Ēnās sudrabaini pazib cigarešu paciņas, mētājas bālie, saplakušie lietotu kondomu gumi un papīra mutautiņu četrstūri, lietū sairuši mežģīnēs. Suņi un kaķi iezīmē savu teritoriju, koku pavēnī ielavās kāri pārīši, lai gan to ir mazāk nekā senāk, — tagad ir tik daudz citu iespēju. Vasarā zem biezākajiem krūmiem gul dzērāji, un pusaudži dažreiz iet tur uzsmēķēt un iešņaukt to, ko nu viņi smēķē un šņauc. Tur var uziet sveču galus, piededzinātas karotes un reizumis kādu aizsviestu šļirci. To visu es dzirdu no Mairas, kura domā, ka tas esot kauns un negods. Viņa zina, kam paredzēti sveču gali un karotes: tie ir narkomānu piederumi. Kā rādās, netikums ir visur. Et in Arcadia ego.
Pirms gadiem desmit vai divdesmit tika mēģināts savest šo apvidu kārtībā. Tur tika uzstādīta zīme — Pulkveža Pārkmena parks, kas izklausījās muļķīgi, — un novietoti trīs rupji tēsti piknika galdi un plastmasas atkritumu konteiners, un divas portatīvās tualetes kabīnes, apgalvojot, ka tas viss domāts pilsētas viesu ērtībām, lai gan tie labprātāk tempa savu alu un izmētāja atkritumus kādā citā vietā ar labāku skatu uz upi. Tad daži uz šaudīšanos nadzīgi puiši izmantoja uzrakstu, lai vingrinātos šaut mērķī, galdus un tualetes aizvāca provinces pārvalde — tam bija kaut kāds sakars ar budžetu —, un atkritumu konteiners ne reizi netika iztukšots, toties to bieži izlaupīja jenoti; tāpēc tika aizvākts arī tas, un tagad šī vieta atgūst agrāko izskatu.
Par Telšu laukumu to sauc tāpēc, ka šeit reiz tika rīkotas reliģiskās nometnes ar lielām teltīm, kādās mēdz rādīt cirku, un ar dedzīgiem, importētiem sludinātājiem. Tajos laikos šī vieta bija labāk kopta vai vismaz pamatīgāk nobradāta. Mazi, ceļojoši gadatirgi uzstādīja te savas būdas un rīkoja izjādes, un piesēja savus ponijus un ēzelīšus, uz šejieni vijās svētku gājieni, lai izjuktu un sadalītos piknikos. Šī bija vieta, kur sapulcēties jebkura veida brīvdabas sarīkojumos.
Šeit mēdza rīkot arī Ceisa un Dēlu Darba svētku svinības. Tas bija formālais nosaukums, bet ļaudis to dēvēja vienkārši par pogu fabrikas pikniku. Tas vienmēr notika sestdienā pirms oficiālās Darba svētku pirmdienas ar nopietnām runām, maršējošiem orķestriem un paštaisītiem karogiem. Šeit bija baloni un karuselis, un nekaitīgas, muļķīgas spēles — skriešanās maisos, olu nešana karotēs, stafetes sacīkstes, kur nūjiņas vietā tika izmantots burkāns. Dziedāja bārddziņu kvarteti — un ne pārāk slikti; skautu taurētāji nopūta kādu meldiņu vai divus; bērnu grupiņas dejoja skotu kalniešu dančus un īru stepu uz paaugstinātas koka platformas, līdzīgas boksa ringam, par mūziku gādāja uzvelkamais gramofons. Notika Visskaistāk ģērbtā sunīša konkurss un arī zīdaiņu skaistumkonkurss. Cienastā bija kukurūzas vālītes, kartupeļu salāti, hotdogi. Dāmu Palīgspēki rīkoja kūku izpārdošanu kādam labdarīgam mērķim, piedāvājot pīrāgus, cepumus un tortes, un burciņas ar ievārījumu, pikanto mērci un marinējumiem, uz katras burciņas bija etiķete ar vārdu: Rodas gardums, Pērles plūmju kompots.
Notika vispārēja plosīšanās — īsts jampadracis. Pār leti netika pasniegts nekas stiprāks par limonādi, bet vīri ņēma līdzi blašķes, un, iestājoties krēslai, varēja gadīties pa kādam ķīviņam, aiz kokiem varbūt atskanēja klaigas un neganti smiekli, kam sekoja šļakstināšanās gar krastu, kad kāds vīrietis vai jauns puisis bija iemests ūdenī ar visām drēbēm vai varbūt bez biksēm. Zogsa te bija pietiekami sekla, tāpēc nenoslīka gandrīz neviens. Kad satumsa, sākās uguņošana. Šī piknika ziedu laikos — vai vismaz tajā posmā, kuru es atceros kā ziedu laikus, — notika arī tautiska dejošana pa četriem pāriem vijoļu pavadījumā. Taču tajā gadā, kuru atceros tagad, proti, 1934. gadā, ar šāda veida pārmērīgu jautrošanos bija cauri.
