Meitene, kurai līdz šim nav vārda, guļ sarkanā brokāta gultā, gaidīdama viltoto Zempasaules Valdnieku un teikdama mēmas atvadas šai dzīvei. Aklais slepkava zogas pa gaiteni, ģērbies Tempļa kalpotājas pelēkajās drānās. Viņš nonāk pie durvīm. Sardzē stāv sieviete, jo Tempļa teritorijā vīriešiem aizliegts kalpot. Caur savu pelēko plīvuru slepkava pačukst viņai, ka esot atnesis vēsti no Augstās Priesterienes, domātu vienīgi viņas ausīm. Sieviete pieliecas, duncis nozib vienu reizi, Dievu zibens ir žēlīgs. Viņa neredzīgās rokas metas pretim atslēgu šķindoņai.
Atslēga apgriežas slēdzenē. Meitene istabā to dzird. Viņa pieceļas sēdus.
Viņa balss apklust. Viņš ieklausās kādā troksnī ārā, uz ielas. Viņa paslienas uz elkoņa. Kas tur ir? viņa jautā. Tikai auto durvis.
Izdari man pakalpojumu, viņš saka. Uzvelc nu krekliņu kā rātna meitene un palūri laukā pa logu.
Un ja nu kāds mani ierauga? viņa iebilst. Ir gaiša diena.
Tas nekas. Tevi neviens nepazīs. Ja redzēs, tad tikai sievieti krekliņā, tas te nav nekāds neparastais skats; viņi vienkārši nodomās, ka tu esi…
Vieglas uzvedības sieviete? viņa bezrūpīgi pabeidz. Vai tā domā arī tu?
Samaitāta jaunava. Tas nav viens un tas pats.
Ļoti galanti no tevis.
Dažreiz es pats esmu sev ļaunākais ienaidnieks.
Ja nebūtu tevis, es būtu samaitāta vēl daudz vairāk, viņa saka. Tagad viņa ir pie loga, paceļ aizlaidni. Krekliņš viņai ir salti zaļā krāsā kā krasta ledus, saplaisājis ledus. Viņš nespēs noturēt viņu, ilgi ne. Viņa izkusīs, viņa aizpeldēs projām, izslīdēs viņam no rokām.
Tur kaut kas ir? viņš vaicā.
Nekā neparasta.
Nāc atpakaļ gultā.
Bet viņa ir ieskatījusies spogulī virs izlietnes, viņa ir ieraudzījusi sevi. Savu kailo seju, izspūrušos matus. Viņa ieskatās zelta pulkstenīti. Ak Dievs, cik šausmīgs paskats, viņa saka. Man jāiet.
The Mail and Empire, 1934. gada 15. decembri ARMIJA APSPIEŽ STREIKOTĀJU NEMIERUS
TAIKONDEROGA, ONTĀRIO
Taikonderogā vakar izcēlās jauns vardarbības vilnis, turpinot visu nedēļu ilgušos nemierus sakarā ar ražošanas pārtraukšanu, streiku un lokautu kompānijas Čeiss un Dēli fabrikās. Kad policija, palikusi mazākumā, nespēja tikt galā un provinces vadība pieprasīja papildspēkus, premjerministrs sabiedriskās drošības interesēs deva rīkojumu iejaukties Karaliskā Kanādas pulka īpašajai nodaļai, kura ieradās pulksten divos pēcpusdienā. Stāvoklis tagad ir atzīts par stabilu.
Pirms tika atjaunota kārtība, kāda streikotāju mītiņa dalībnieki sarīkoja grautiņu. Pilsētas galvenajā ielā tika izsisti visi veikalu skatlogi un nolaupīts daudz preču. Vairāki veikalnieki, kuri bija mēģinājuši aizstāvēt savu īpašumu, tagad atrodas slimnīcā un atgūstas no ievainojumiem. Tiek ziņots, ka viena policista dzīvībai draud nopietnas briesmas pēc smadzeņu satricinājuma, ko izraisījis sitiens pa galvu ar ķieģeli. Tiek izmeklēti cēloņi, kas Pirmajā fabrikā agrā rītā izraisīja ugunsgrēku, ko nodzēsa pilsētas ugunsdzēsēji; pastāv aizdomas par ļaunprātīgu dedzināšanu. Naktssargs misters Als Deividsons tika izvilkts no liesmām, taču, kā izrādījās, bija jau miris no galvas traumas un smakšanas dūmos. Tiek meklēti šī nozieguma vaininieki, vairākas aizdomīgas personas jau identificētas.
Taikonderogas laikraksta redaktors misters Elvuds R. Marijs apliecināja, ka nemierus uzkurinājis alkohols, ko pūlim izsnieguši vairāki iesūtīti aģitatori. Viņš apgalvoja, ka vietējie strādnieki esot paklausīgi likumam un bez provokācijas nebūtu sākuši dumpoties.
Kompānijas Ceiss un Dēli prezidents misters Norvels Čeiss nekādus komentārus nav sniedzis.
