Dažos bija stāstīts par romantisku mīlu, un Rīnija tos kāri lasīja, turpretī mums no tiem nebija lielas jēgas. Mums — vai, pareizāk sakot, man, jo Lora tikai piebiedrojās, — labāk patika tie, kuros bija stāsti par citām zemēm vai pat citām planētām. Kosmosa kuģi no nākotnes, kurā sievietes valkā ļoti īsus spīdīga auduma svārkus un viss zaigo; asteroīdi, uz kuriem augi prot runāt un apkārt klīst briesmoņi ar milzīgām acīm un ilkņiem; senlaiku valstis, kur dzīvo lunkanas meitenes ar topāzu acīm un opāla ādu, ģērbušās marles biksēs un mazos metāla krūšturos, līdzīgos divām piltuvēm, kas savienotas ar važiņu. Varoņi skarbos tērpos, spārnotās ķiveres klātas ar dzelkšņiem.
Dumji, par tiem izteicās Rīnija. Kur pasaulē redzēts kaut kas tāds. Bet tieši tas man tajos patika.
Noziedznieki un balto vergu tirgotāji bija detektīvu žurnālos, kam vāki kā nosēti ar pistolēm un izmērcēti asinīs. Tajos lielacainas bagātību mantinieces mūždien tika iemidzinātas ar ēteri un sasietas ar veļas auklu — daudz garāku, nekā nepieciešams, — un ieslēgtas jahtu kajītēs vai pamestās baznīcu kriptās, vai piļu drēgnajos pagrabos. Mēs ar Loru ticējām, ka šādi vīrieši tiešām pastāv, taču pārāk nebaidījāmies no viņiem, jo zinājām, kas gaidāms. Viņiem būs lielas, tumšas automašīnas, viņi būs ģērbušies mēteļos un biezos cimdos, un melnās platmalēs, un mēs viņus uzreiz pamanīsim un varēsim aizbēgt.
Tomēr mēs tos nekad neieraudzījām. Vienīgie naidīgie spēki, ar kuriem mēs saskārāmies, bija fabrikas strādnieku bērni, mazākie, kuri vēl nezināja, ka mēs esam neaizskaramas. Viņi sekoja mums pa diviem vai trim, klusi un ziņkārīgi, vai arī apsaukājās; lāgiem viņi svieda mums ar akmeņiem, lai gan nekad netrāpīja. Visvieglāk mums varēja uzbrukt, kad mēs klīdām pa šauro taku Luveto krastā, kur slējās klints — no tās mums virsū varēja kaut ko uzmest —, vai pa nomaļām ieliņām, no kurām iemācījāmies vairīties.
Mēs staigājām pa Ēristrītu, pētīdamas skatlogus: vislabāk mums patika sīkpreču veikals. Citreiz mēs caur stiepļu režģa žogu lūrējām uz pamatskolu, paredzētu parastiem bērniem — strādnieku bērniem; tai bija izdedžu rotaļlaukums un augstas, kokgriezumiem rotātas durvis ar uzrakstiem Zēni un Meitenes. Starpbrīdī sākās
skaļa klaigāšana, un šie bērni neizskatījās tīri, sevišķi pēc tam, ja bija kāvušies vai nogrūsti gar zemi izdedžos. Mēs jutāmies pateicīgas, ka mums nav jāiet šajā skolā. (Vai mēs tiešām jutāmies pateicīgas? Vai varbūt gluži otrādi — atstumtas? Varbūt abējādi.)
Šajās ekskursijās mums galvā bija cepures. Mums šķita, ka tās mūs pasargā; ka savā ziņā dara mūs neredzamas. Dāma nekad neiet ārā bez cepures, teica Rīnija. Viņa teica arī bez cimdiem, taču tos mēs nevīžojām uzvilkt katru reizi. No tiem laikiem es atceros salmu platmales: nevis no palsiem salmiem, bet gan brūnā krāsā. Un jūnija mitro tveici, gaiss miegains no putekšņiem. Debesu zilo žilbu. Laiskumu, slaistīšanos.
Cik ļoti es vēlētos, lai atgriežas šīs bezjēdzīgās pēcpusdienas — šī garlaicība, šī bezmērķība, šīs iespējamības, kuras vēl nav ieguvušas aprises! Un savā ziņā es esmu tās atguvusi; tikai tagad vairs nav atlicis daudz tāda, kas notiks pēc tam.
Privātskolotāja, kura mūs mācīja šoreiz, bija noturējusies ilgāk nekā vairums pārējo. Tā bija četrdesmit gadu veca sieviete, kuras garderobi veidoja izbalējušas kašmira jakas, tās liecināja par agrāku, turīgāku dzīvi; pakausī viņai bija sasprausts peļu pelēks matu ritulītis. Viņu sauca par mis Gorhemu — par mis Violetu Gorhemu. Aiz muguras es iedēvēju viņu par Vijoles jaunkundzi, jo īstais vārds man šķita nepiemēroti cildens, un pēc tam vairs tikpat kā nespēju skatīties uz viņu bez spurgšanas. Tomēr iesauka pielipa; es to iemācīju Lorai, un pēc tam to, protams, uzzināja Rīnija. Viņa rājās, ka esot nepieklājīgi tā uzjautrināties par mis Gorhemu; viņa, nabadzīte, esot nonākusi trūkumā un pelnījusi mūsu līdzcietību, jo palikusi vecmeitās. Kas tās tādas? Sievietes bez vīra. Mis Gorhemai esot lemta vecmeitas dzīve, Rīnija teica bez mazākā nicinājuma.
