"Atceries badacietējus armēņus," mēdza sacīt Lora, saņēmusi rokas, aizvērusi acis, noliekusies pār želejas sviestmaizes garoziņām. Es zināju — viņa tā saka tāpēc, ka tā mēdza teikt māte, un man nāca raudiens. "Nekādu armēņu badacietēju nav, tie ir izdomāti," es reiz viņai sacīju, bet viņa nelikās to dzirdam.
Tolaik mūs bieži atstāja vienas pašas. Mēs izmācījāmies Aviljonu no galvas: visas plaisas, alas un tuneļus. Mēs ieskatījāmies paslēptuvē zem sētaspuses kāpnēm, kur juceklīgi mētājās vecas galošas un cimdi bez pāra, un lietussargs ar salauztiem spieķiem. Mēs izpētījām dažādos pagraba atzarus — ogļu pagrabu ar oglēm; sakņu pagrabu ar kāpostgalvām un ķirbjiem, sarindotiem plauktā, ar bietēm un burkāniem, kuriem smilšu kastē dīga ūsas, un kartupeļiem ar to aklajiem, albīnajiem taustekļiem gluži kā krabju kājām; veco pagrabu ar āboliem toveros un konservu plauktiem — noputējuši džemi un želejas vizēja kā neslīpēti dārgakmeņi, pikantās mērces un marinējumi, zemenes un tomāti bez miziņas, un ābolu biezenis, viss Krauna burkās ar aizskrūvējamu vāciņu. Tur bija arī vīna pagrabs, bet to turēja aizslēgtu; atslēga bija vienīgi tēvam.
Zem verandas mēs uzgājām mitru grotu ar klona grīdu, tur varēja iekļūt, ielienot starp kāršrozēm, kur mēģināja augt tikai izstīdzējušas pienenes un staipekņi, to smarža, līdzīga saplucinātu piparmētru smaržai, sajaucāsar kaķu smidzinājumiem un (vienreiz) ar iztrūcinātas prievīščūskas aso, šķebinošo smaku. Mēs atradām bēniņus, kur bija kastes ar vecām grāmatām un salocītas stepētas segas, un trīs tukšas lādes, un sabojāts harmonijs, un vecāsmātes Edīlijas bezgalvainais kleitu manekens — blāvs, appelējis torss.
Aizturējušas elpu, mēs zaglīgi klīdām pa saviem ēnu labirintiem. Tur mēs radām mierinājumu — savā slepenībā, slēptu taku zināšanā, ticībā, ka mūs nevar ieraudzīt.
Paskat> kāda pulkstenim mēle, es teicu. Tas bija pulkstenis ar svārstu, darināts no sena, balti zeltaina porcelāna; tas bija piederējis vectēvam; tas stāvēja uz kamīna dzegas bibliotēkā. Vārdu mēle Lora izprata loti burtiski. Misiņa svārsts, kas šūpojās šurpu turpu, tiešām izskatījās pēc mēles, kura laiza neredzamas lūpas. Un apēd laiku.
Pienāca rudens. Mēs ar Loru plūcām dievkrēsliņu pogaļas un vērām tās vaļā, lai aptaustītu zvīņveidīgās sēkliņas, kas klājās cita citai pāri, veidojot tādu kā pūka ādu. Mēs izknibinājām sēldas ārā un izkaisījām pār dievkrēsliņu zīdainajiem izpletnīšiem, atstājot tikai sīksto, brūngani dzelteno mēlīti, samtainu kā elkoņa iekšpuse. Pēc tam mēs devāmies uz Jubilejas tiltu un metām pogaļas upē, lai redzētu, cik ilgi tās peldēs, pirms apgāzīsies vai tiks aizrautas prom. Vai mēs iztēlojāmies, ka tajās sēd cilvēki vai viens vienīgs cilvēks? īsti nezinu. Tomēr mēs jutām zināmu gandarījumu, noraugoties, kā tās nogrimst.
Pienāca ziema. Debesis bija dūmakaini pelēkas, saule zemu debesīs, blāvi sārtenā krāsā kā zivju asinis. Lāstekas, smagas un necaurredzamas, un resnas kā plaukstas locītava, pilēdamas karājās no jumta un palodzēm, kā kritienā sastingušas gaisā. Mēs lauzām tās nost un sūkājām to smailes. Rīnija teica, ja mēs tā darīšot, tad mēle mums samelnēšot un nokritīšot, bet es zināju, ka tas nav tiesa, jo tā biju darījusi jau agrāk.
Aviljonā tolaik bija laivu māja un ledus māja, lejā pie stekiem. Laivu mājā atradās vectēva pavecā burulaiva, kas tagad piederēja tēvam, — Nāriņa, augsta, sausa, ieziemota. Ledus mājā bija ledus, izcirsts Zogsas upē, klučus ar zirgiem uzveda augšā, sakrāva tur un apbēra ar zāģu skaidām, gaidot vasaru, kad tas būs īsts retums.
