Rīnija teica, ka no vienas puses ta tiešām esot.
"Bet kā ir no otras puses?" jautāja Lora.
Mans tēvs nolika pirmo vainagu. Mēs ar Loru skatījāmies, sadevušās rokās; Rīnija raudāja. Karaliskais Kanādas pulks bija atsūtījis delegāciju — visu to lielo gabalu no Volselijas garnizona Londonā, un vainagu nolika majors M. K. Grīns. Tad vainagus nolika visi, ko vien var iedomāties, — Leģions, kam sekoja Lauvas, Klana brāļi, Rotari klubs, Savādnieki, Oranžais ordenis, Kolumba bruņinieki, Tirdzniecības palāta un citu starpā arī IODE, — pati pēdējā bija Kritušo karavīru māšu apvienības pārstāve Vilmera Salivena kundze, kura pati bija zaudējusi trīs dēlus. Tika nodziedāts korālis "Jel neatstāj mani", tad skautu orķestra taurētājs mazliet drebelīgi nospēlēja "Vakarjundu", kam sekoja divas klusuma minūtes un zemessardzes šauteņu zalve. Un tad mēs klausījāmies "Rīta jundu".
Tēvs stāvēja noliektu galvu, tomēr gluži saredzami drebēja — grūti pateikt, no bēdām vai no dusmām. Zem mēteļa viņš bija uzvilcis mundieri un ar abām ādas cimdos tērptajām rokām balstījās uz spieķa.
Tur bija arī Kallija Ficsimonsa, taču viņa turējās maliņā. Viņa bija mums teikusi, ka tas nu neesot tāds gadījums, kad māksliniekam jāiznāk priekšā paklanīties. Viņa bija ģērbusies piedienīgā melnā mētelī un parastos svārkos, nevis plandošā talārā, seju gandrīz pilnīgi aizsedza platmale, tomēr apkārt tik un tā skanēja čuksti.
Vēlāk Rīnija virtuvē uzvārīja mums ar Loru kakao, lai mēs sasildītos, jo smidzeklī bijām nosalušas. Viena tase tika piedāvāta arī misis Hilkoutai, kura sacīja, ka neatteikšoties gan.
"Kāpēc to sauc par memoriālu?" Lora jautāja.
"Tas domāts tam, lai mēs pieminētu mirušos," Rīnija atbildēja.
"Kāpēc?" Lora vaicāja. "Priekš kam? Vai viņiem tas patīk?"
"Tas nav viņu dēļ, tas drīzāk ir mūsu pašu dēļ," Rīnija sacīja. "Gan sapratīsi, kad paaugsies." To Lora jau bija dzirdējusi un laida gar ausīm. Viņa gribēja saprast tagad. Viņa pabeidza dzert savu kakao.
"Vai ieliesi man vēl? Kas ir augstākais upuris?"
"Karavīri atdeva savu dzīvību mūsu labā. Cerams, tava gribēšana nav lielāka par varēšanu, jo, ja uzvārīšu tev vēl vienu tasi, tad tev tā būs jāizdzer."
"Kāpēc viņi atdeva savu dzīvību? Vai viņi tā gribēja?"
"Nē, un tomēr atdeva. Tāpēc jau tas ir upuris," Rīnija atbildēja. "Un tagad pietiek. Te būs tavs kakao."
"Viņi atdeva dzīvību Dievam, jo Dievs tā grib. Tas ir tāpat kā ar Jēzu, kurš mira par visiem mūsu grēkiem," piezīmēja misis Hilkouta, kura bija baptiste un uzskatīja sevi par augstāko autoritāti.
Nedēļu vēlāk mēs ar Loru gājām pa taku gar Luveto krastu, aiz gravas. Todien bija migla, tā cēlās no upes, mutuļoja gaisā kā vājpiens, pilēja no krūmu kailajiem zariem. Akmeņi uz takas bija slideni.
Un pēkšņi Lora bija upē. Par laimi, mēs neatradāmies gluži pie galvenās straumes, tāpēc viņa netika aizrauta prom. Es sāku kliegt, metos lejup pa straumi un sakampu viņu aiz mēteļa; drēbes vēl nebija piesūkušās ar ūdeni, tomēr viņa bija ļoti smaga, un es gandrīz ievēlos iekšā arī pati. Man izdevās aizvilkt viņu līdz seklākai vietai; tad es izcēlu viņu laukā. Viņa bija izmirkuši ka slapja aita, un diezgan slapja biju arī es. Tad es viņu sapurināju. Nu viņa jau drebēja un raudāja.
"Tu to izdarīji tīšām!" es teicu. "Es redzēju! Tu būtu varējusi noslīkt!" Lora rīstījās un šņukstēja. Es viņu apskāvu. "Kāpēc tu tā darīji?"
"Lai Dievs atkal ļauj mammai dzīvot," viņa izvaidēja.