"Bet tev jau arī nav vīra," Lora ieminējās.
"Tas ir citādi," Rīnija sacīja. "Es vēl nekad neesmu redzējusi vīrieti, kurš būtu cienīgs man ūdeni pienest, un savu tiesu esmu atraidījusi. Bildinājumu man ir pieticis."
"Varbūt Vijoles jaunkundzei arī," es teicu tikai izrunāšanās labad. Es jau tuvojos tam vecumam.
"Nē," Rīnija attrauca, "viņai to nemaz nav bijis."
"Kā tu zini?" Lora jautāja.
"To var redzēt pēc viņas izskata," Rīnija atbildēja. "Turklāt, ja viņu kāds būtu bildinājis, tad viņa būtu skriešus izskrējusi pie vira, pat ja tam būtu trīs galvas un aste."
Ar Vijoles jaunkundzi mēs satikām labi, jo viņa lāva mums darīt, ko gribam. Viņa jau agri aptvēra, ka viņai trūkst spēka, lai mūs valdītu, un viedi nolēma nemaz nepūlēties. Mācības mums notika rītos, bibliotēkā, kas reiz bija piederējusi vectēvam Bendžaminam un tagad piederēja tēvam, un Vijoles jaunkundze vienkārši deva mums brīvu vaļu. Plaukti bija pilni ar smagām, ādā iesietām grāmatām, virsraksti iespiesti ar apsūbējušiem zelta burtiem, un es šaubos, vai vectēvs Bendžamins jebkad bija tās lasījis: tās iemiesoja vienīgi vecāsmātes Edīlijas priekšstatu par to, kas viņam būtu jālasa.
Es mēdzu izvēlēties grāmatas, kuras mani interesēja: Čārlza Dikensa Stāstu par divām pilsētām; Makolija vēsturiskos stāstus; Meksikas iekarošanu un Peru iekarošanu ar ilustrācijām. Es lasīju arī dzeju, un Vijoles jaunkundze reizēm nedroši mēģināja nodarboties ar izglītošanu, likdama man lasīt skaļi. Liek valstī Ksanadū, lai ceļ Tam prieka pili Kubla Hans. Plaukst magoņziedi Flandrijā Starp krustiem, rinda rindiņā.
"Nesteidzies," Vijoles jaunkundze teica. "Rindiņām ir jāplūst, dārgā. Iztēlojies, ka tu esi strūklaka." Lai gan viņai pašai trūka ārēja spožuma un elegances, viņai tomēr bija augsti izsmalcinātības standarti un garš saraksts ar lietām, par kurām mums vajadzēja sevi iztēloties: par ziedošiem kokiem, tauriņiem, maigām vēja pūsmām. Par jebko, tikai ne par mazām meitenītēm ar netīriem ceļgaliem un degunā iebāztu pirkstu: personiskās higiēnas jautājumos viņa bija pedantiska.
"Nekodī krāsu zīmuļus, dārgā," Vijoles jaunkundze sacīja Lorai. "Tu taču neesi nekāds grauzējs. Paskat, tev visa mute zaļa. Tas kaitē zobiem."
Es lasīju Henrija Vedzvērta Longfelova Evandželīnu; es lasīju Elizabetes Baretas Brauningas Portugāļu sonetus. Kā tevi mīlu?
Uzskaitīšu, kā. "Skaisti," nopūtās Vijoles jaunkundze. Par Elizabeti Brauningu — un arī par E. Polīnu Džonsoni, mohavku princesi, — viņa jūsmoja, vismaz tik lielā mērā, cik pieļāva viņas apspiestā daba.
Ai, laiva ātrāk, ātrāk skrien, Griež upe straumi riņķiem vien — Griež, grieži Kā viļņi putas šķiež Un baigās ūdens vērpēs sviež!
"Saviļņojoši, dārgā," teica Vijoles jaunkundze.
Citkārt es lasīju Alfrēdu, lordu Tenisonu, vīrieti, ar kuru, pēc Vijoles jaunkundzes domām, diženumā varēja mēroties vienīgi Dievs.
Redz puķu dobi aizaugušu Ar biezu, melnu sūnu vien; Krīt laukā naglas, mezgli pušu, Kas bumbieri pie spāres sien… "Nav dzīves man," čukst viņa klusi. "Viņš nenāks," viņa teic; "Es nogurusi, nogurusi, Lai nāve mani veic!"
"Kāpēc viņa to vēlējās?" jautāja Lora, kura parasti nemēdza izrādīt īpašu interesi par maniem daiļlasījumiem.
"Tā bija mīla, dārgā," Vijoles jaunkundze atbildēja. "Tā bija bezgalīga mīla. Taču tā palika bez atbildes."