Viņa priekšstatā par ģeogrāfiju ietilpa Eiropas galvaspilsētas. Viņa priekšstatā par latīņu valodu ietilpa Cēzars, kurš pakļauj gaiļus un šķērso Rubikonu, alea iacta est, un pēc tam fragmenti no Vergilija Eneīdas — viņam patika Didonas pašnāvība — vai no Ovidija Metamorfozēm, tās daļas, kur dievi pastrādāja nepatīkamas lietas ar dažādām jaunām sievietēm. Apraksti par to, kā Eiropu izvaro, liels, balts bullis vai Lēdu — gulbis, vai Danaju — zelta lietus: tie vismaz piesaistīšot mūsu uzmanību, viņš teica ar savu ironisko smaidu. Tur viņam bija taisnība. Pārmaiņas pēc viņš lika mums tulkot latīņu mīlas dzejoļus, visai ciniskus. Odi et amo — tādā garā. Viņam trakoti patika noskatīties, kā mēs cīnāmies ar dzejnieku nievīgajiem viedokļiem par tādām meitenēm, par kādām mums acīmredzot bija lemts kļūt.
"Rapio, rapere, rapui, raptum," skaitīja misters Ērskins. ""Sagrābt un aizvest." Angļu vārds rapture — aizgrābtība — ir cēlies no tās pašas saknes. Deklinējiet." Plīkš, noplaukšķēja lineāls.
Mēs mācījāmies. Mēs tiešām mācījāmies, lai atriebtos: misteram Ērskinam mēs negribējām sagādāt nekādus attaisnojumus. Neko viņš nevēlējās tik ļoti kā pazemot mūs līdz beidzamajam, — nu, šis prieks viņam būs liegts, ja vien iespējams. Labāk par visu mēs no viņa iemācījāmies blēdīties. Bija grūti viltot matemātikas uzdevumus, toties vēlās pēcpusdienās mēs pavadījām daudzas stundas, špikodamas uzdotos Ovidija tulkojumus no dažām grāmatām vectēva bibliotēkā — vecus, izcilus Viktorijas laika tulkojumus sīkā drukā, ar sarežģītu leksiku. No šīm grāmatām mēs uzzinājām teikumu jēgu, pēc tam aizstājām vārdus ar citiem, vienkāršākiem un pievienojām dažas kļūdas, lai izskatītos, ka tulkojušas esam pašas. Tomēr, lai ko mēs darītu, misters Ērskins sašvīkāja mūsu tulkojumus ar savu sarkano zīmuli un uz malām sarakstīja niknas piezīmes. Latīņu valodu mēs diez cik labi neapguvām, toties daudz uzzinājām par viltošanu. Mēs iemācījāmies arī panākt, lai seja izskatās neizteiksmīga un stīva, gluži kā iestērķelēta. Labāk bija nereaģēt uz misteru Ērskinu nekādā redzamā veidā, it sevišķi ne satrūkstoties.
Kādu laiku Lora modri klausījās misterā Ērskinā, taču fiziskas sāpes — tas ir, viņas pašas fiziskās sāpes — diez kā nespēja Loru iespaidot. Viņas uzmanība aizklīda neceļos pat tad, ja viņš skaļi kliedza. Viņa diapazons bija tik ierobežots. Lora skatījās uz tapetēm — ar rožu pumpuru un lenšu rakstu — vai laukā pa logu. Viņa attīstīja spēju vienā acumirklī pārceļot — vienbrīd viņa koncentrējās uz tevi, bet nākamajā brīdī jau atradās kur citur. Vai, pareizāk, citur atradies tu: viņa bija likusi tev nozust, kā pavicinādama neredzamu burvju nūjiņu; it kā izgaisis patiešām būtu tu pats.
Misters Ērskins nevarēja ciest, ka viņu atraida šādā veidā. Viņš pasāka Loru purināt — lai dabūtu viņu pie sajēgas, kā pats izteicās. Tu neesi nekāda Apburtā princesei viņš kliedza. Dažreiz viņš grūda Loru pret sienu vai kratīja, satvēris ar rokām ap kaklu. Kad viņš purināja Loru, viņa aizvēra acis un kļuva ļengana, kas uzkurināja misteru Ērskinu vēl trakāk. Sākumā es lūkoju iejaukties, bet no tā nebija nekāda labuma. Es vienkārši tiku pagrūsta malā ar vienu viņa tvīdainās, smakojošās rokas vēzienu.
"Nekaitini viņu," es teicu Lorai.
"Tas nav svarīgi, vai es viņu kaitinu vai ne," Lora sacīja. "Turklāt viņš nemaz neskaišas. Viņš tikai grib iebāzt roku man blūzē."
"Nekad neesmu redzējusi, ka viņš tā darītu," es iebildu. "Kāpēc lai viņš tā darītu?"
