"Viņas domā, ka tā grib Dievs. Pēc viņu uzskatiem, Dievs grib, lai viņas ziedo savus matus, un tas tikai liecina, cik viņas aprobežotas. Ko lai Dievs iesāktu ar viņu matiem?" Rīnija teica. "Kāda iedoma! Tādas matu kaudzes!"
"Ko viņas dara ar tiem matiem?" Lora vaicāja. "Kad tie ir nogriezti."
Rīnija lobīja pupas: knakš, knakš, knakš. "No tiem taisa parūkas bagātām sievietēm," viņa atbildēja. Ne mirkli nevilcinādamās, taču es zināju, ka tās ir blēņas, tāpat kā viņas senākie stāsti par to, ka mazi bērniņi tiekot salipināti no mīklas. "Vīzdegunīgām bagātniecēm. Tu taču negribētu ieraudzīt, ka tavi skaistie mati staigā apkārt, uzlikti uz kādas svešas, lielas, resnas draņķa galvas."
Lora atteicās no domas kļūt par mūķeni, vismaz tā šķita; taču kurš gan varētu pateikt, ar ko viņa aizrausies nākamreiz? Viņai bija paaugstināta spēja ticēt. Viņa atstāja sevi atvērtu, uzticēja sevi, atdeva sevi, pakļāva sevi citu žēlastībai. Neliela neticības deva būtu noderējusi par pirmo aizsardzības līniju.
Nu bija aizritējuši vairāki gadi — itin kā izšķiesti mistera Ērskina dēļ. Tomēr man nevajadzētu teikt izšķiesti: no viņa es biju iemācījusies daudz, lai gan ne vienmēr to, ko viņš bija gribējis iemācīt. Kā piedevu prasmei melot un blēdīties es biju apguvusi pa pusei slēptu nekaunību un mēmu pretošanos. Es biju
uzzinājusi, ka atriebību nedrīkst sasteigt. Es biju iemācījusies, kā neļaut sevi pieķert.
Tikmēr bija sākusies Depresija. Biržas krahā tēvs nezaudēja daudz, tomēr savu tiesu pazaudēja. Un viņš zaudēja arī to rezervi, kura ļautu kļūdīties. Samazinoties pieprasījumam, viņam būtu vajadzējis slēgt fabrikas; viņam būtu vajadzējis noguldīt savu naudu bankā — uzkrāt to, kā darīja citi viņa stāvoklī. Tas būtu bijis pats prātīgākais. Taču viņš to nedarīja. Viņš nespēja. Viņš nespēja izmest savus vīrus no darba. Šiem saviem vīriem viņš bija uzticību parādā. Kas par to, ka daži no viņiem bija sievietes.
Aviljonā ieviesās trūkums. Ziemā mūsu guļamistabas kļuva aukstas, palagi izdila. Rīnija izgrieza tiem izvalkātos vidučus, tad sašuva kopā malas. Vairākas istabas tika aizslēgtas; lielākā daļa kalpotāju tika atlaisti. Dārznieka vairs nebija, un dārzā zaglīgi ielavījās nezāles. Tēvs teica, ka viņam vajadzēšot mūsu palīdzību, lai tiktu galā — lai pārvarētu šo neveiksmju posmu. Mēs varot palīdzēt Rinijai mājassolī, viņš teica, ja jau mums tik ļoti nepatīkot latīņu valoda un matemātika. Mēs varot iemācīties, kā pastiept dolāru garāku. Praksē tas nozīmēja ēst vakariņās pupiņas vai sālītu mencu, vai truša gaļu un pašām lāpīt savas zeķes.
Lora liedzās ēst truša gaļu. Truši izskatoties pēc nodīrātiem bērniņiem, viņa sacīja. Esot jābūt cilvēkēdājam, lai tos ēstu.
Rīnija teica, ka tēva labsirdība nākot par sliktu viņam pašam. Viņa teica arī, ka tēvs esot pārlieku lepns. Vīrietim vajadzētu atzīt savu sakāvi. Viņa gan nezinot, uz ko viss ejot, bet visticamākais iznākums esot galīgs posts.
Tagad man bija sešpadsmit gadu. Mana formālā izglītošanās — lai kāda būdama — nu bija galā. Es kaut ko gaidīju, bet ko? Kas ar mani notiks tālāk?
Rīnijai bija savs vaļasprieks. Viņa bija pasākusi lasīt žurnālu Mayfair, kur tika aprakstīti augstākās sabiedrības sarīkojumi, un smalko aprindu hroniku avīzēs — par kāzām, labdarības ballēm, greznībā pavadītām brīvdienām. Viņa iegaumēja veselus vārdu sarakstus — slavenību uzvārdus, izklaides kuģu un labu viesnīcu nosaukumus. Mani vajadzētu ievest sabiedrībā, viņa sacīja, ar visu,
kas tam piederas, — ar tējas pēcpusdienām, kur iepazīties ar svariņam mātēm no labākajām aprindām, ar pieņemšanām un šikiem izbraukumiem, ar svinīgiem deju vakariem, kuros jāielūdz tie jaunekļi, kuri būtu laba partija. Aviljonā atkal pulcētos labi ģērbti ļaudis kā vecajos laikos; spēlētu stīgu kvarteti, maurā liesmotu lāpas. Mūsu ģimene esot vismaz tikpat laba kā tās, kuru meitām tas viss nodrošināts, — tikpat laba, ja ne labāka. Tēvam būtu vajadzējis sataupīt bankā kādu summiņu tikai šim nolūkam vien. Kaut jel mana māte vēl būtu dzīva, Rīnija teica, tad viss būtu nokārtots, kā nākas.