Ap trijiem pēcpusdienā tēvs noturēja runu, stāvēdams uz stepa dejotāju paaugstinājuma. Šī runa vienmēr bija īsa, taču vecākie vīri klausījās uzmanīgi; un arī sievietes tāpat, jo viņas vai nu pašas strādāja tēva kompānijā, vai bija precējušās ar kādu viņa strādnieku. Kad laiki kļuva grūtāki, pat jaunākie vīrieši sāka ieklausīties šai runā; pat meitenes vasaras kleitiņās, ar puskailiem delmiem. Runā nekad netika pateikts daudz, taču tajā varēja lasīt starp rindiņām. "Pamats gandarījumam" bija labi; "iemesls optimismam" bija slikti.
Togad laiks bija karsts un sauss, jau pārlieku ilgi. Svētkos nebija tik daudz balonu kā parasti; nebija karuseļa. Kukurūzas vālītes bija pārāk vecas, graudi krunkaini kā pirkstu locītavas; limonāde bija ūdeņaina, hotdogi drīz izbeidzās. Tomēr Ceisa fabrikās nebija pārtraukta ražošana, vēl ne. Tā bija gausāka, taču netika pārtraukta.
Tēvs četras reizes pateica "iemesls optimismam", bet "pamats gandarījumam" nepateica nevienu vienīgu reizi. Viņam tika veltīti bažīgi skatieni.
Kad mēs ar Loru bijām mazākas, mums loti patika šis pikniks; tagad tas mums vairs nepatika, taču būt tur klāt bija mūsu pienākums. Mums bija augstu jātur ģimenes karogs. Tas mums bija iedvests kopš agras bērnības: māte vienmēr bija turp gājusi, lai cik slikti arī juzdamās.
Kad māte bija nomirusi un mūsu pieskatīšanu pārņēma Rīnija, viņa pievērsa ārkārtīgu uzmanību mūsu apģērbam, kas paredzēts šai dienai: tas nedrīkstēja būt pārāk ikdienišķs, jo tā būtu nievājoša attieksme, it kā mums būtu vienalga, ko par mums domā pilsētas ļaudis; bet nebija brīv arī pārlieku uzcirsties, jo tas būtu pārāk kundziski. Tagad mēs bijām pietiekami lielas, lai pašas izraudzītos sev drēbes, — man nupat bija apritējuši astoņpadsmit, Lorai bija četrpadsmit ar pusi, — taču mums vairs nebija tik plaša izvēle. Mūsu mājā allaž bija skausta pārliecīga greznības izrādīšana, tomēr mums piederēja tas, ko Rīnija dēvēja par svētdienas drēbēm; bet pēdējā laikā greznības definīcija bija sašaurinājusies tik ļoti, ka apzīmēja jebko jaunu. Gatavodamās piknikam, mēs abas uzvilkām savus zilos, kupli krokotos svārkus un baltās blūzes, pirktas iepriekšējā vasarā. Lora uzlika manu cepuri, trīs sezonas vecu; es pati uzliku pagājušā gada cepuri, nomainījusi tai lenti.
Loru tas acīmredzot neuztrauca. Toties mani gan. Es to pateicu, un Lora sacīja, ka es esot ārišķīga.
Mēs noklausījāmies runu. (Vismaz es klausījos. Lora bija ieņēmusi klausīšanās pozu — acis platas, galva uzcītīgi pieliekta sānis —, bet nekad jau nevarēja zināt, ko īsti viņa dzird.) Tēvam vienmēr bija izdevies tikt galā ar šo runu, lai ko viņš būtu dzēris, taču šoreiz viņš klupa pār vārdiem. Viņš pacēla drukāto tekstu tuvāk pie veselās acs, tad atvirzīja tālāk, skatīdamies uz to tik izbrīnīti, it kā tas būtu rēķins par kaut ko tādu, ko viņš nemaz nav pasūtinājis. Viņa drēbes agrāk bija elegantas, pēc tam bija elegantas, taču apnēsātas, bet tai dienā jau robežojās ar izdilumu. Mati spurojās ap ausīm, tos būtu derējis apcirpt; viņš šķita notrenkāts — pat izmisīga niknuma pārņemts kā lielceļa laupītājs, kas piespiests pie sienas.
Aplausi pēc runas atskanēja tikai pienākuma pēc, tad daži vīri sastājās ciešos pulciņos un klusināti sarunājās savā starpā. Citi apsēdās koku paēnā uz paklātām jakām vai segām vai atgūlās, uzseguši uz sejas mutautu, un iesnaudās. Tā rīkojās tikai vīrieši; sievietes palika nomodā, modras. Mātes aizveda savus mazos bērnus pie upes, lai viņi tur paplunčātos mazajā, smilšainajā sērē. Mazliet nomaļus bija sākusies beisbola spēle, saceļot putekļu mākoni; to gurdi vēroja skatītāju bariņš.