Viņa ieskatās papīra maisiņā. Nē, viņa saka, bet ir viena cieti vārīta ola. Tik laimīga viņa nav jutusies nekad. Viss atkal ir jauns un svaigs, tas vēl jānotēlo.
Tieši tas, ko ieteicis ārsts, viņš saka. Pudele limonādes, cieti vārīta ola un tu. Viņš viļā olu plaukstās, saspiezdams čaumalu, tad noloba to. Viņa vēro viņa muti, žokli, zobus.
Tu sēdi man blakus publiskā parkā un dziedi, viņa saka. Te tev būs sāls.
Paldies. Tu neko neesi piemirsusi.
Uz šo izkaltušo līdzenumu nepretendē neviens, viņš turpina. Vai, pareizāk sakot, to grib iekarot piecas dažādas ciltis, no kurām neviena nav pietiekami spēcīga, lai iznīcinātu pārējās. Tās visas laiku pa laikam dodas garām šai akmeņu kaudzei, dzīdamas savus talkus — zilus, aitām līdzīgus radījumus, neganti niknus, — vai vezdami mazvērtīgas preces, kas sakrautas mugurā nastu nesējiem dzīvniekiem, tādiem kā trīsacainiem kamieļiem.
Akmeņu krāvumu dažādajās cilšu valodās dēvē par Lidojošo čūsku midzeni, Drupu kaudzi, Gaudojošo māšu mājokli, Aizmirstības durvīm un Apgrauzto kaulu bedri. Katra cilts stāsta par to līdzīgu teiksmu. Viņi saka — zem akmeņiem esot apglabāts ķēniņš, ķēniņš bez vārda. Ne tikai ķēniņš, bet arī tas, kas palicis pāri no diženās pilsētas, kurā šis ķēniņš reiz valdījis. Pilsēta tikusi nopost ii.i kauja, bet ķēniņš saiiemts gūstā un pakārts dateļpalmā par triumfa zīmi. Uzlecot mēnesim, virve pārgriezta un viņš apbedīts, un, lai iezīmētu kapa vietu, uz tās sakrauti akmeņi. Bet visi parejie pilsētas iedzīvotāji tikuši nogalināti. Nokauti — vīrieši, sievietes, bērni, zīdaiņi, pat dzīvnieki. Nodurti ar zobenu, sakapāti gabalos. Neesot tikusi pasaudzēta neviena dzīva būtne.
Tas ir šausmīgi.
Tiklīdz iedur lāpstu zemē jebkurā vietā, skatienam parādās kaut kas šausmīgs. Amatam tas nāk par labu, ar kauliem mēs pelnām sev iztiku; bez tiem nebūtu nekādu teiksmu. Limonāde vēl ir?
Nē, viņa saka. Mēs esam izdzēruši visu. Turpini.
Pilsētas īsto nosaukumu iekarotāji ir izdzēsuši no ļaužu atmiņas, un tāpēc — kā pauž stāstnieki — šī vieta tagad ir pazīstama tikai ar savas iznīcināšanas vārdu. Tādējādi akmeņu kaudze iezīmē gan tīšu piemiņu, gan tīšu aizmiršanu. Turieniešiem patīk paradoksi. Katra no piecām ciltīm apgalvo, ka tieši tā esot uzbrukusi pilsētai un svinējusi uzvaru. Katra ar baudu atceras asinspirti. Katra tic, ka tās dievs lēmis šo slaktiņu kā taisnīgu atriebību, jo pilsētā piekopta bezdievība. Ļaunums jāšķīstī ar asinīm, viņi saka. Tai dienā asinis plūdušas kā ūdens, tātad pēc tam pilsēta noteikti bijusi ļoti šķīsta.
Katrs lopu dzinējs vai tirgotājs, kas iet garām, piemet kaudzei vēl vienu akmeni. Tā ir veca paraža — tas tiek darīts, lai pieminētu mirušos, savus mirušos, — taču, tā kā neviens nezina, kas īstenībā bijuši šie mirušie zem akmeņu krāvuma, tad visi atstāj savus akmeņus uz labu laimi. Bet paši to izskaidro, teikdami, ka tur viss noticis pēc viņu dieva gribas un ka, atstādami akmeni, viņi apliecinot cieņu šai gribai.
Kāda cita teiksma vēsta, ka patiesībā pilsēta nemaz neesot nopostīta. Pateicoties kādai burvestībai, ko zinājis vienīgi ķēniņš, pilsēta līdz ar visiem iedzīvotājiem nozudusi no zemes virsas un cilvēku vietā atstāti viņu pašu rēgi, tāpēc īstenībā sadedzināti un nomaitāti vienīgi šie rēgi. īstā pilsēta sarukusi maza mazītiņa un novietota alā zem lielās akmeņu kaudzes. Viss, kas reiz pastāvējis, pastāvot joprojām: pilis un dārzi, pilni ar kokiem un puķēm; ļaudis, ne lielāki par skudrām, kuri turpina dzīvot tāpat kā iepriekš — nēsā savas mazās drēbītes, rīko savus mazos
banketiņus, stāsta savus mazos stāstiņus, dzied savas mazās dziesmiņas.