Aklais slepkava: Nakts zirgi
Šonedēļ cita māja, cita istaba. Te starp gultu un durvīm vismaz pietiek vietas, kur apgriezties. Meksikāņu aizkari ar dzeltenām, zilām un sarkanām svītrām; gultai māzeraina kļavas koka galvgalis; Hudzona līča sega, spilgti sarkana un kņudīga, nosviesta uz grīdas. Pie sienas — spāņu vēršu cīņu plakāts. Atzveltnes krēsls, sarkanbrūna āda; rakstāmgalds, kodināts ozolkoks; krūzīte ar zīmuļiem, visi rūpīgi noasināti; pīpju statnis. Gaisu biezina tabakas puteklīši.
Grāmatu plaukts: Odens, Veblens, Špenglers, Steinbeks, Dos Pasoss. Vēža trops, pavisam redzamā vietā, droši vien ievests kontrabandas ceļā. Salambo, Svešais bēglis, Elku mijkrēslis, Atvadas ieročiem. Barbiss, Monterlāns. Hammurabis Gesetz: Juristische Erlduterung. Šim jaunajam draugam ir intelektuālas intereses, viņa nodomā. Un arī vairāk naudas. Tāpēc viņš nav tik uzticams. Uz liektā koka pakaramā trīs dažādas platmales un rūtaini rītasvārki, tīrs kašmirs.
Vai esi lasījis kādu no šīm grāmatām? viņa pajautāja, pēc tam kad abi bija iegājuši iekšā un viņš aizslēdzis durvis. Kamēr pati ņēma nost cepuri un vilka nost cimdus.
Dažas, viņš atbildēja. Sīkāk nepaskaidroja. Pagriez galvu. Viņš izņēma lapiņu, kas bija iepinusies viņai matos.
Tās jau krīt.
Viņa prāto, vai šis draugs zina. Ne tikai to, ka šurp nāk sieviete, — gan jau abi būs kaut ko norunājuši, lai draugs pēkšņi neierastos, vīrieši mēdz tā darīt, — bet arī to, kas viņa ir. Viņas vārdu un tā tālāk. Viņa cer, ka ne. Pēc grāmatām un sevišķi pēc vēršu cīņu plakāta viņa secina, ka šis draugs principa pēc būtu noskaņots pret viņu naidīgi.
Šai dienā viņš bija mazāk dedzīgs, domīgāks. Vēlējās vilcināties, turēties atstatu. Lai cieši pētītu.
Kāpēc tu uz mani tā skaties?
Iekaļu tevi atmiņā.
Kādēļ? viņa jautāja, ar plaukstu aizsegdama viņam acis. Viņai nepatika, ja viņu tā pētīja. Kā aptaustot.
Lai tu man būtu vēlāk, viņš atbildēja. Kad būšu projām.
Nevajag. Nesabojā šo dienu.
Dzelzs jākaļ, kamēr karsta, viņš teica. Vai tas ir tavs moto?
Drīzāk jau — taupi pie laika, tad būs nebaltai dienai, viņa sacīja. Un viņš bija iesmējies.
Tagad viņa ir ietinusies palagā, kas apspraudīts ap krūtīm; atzvilusi pret viņu, kājas paslēptas garā, izliektā baltas kokvilnas zivsastē. Viņš salicis plaukstas aiz pakauša; skatās griestos. Viņa cienā viņu ar malciņiem no savas glāzes, šoreiz tajā ir rudzu viskijs ar ūdeni. Lētāks par skotu viskiju. Viņa ir gribējusi paņemt līdzi kaut ko pieklājīgu — kaut ko dzeramu — sev pašai, bet pagaidām tas piemirsies.
Stāsti tālāk, viņa saka.
Man vajag iedvesmu, viņš atteic.
Ko man darīt, lai tevi iedvesmotu? Man jāatgriežas tikai piecos.
Šoreiz būs jāiztiek bez īstās iedvesmas, viņš saka. Man jākrāj spēki. Dod man pusstundu laika.
O lente, lente currite noctis equi!
Ko?
Auļojiet lēni, lēni, nakts zirgi. Tas ir no Ovidija, viņa paskaidro. Latīņu valodā šī rindiņa skrien lēnos auļos. Tas nu nebija taktiski, viņš nodomās, ka viņa plātās. Viņa nekad nezina, vai viņš pazīs kādu citātu vai ne. Dažreiz viņš izliekas, ka nezina itin neko, bet, kad viņa ir paskaidrojusi, atklājas, ka viņš to zina, vienmēr ir zinājis. Viņš izvilina viņu laukā un pēc tam nožņaudz.
Tu nu gan esi viens jocīgs kukainis, viņš saka. Kāpēc tie ir nakts zirgi?
Viņi velk Laika kaujasratus. Viņš ir kopā ar savu metresi. Tas nozīmē, ka viņš grib, lai nakts stiepjas garumā un lai abi var pavadīt kopā vairāk laika.