"Viņš tā dara, kad tu neskaties," Lora paskaidroja. "Vai man zem brunčiem. Viņam patīk biksītes." To viņa pateica tik mierīgi, ka es nospriedu — viņa noteikti ir to izdomājusi vai pārpratuši. Pārpratuši mistera Ērskina rokas, to nolūkus. Tas, ko viņa aprakstīja, bija tik neticami. Man nešķita, ka pieaudzis vīrietis varētu tā rīkoties vai ka viņu tas vispār varētu interesēt, jo vai tad Lora nebija tikai maza meitenīte?
"Vai nepateiksim Rīnijai?" es stomīgi ieminējos.
"Viņa var man nenoticēt," Lora atbildēja. "Tu taču netici."
Tomēr Rīnija viņai noticēja vai vismaz nolēma ticēt, un tās bija mistera Ērskina beigas. Rīnija bija pietiekami gudra, lai necīnītos pret viņu viena pati: viņš tikai apsūdzētu Loru nešķīstos melos, un pēc tam viss būtu vēl ļaunāk nekā iepriekš. Četras dienas vēlāk Rīnija apņēmīgi iesoļoja tēva kabinetā pogu fabrikā, līdzi paņēmusi sauju kontrabandas fotogrāfiju. Redzot tās šodien, neviens pat aci nepamirkšķinātu, taču tolaik tās bija skandalozas — sievietes melnās zeķēs, pudiņiem līdzīgās krūtis gāžas pār gigantisko krūšturu malām, tās pašas sievietes pilnīgi kailas, vaļīgās pozās, ieplestām kājām. Rīnija teica, ka atradusi tās zem mistera Ērskina gultas, kad slaucījusi grīdu viņa istabā, un vai tādam vīrietim varot uzticēt kapteiņa' Čeisa jauniņās meitas?
Apkārt pulcējās ieinteresēta publika, kurā ietilpa pulciņš fabrikas strādnieku, tēva advokāts un gluži nejauši arī Rīnijas nākamais vīrs Rons Hinkss. Rīnijas vaigi, kuros rotājās bedrītes, bija pietvīkuši, acis liesmoja kā atriebes fūrijai, matu melnā čūska bija izrisusi no sprādzēm, rokā viņa vicināja bildes, kurās rēgojās plikas sievietes ar lieliem pupiem un kuplām pēcpusēm, — šis skats Ronu pilnīgi satrieca. Domās viņš krita Rīnijas priekšā ceļos, kopš tās dienas sāka viņu lenkt, un šī lenkšana beigās vainagojās ar panākumiem. Taču tas ir cits stāsts.
Tēva advokāts padomdevēja tonī teica: ja esot kaut kas tāds, ko Taikonderogā nemūžam neciestu, tad tās esot šāda veida neķītrības nevainīgu jauniešu skolotāja rokās. Tēvs aptvēra, ka turpmāk vairs nevarēs paturēt misteru Ērskinu savā mājā, ja negribēs, lai viņu uzskata par briesmoni.
(Man jau sen ir bijušas aizdomas, ka šīs fotogrāfijas Rīnija bija sagādājusi pati, no sava brāļa, kurš izplatīja žurnālus un viegli varēja pie tādām tikt. Man ir aizdomas, ka šo fotogrāfiju sakarā misters Ērskins bija bez vainas. Ja kas, viņam pie sirds gāja bērni, nevis lieli krūšturi. Taču tolaik viņš nevarēja gaidīt, ka Rīnija rīkosies godīgi.)
Misters Ērskins aizbrauca, protestēdams, ka neesot vainīgs, — sašutis, tomēr reizē satricināts. Lora teica, ka viņas lūgšanas neesot palikušas bez atbildes. Viņa sacīja, ka esot lūgusi Dievu, lai misters Ērskins tiekot padzīts no mūsu mājas, un ka Dievs esot viņu sadzirdējis. Rīnija esot pildījusi Viņa gribu — gan ar tām sliktajām bildītēm, gan citādi. Es" prātoju, ko gan par to visu domā Dievs, pieņemot, ka Viņš ir, — un par to es šaubījos aizvien vairāk.
Toties Lora mistera Ērskina valdīšanas laikā bija nopietni pievērsusies ticībai: viņa vēl arvien baidījās no Dieva, tomēr, spiesta izvēlēties starp diviem viegli aizkaitināmiem, neaprēķināmiem tirāniem, bija izvēlējusies to, kurš ir lielāks un arī tālāk prom.
Tiklīdz izvēle bija izdarīta, viņa krita galējībās tāpat kā vienmēr. "Es kjūšu par mūķeni," viņa rāmi paziņoja, kad mēs pie virtuves galda ēdām savus pusdienu sendvičus.
"To tu nemaz nevari," Rīnija atteica. "Tevi tur nepieņemtu. Tu neesi katoliete."
"Es varētu par tādu kļūt," Lora sacīja. "Es varētu iestāties."
"Nu," Rīnija novilka, "tev būs jānogriež mati. Zem tiem plīvuriem pauris mūķenei ir pilnīgi pliks."
Tas bija attapīgs gājiens no Rīnijas puses. To Lora nebija zinājusi. Ja viņai vispār bija kāda vājība, tad tie bija viņas mati. "Kāpēc tā jādara?" viņa jautāja.