādā apstākļi. Klejot Prieka ļaužu vidū bez mīklām vai mulsinošiem pantiem būtu tas pats, kas izaicināt drošu nāvi.
Saskaņā ar acainās liesmas vārdiem Sekel-Nornas pilsēta ir paredzēta iznīcībai savas greznības dēļ, viltus dievu pielūgšanas dēļ un jo sevišķi šaušalīgās bērnu upurēšanas dēļ. Par sodu visiem pilsētas iedzīvotājiem, ieskaitot vergus, bērnus un jaunavas, kas lemtas upurēšanai, ir jāmirst no zobena. Var likties netaisni nomaitāt pat tos, kuru gaidāmā nāve ir šīs apkaušanas iemesls, taču Prieka ļaudīm kaut ko tādu nenosaka ne vaina, ne nevainība, jautājums ir vienīgi par to, vai tu esi vai neesi samaitāts, un, pēc Prieka ļaužu domām, samaitātā pilsētā visi ir vienādi samaitāti.
Orda veļas uz priekšu, auļojot saceldama tumšu putekļu mākoni; šis mākonis plivinās tai pāri kā karogs. Tomēr tas vēl nav tik tuvu, lai to pamanītu sargkareivji, kas stāv uz SekelNornas mūriem. Citi, kuri spētu brīdināt, — lopu dzinēji tālos laukos, ceļojoši tirgoņi un tā tālāk, — ir nežēlīgi panākti un sakapāti gabalos, atskaitot vienīgi tos, kuri, iespējams, varētu būt dievišķie vēstneši.
Līksmes Kalps jāj pa priekšu, sirds šķīsta, piere saraukta, acis liesmo. Plecus viņam klāj rupjš ādas apmetnis, galvā ir amata simbols — sarkana, koniska cepure. Viņam aiz muguras joņo viņa sekotāji atņirgtiem acuzobiem. Zālēdāji viņu priekšā bēg, maitēdāji viņiem seko, vilki lēkšo līdzās.
Tikmēr pilsētā, kurai nav nekādu aizdomu, tiek perināta sazvērestība, lai gāztu ķēniņu. To (kā jau parasti) ir aizsākuši vairāki galminieki, kuriem tiek dāvāta liela uzticība. Viņi ir nolīguši pašu prasmīgāko no aklajiem slepkavām, jaunekli, kurš reiz bijis paklāju audējs un pēc tam mazgadīga prostitūta, bet kopš aizbēgšanas ir izdaudzināts par savu nedzirdamo un zaglīgo gaitu un nežēlīgo roku ar dunci. Viņa vārds ir X. Kāpēc X?
Tādus vīrus vienmēr sauc par X. Vārdi viņiem nav vajadzīgi, vārdi viņus tikai sasaista. Turklāt X nozīmē arī rentgenstarus — ja tu esi X, tad spēj iet cauri sienām un redzēt cauri sieviešu drēbēm.
Bet X ir akls, viņa iebilst.
Jo labāk. Cauri sieviešu drēbēm viņš redz ar iekšējo aci, kura ir vientulības svētlaime.
Nabaga Vērdsverts! Nezaimo! viņa sajūsmināta saka.
Tur es neko nevaru līdzēt,esmu zaimojis jau no bērna kājas.
X ir uzdots iekļūt Piecu Mēnešu Tempļa iežogotajā teritorijā, atrast durvis, kas ved uz kambari, kurā tiek turēta nākamajā dienā upurējamā jaunava, un pārgriezt rīkli sardzei. Tad viņam jānogalina pati meitene, līķis jāpaslēpj zem leģendārās Vienas Nakts Gultas un pašam jāietinas meitenes rituālajos plīvuros. Taču viņam jānogaida, līdz ierodas galminieks, kurš tēlo Zempasaules Valdnieku — un kurš patiesībā nav neviens cits kā gaidāmā pils apvērsuma vadonis —, saņem to, par ko samaksājis, un aiziet. Galminieks ir iedevis dāsnu summiņu un grib baudīt visu savas naudas vērtību, kura nebūt nenozīmē mirušu meiteni, lai cik nesen nogalinātu. Viņš grib, lai meitenes sirds vēl pukst.
Taču plāns ir sagājis grīstē. Ir pārprasti laiki: tagad aklais slepkava būs pirmais, kurš tiks garām sardzei.
Tas ir pārāk šaušalīgi, viņa saka. Tev ir sabojāta fantāzija.
Viņš novelk ar pirkstu pa viņas kailo delmu. Gribi, lai stāstu tālāk? Parasti es to daru par naudu. Tu klausies par baltu velti, tev vajadzētu justies pateicīgai. Turklāt tu nemaz nezini, kas notiks. Es tikai tagad sāku sarežģīt sižetu.
Manuprāt, tas jau tāpat ir krietni sarežģīts.
Sarežģīti sižeti ir mana specialitāte. Ja gribi vienkāršāku, meklē citur.
Nu, labi. Stāsti tālāk.
Slepkavam, kurš pārģērbies noslepkavotās meitenes drānās, ir jānogaida līdz rītam un tad jāļauj, lai viņu ved augšup pa pakāpieniem pie altāra, kur upurēšanas brīdī viņš nodurs ķēniņu. Tādējādi izskatīsies, ka ķēniņu ir nogalinājusi pati Dieviete, un viņa nāve būs signāls rūpīgi sagatavota dumpja sākumam.
Daži varmācīgākie pavalstnieki, iepriekš piekukuļoti, izraisīs nemierus. Tālāk notikumi risināsies saskaņā ar laika pārbaudi izturējušo paraugu. Tempļa priesterienes tiks apcietinātas, apgalvojot, ka tas notiek viņu pašu drošības labad, taču patiesībā tādēļ, lai piespiestu viņas atbalstīt sazvērnieku tiekšanos pēc garīgas autoritātes. Ķēniņam uzticīgie augstmaņi tiks nodurti uz vietas; tiks nogalināti arī viņu vīrieškārtas pēcnācēji, lai izvairītos no vēlākas atriebības; viņu meitas tiks izprecinātas uzvarētājiem, lai likuma priekšā attaisnotu dzimtas bagātību sagrābšanu, bet augstmaņu izlutinātās un, šaubu nav, laulību daudzkārt pārkāpušās sievas tiks iemestas pūlī. Līdzko varenie krituši, ir neaprakstāms prieks noslaucīt viņos kājas.
Aklais slepkava ir iecerējis aizbēgt juceklī, kas sekos šiem notikumiem, bet vēlāk atgriezties, lai pieprasītu savas dāsnās algas otro pusi. Patiesībā sazvērnieki ir nodomājuši nodurt viņu uzreiz, jo nav pieļaujams, lai viņš tiktu notverts un — sazvērestības izgāšanās gadījumā — piespiests runāt. Viņa līķis tiks labi paslēpts, jo visi zina, ka aklie slepkavas strādā tikai pēc līguma, un ļaudis agrāk vai vēlāk var sākt taujāt, kurš tad viņu nolīdzis. Plānot ķēniņa nāvi ir viens, bet pavisam kas cits ir tikt pieķertam šai nodarbē.