Ķēniņš zina, kas ir noticis, un tāpēc viņu moka murgi, toties visi pārējie to nezina. Viņi nezina, ka ir kļuvuši tik mazi. Viņi nezina, ka viņiem bijis jāmirst. Viņi pat nezina, ka tikuši izglābti. Akmens griestus viņi uzskata par debesim: pa sīku spraudziņu starp akmeņiem iespīd gaisma, un viņi domā, ka tā ir saule.
Iešalcas ābeles lapas. Viņa paraugās debesīs, tad ieskatās savā pulkstenīti. Man ir auksti, viņa saka. Un es jau kavēju. Vai tu varētu aizvākt pierādījumus? Viņa salasa olu čaumalas, saņurca sviestpapīru.
Nevar būt, ka tu steidzies! Te nemaz nav auksti.
No ūdens puses velk, viņa saka. Laikam mainījies vēja virziens. Viņa paliecas uz priekšu, sakustas, lai pieceltos.
Neej vēl, viņš iebilst — pārāk steidzīgi.
Man jāiet. Mani jau meklēs. Ja novēlošos, viņi gribēs zināt, kur es biju.
Viņa nogludina svārkus, sakrustotām rokām aptver savu vidukli, pagriežas uz promiešanu, mazie, zaļie ābolīši vēro viņu kā acis.
The Globe and Mail, 1947. gada 4. jūnija
GRIFENS ATRASTS BURULAIVĀ
SPECIĀLI LAIKRAKSTAM THE GLOBE AND MAIL
Pēc vairāku dienu prombūtnes, kuras iemesli netika paskaidroti, rūpnieks Ričards E. Grifens tika atrasts miris netālu no savas vasaras rezidences "Aviljona" Taikonderogā, kur viņš pavadīja brīvdienas. Tiek ziņots, ka Ričarda E. Grifena (47) kā Progresīvās konservatīvās partijas pārstāvja kandidatūru bijis paredzēts atbalstīt vēlēšanās Toronto Sentdeividas vēlēšanu apgabalā. Misters Grifens tika atrasts uz savas burulaivas "Nāriņa", pietauvotas viņa privātajā piestātnē Zogsas upes krastā. Viņš acīmredzot miris no asinsizplūduma smadzenēs. Policija ziņo, ka nepastāv aizdomas par slepkavību.
Mistera Grifena spožā karjera vainagojās ar vadītāja amatu tirdzniecības impērijā, kura ietvēra daudzas nozares, ieskaitot tekstilijas, apģērbus un vieglo rūpniecību; viņš saņēma atzinību par savu veikumu, kara laikā apgādājot sabiedroto bruņotos spēkus ar formastērpu un ieroču dalām. Viņš bieži piedalījās Pagvašas konferencēs un bija viena no vadošajām personām gan Impērijas klubā, gan Granīta klubā. Viņš bija labs golfa spēlētājs un labi pazīstams Karaliskajā Kanādas jahtklubā. Premjerministrs, runādams ar mums pa telefonu no savas savrupmājas "Kingsmīra", izteicās: "Misters Grifens bija šīs valsts spējīgāko cilvēku skaitā. Viņa nāve mums ir smags trieciens."
Mistera Grifena sievasmāsa bija nelaiķe Lora Ceisa, kuras pirmais romāns tika publicēts šai pavasari, jau pēc autores nāves. Par mistera Grifena nāvi sēro viņa māsa, ievērojamā augstāko aprindu pārstāve misis Vinifreda Praiera (dz. Grifena) un viņa sieva misis Airisa Grifena (dz. Ceisa), kā ari desmit gadu vecā meita Emē. Bēru ceremonija notiks trešdien, Sv. Apustuļa Simona baznīcā Toronto.
Aklais slepkava: Parka soliņš
Kāpēc uz Zikrona dzīvo cilvēki? Tas ir — tādi paši cilvēki kā mēs. Ja tā ir cita telpas dimensija, tad vai tur nevajadzētu dzīvot runājošām ķirzakām vai kam tamlīdzīgam?
Tā notiek tikai lubenēs, viņš atbild. Tas viss ir izdomāts. Patiesībā bija tā: Zemi kolonizēja zikronieši, kuri bija attīstījuši spēju pārceļot no vienas telpas dimensijas uz citu vairākus tūkstošus gadu pēc tā laikmeta, par kuru mēs runājam. Šeit viņi ieradās pirms astoņiem tūkstošiem gadu. Līdzi viņi atveda daudz augu sēklu, un tāpēc mums ir āboli un apelsīni, nemaz nerunājot par banāniem, — pietiek paskatīties uz banānu, lai saprastu, ka tas nācis no kosmosa. Viņi atveda arī dzīvniekus — zirgus, suņus, kazas un tā tālāk. Viņi uzbūvēja Atlantīdu. Un pēc tam aiz pārliekas gudrības uzspēra gaisā paši sevi. Mēs esam klaidoņu pēcteči.