"Dievs negrib, lai tu nomirsti," es sacīju. "Tad viņš pārskaistos! Ja viņš gribētu, lai mamma ir dzīva, tad izdarītu to tik un tā, tev nemaz nebūtu jāslīcinās." Ja Lorai uznāca tāda oma, ar viņu bija iespējams runāt tikai šādi: bija jāizliekas, ka par Dievu tu zini kaut ko tādu, ko nezina viņa.
Lora ar plaukstas virspusi novilka gar padeguni. "Kā tad tu zini?
"Tāpēc, ka, paskaties — viņš ļāva man tevi izglābt! Redzi? Ja viņš gribētu, lai tu esi pagalam, tad ūdenī būtu iekritusi arī es. Mēs abas būtu beigtas! Un tagad nāc, tev jāpārģērbjas sausās drēbēs. Es neteikšu Rīnijai. Sacīšu, ka tas notika nejauši. Sacīšu, ka tu paslīdēji. Bet nekad vairs tā nedari. Labi?"
Lora neatbildēja, tomēr ļāva, lai vedu viņu mājās. Tur izcēlās izbīļa pilna kladzināšana un. rosīšanās, un bāršanās, Lorai tika sagādāta tase gaļas buljona un silta vanna, un karsts termofors, un šis negadījums tika piedēvēts viņas vispārzināmajam veiklības trūkumam; viņai tika piekodināts skatīties, kur liek kāju. Tēvs man pateica krietna meitene; es prātoju, ko gan viņš teiktu, ja es nebūtu Loru izglābusi. Rīnija sacīja — labi gan, ka mums par abām esot vismaz puse prātiņa, bet ko mēs tur krastmalā vispār esot meklējušas? Un vēl miglā. Viņa noteica, ka man gan vajadzētu būt prātīgākai.
Tonakt es stundām ilgi gulēju nomodā, ieskāvusi sevi rokās, cieši apkampusi savus plecus. Pēdas man bija aukstas kā akmens, zobi klabēja. Es nespēju aizgaiņāt šo tēlu — Loru Luveto upes ledainajā, melnajā ūdenī —, viņas mati izpletušies kā dūmi virpuļvējā, slapjā seja sudrabaini viz, un cik nikni viņa bija manī paskatījusies, kad satvēru viņu aiz mēteļa. Cik grūti bija bijis viņu noturēt. Cik tuvu es biju tam, lai palaistu viņu vaļā.
Vijoles jaunkundze
Mēs ar Loru negājām skolā, toties mums tika sagādāta vesela rinda mājskolotāju, cits pēc cita, gan vīrieši, gan sievietes. Mums viņi nelikās nepieciešami, un mēs centāmies, cik spēka, lai laupītu viņiem drosmi. Mēs urbāmies viņos ar saviem gaišzilajiem skatieniem vai izlikāmies par kurlām vai dumjām; mēs nekad neskatījāmies viņiem acīs, mēs skatījāmies viņiem pierē. Nereti vajadzēja neticami ilgu laiku, lai tiktu no viņiem vaļā: parasti viņi pacieta no mums pietiekami daudz, jo dzīve bija viņus krietni iebiedējusi un viņiem bija vajadzīga alga. Mums nebija iebildumu pret viņiem kā pret cilvēkiem; mēs gluži vienkārši negribējām tādu apgrūtinājumu kā skolotājs.
Ja mēs nebijām kopā ar šiem skolotājiem, tad mums vajadzēja palikt Aviljonā — vai nu mājā, vai tās tuvumā. Bet kurš gan spēja mūs tik stingri uzraudzīt? No skolotājiem bija viegli aizmukt, viņi nezināja mūsu slepenās takas, bet Rīnija nejaudāja uzraudzīt mūs katru mīļu brītiņu, kā pati bieži uzsvēra. Kad vien radās izdevība, mēs aizzagāmies prom no Aviljonas un klaiņojām pa pilsētu par spīti Rīnijas pārliecībai, ka pasaulē mudžēt mudž noziedznieki un anarhisti, un ļauni austrumnieki ar opija pīpēm, tievām ūsām, kas atgādina savītas aukliņas, un gariem, smailiem nagiem, un narkomāni, un balto vergu tirgotāji, kuri to vien gaida, kad varēs mūs nolaupīt un pieprasīt izpirkuma naudu no tēva.
Vienam no Rīnijas daudzajiem brāļiem bija kaut kāds sakars ar lētiem žurnāliem, ar tām nevērtīgajām bulvārpreses burtnīciņām, ko var nopirkt bodītēs, un vēl sliktāko paveidu, ko pārdod tikai zem rokas. Ar ko tad viņš īsti nodarbojās? Ar izplatīšanu, kā to dēvēja Rīnija. Tagad man šķiet, viņš tos slepus ieveda valstī. Lai nu kā, pārpalikumus viņš dažreiz atdeva Rīnijai, un par spīti viņas pūlēm tos nobēdzināt mēs agrāk vai vēlāk tikām tiem klāt.