Mēs ar Loru staigājām pa slidenajiem steķiem, ko mums bija aizliegts darīt. Rīnija teica, ja mēs nokritīšot un ielūzīšot ledū, tad vairs nepagūšot ne aci pamirkšķināt, jo ūdens esot auksts kā nāve. Mums piesmelšoties zābaki, un mēs nogrimšot kā akmeņi. Mēs iemetām upē dažus īstus akmeņus, lai redzētu, kas ar tiem notiks; tie aizslīdēja pa ledu, apstājās, palika saredzami. Mūsu elpa veidoja baltus dūmus; mēs pūtām tos mākulīšos kā vilcieni un mīņājāmies no vienas nosalušās kājas uz otru. Zem mūsu zābaku zolēm gurkstēja sniegs. Mēs turējāmies rokās, un mūsu dūraiņi piesala viens pie otra; kad mēs tos novilkām, tie bija kā divas vilnas plaukstas, kas turas viena pie otras, tukšas un zilas.
Luveto krāču lejasgalā bija sagrēdojušies robaini ledus gabali. Dienasvidū ledus bija balts, mijkrēslī gaiši zaļš; mazākās atlūzas šķindēja kā zvārgulīši. Upes vidū ūdens plūda vaļējs un melns. Otrā krasta pakalnā, aiz kokiem neredzami, klaigāja bērni, balsis saltajā gaisā augstas un smalkas, un priecīgas. Viņi vizinājās ar ragaviņām, kas mums nebija atļauts. Es domāju, vai nepastaigāt pa roboto piekrastes ledu, lai redzētu, cik tas izturīgs.
Pienāca pavasaris. Vītolu zari kļuva dzelteni, grimoņu krūmi sarkani. Luveto upe paloja; ar visām saknēm izrauti krūmi un koki griezās virpuļos un ķērās cits citam zaros. Virs krācēm no Luveto tilta upē ielēca kāda sieviete, līķi nevarēja atrast divas dienas. Tas tika izvilkts no ūdens tālāk lejup pa straumi un ne tuvu neizskatījās patīkami, jo pārpeldēt šīs krāces bija tas pats, kas izmalties caur gaļas mašīnu. Nebūt ne tas labākais veids, kā atstāt šo pasauli, teica Rīnija, — protams, ja vien cilvēku interesē paša izskats, lai gan tādā brīdī tas viņu diez vai interesēs.
Misis Hilkouta zināja vismaz par pusduci tādu lēcēju vairāku gadu laikā. Par tiem varēja izlasīt avīzēs. Viena bija meitene, ar kuru kopā viņa mācījusies skolā un kura pēc tam apprecējusies ar dzelzceļa strādnieku. Viņš tik reti bijis mājās, misis Hilkouta sacīja, un ko tad citu viņš gaidījis? "Klēpis pilns," viņa teica. "Un nekāda aizbildinājuma." Rīnija pamāja, it kā tas izskaidrotu visu.
"Lai cik dumjš tas vīrs būtu bijis, vairums no viņiem tomēr prot skaitīt," viņa sacīja, "vismaz uz pirkstiem. Šis laikam tomēr bija ģērējis ādu. Bet ko līdz aizslēgt stalli, kad zirgs jau vējā."
"Kāds zirgs?" jautāja Lora.
"Viņai laikam būs bijušas vēl ari kādas citas nepatikšanas," misis Hilkouta turpināja. "Nelaime jau nenāk viena."
"Ar ko tas klēpis pilns?" Lora man čukstēja. "Kāds klēpis?" Bet es nezināju.
Rīnija stāstīja, ka tādas sievietes ne tikai lecot no tilta, bet mēdzot arī ieiet ūdenī upes augštecē, tad piemirkušo drēbju svars ievelkot viņas dzelmē un viņas nespējot izpeldēt krastā pat tad, ja to gribētu. Vīrieši rīkojoties apdomīgāk. Viņi pakaroties pie sava šķūņa šķērsbaļķiem vai iešaujot sev galvā ar bisi; vai, nodomājuši slīcināties, piesienot sev klāt akmeņus vai kādus citus smagumus — cirvjus, naglu maišeļus. Tik nopietnā lietā viņi negribot riskēt. Bet tas jau esot sievietes dabā — vienkārši iebrist upē un samierināties ar likteni, un ļaut, lai ūdens viņu paņem. Pēc Rīnijas toņa bija grūti spriest, kā viņa šīs atšķirības vērtē.
Jūnijā man apritēja desmit gadu. Rīnija izcepa kūku, lai gan ieminējās, ka varbūt neesot labi to cept, kopš mātes nāves pagājis pavisam īss laiciņš, tomēr dzīvei esot jāturpinās, tāpēc kūka varbūt nebūšot nekāda noziedzība. Kāda noziedzība,? jautāja Lora. Pret mātes jūtām, es atbildēju. Tātad māte nolūkojas uz mums no debesīm? Bet es ietiepos un klīrējos, un liedzos atbildēt. Lora nebija ar mieru nogaršot ne gabaliņu kūkas, pēc tam kad bija dzirdējusi par mātes jūtām, un es apēdu arī viņas tiesu.