Par to nu es šaubījos. Cik biju dzirdējusi par māti, tad viņa droši vien uzstātu, ka mani vajag sūtīt skolā — Almas dāmu koledžā vai kādā tamlīdzīgā smalkā, garlaicīgā iestādījumā —, lai es mācītos kaut ko noderīgu, taču tikpat garlaicīgu, piemēram, stenogrāfiju; bet šādu ievešanu sabiedrībā viņa būtu uzskatījusi par ārišķību. Viņai pašai tādas nebija bijis.
Vecāmāte Edīlija bija citāda un aizslīdējusi prom laikā pietiekami tālu, tāpēc es varēju viņu idealizēt. Viņa būtu veltījusi man pūles; viņa nebūtu skopojusies ne ar intrigām, ne ar izdevumiem. Es klimtu pa bibliotēku, pētīdama vecāsmātes attēlus, kuri joprojām karājās pie sienām: 1900. gadā eļļā gleznotu portretu, kurā viņai bija sfinksas smaids un kleita sakaltušu sarkanu rožu krāsā, ar dziļu izgriezumu, no kura spēji iznira viņas kailais kakls gluži kā roka no burvju mākslinieka aizkara; zelta ietvaros ieliktās melnbaltās fotogrāfijas, kurās viņa bija redzama gleznainās cepurēs vai rotājusies ar strausa spalvām, vai vakartērpos ar diadēmām un baltiem smalkādas cimdiem, viena vai kopā ar dažādām, tagad jau aizmirstām augstām amatpersonām. Viņa būtu apsēdinājusi mani sev līdzās un devusi man nepieciešamos padomus: kā ģērbties, ko teikt, kā uzvesties jebkurā gadījumā. Kā nekļūt smieklīgai — es jau biju sapratusi, ka šim nolūkam pastāv plašs līdzekļu klāsts. Par spīti tam, ka Rīnija nemitīgi okšķerējās pa smalko aprindu hroniku, viņa tomēr nezināja pietiekami daudz.
Pogu fabrikas pikniks
Darba svētku nedēļas nogale ir pienākusi un aizgājusi, atstājot upes virpuļos šūpojamies dažādas atbiras — plastmasas kausiņus un peldošas pudeles, un maigi plokošus balonus. Tagad savas tiesības pieteic septembris. Lai gan dienas vidū saule nav mazāk karsta, rītu pēc rīta tā uzlec vēlāk, vilkdama sev nopakaļ miglu, un vēsākajos vakaros sienāži čīgā griezīgi un ķērkstoši. Dārzā kuplo savvaļas asteres, iesakņojušās tur pirms kāda laika, — mazas un baltas, citas ir kuplākas, debesu krāsā, vēl citas ar rūsganiem kātiem, tumši violetas. Reiz, kad vēl mēdzu lāgiem pastrādāt dārzā, es būtu klasificējusi tās kā nezāles un izravējusi. Nu es vairs tā nešķiroju.
Tagad laiks ir labāks pastaigām, nav tik daudz spožuma un ņirboņas. Tūristu kļūst mazāk, un atlikušie vismaz ir pieklājīgi apģērbušies: vairs neredz ne gigantiskus šortus un platas sauļošanās kleitas, ne apsvilušus, sarkanus stilbus.
Šodien es devos uz Telšu laukumu. Es devos gan, bet, kad tiku pusceļā, garām ar auto brauca Maira un piedāvājās mani aizvest, un man kauns atzīties, ka es šo piedāvājumu pieņēmu: biju aizelsusies un jau aptvērusi, ka ejams pārāk tālu. Maira gribēja zināt, kurp es dodos un kādēļ, — aitu ganes instinktu viņa laikam būs mantojusi no Rīnijas. Es viņai pateicu, kurp; attiecībā uz nolūku es sacīju, ka gribu vēlreiz redzēt to vietu, veco laiku dēj. Pārāk bīstami, viņa teica: nekad nevar zināt, kas tur ložņā pa krūmiem. Viņa lika man nosolīties, ka sēdēšu uz parka soliņa, klajā vietā, un gaidīšu viņu. Viņa teica, ka pēc pusstundas atbraukšot man pakaļ.
Arvien vairāk un vairāk es jūtos kā vēstule — iemesta šeit, savākta tur. Tiesa — vēstule, kas nav adresēta nevienam.
Telšu laukumā nav nekā daudz, ko redzēt. Tā ir zemes josla starp ceļu un Zogsas upi — kāds akrs vai divi —, apaugusi ar kokiem un plušķainiem brikšņiem, pavasaros pilna ar odiem no dumbrainajām lāmām zemes strēles viduci. Turp medībās dodas gārņi; dažreiz var dzirdēt to aizsmakušos saucienus, it kā kāds ar nūju skrāpētu raupju skārdu. Lāgiem apkārt blandās daži putnu vērotāji, allaž sērīgi, itin kā meklētu kaut ko pazaudētu.