Es devos palīdzēt Rīnijai kūku izpārdošanā. Kam tika ziedoti ienākumi? Vairs neatceros. Taču tagad es šādi palīdzēju ik gadu — tas tika no manis gaidīts. Sacīju Lorai, ka arī viņai vajadzētu nākt, bet viņa izlikās, ka nav to dzirdējusi, un lēni soļoja prom, šūpodama cepuri, ko turēja aiz platās malas.
Es ļāvu viņai iet. Man bija uzdots paturēt viņu acīs: manis dēļ Rīnija naktīs varēja gulēt mierīgi, bet Lora, pēc viņas domām, pārlieku viegli uzticējās, bija pārlieku laipna pret svešiniekiem. Balto vergu tirgotāji uzglūnēja vienmēr, un Lora, gluži dabiski, varēja kļūt par viņu laupījumu. Viņa varēja iekāpt svešā automašīnā, atvērt nepazīstamas durvis, šķērsot nepareizo ielu, un cauri ar viņu būtu, jo viņa neievēroja robežas, vismaz ne tur, kur tās ievēro citi cilvēki, un viņu nebija iespējams arī brīdināt, jo tādus brīdinājumus viņa nesaprata. Nebija tā, ka viņa neņemtu vērā noteikumus: viņa tos vienkārši aizmirsa.
Man bija apnicis paturēt Loru acīs, turklāt viņa to nemaz nenovērtēja. Man bija apnicis atbildēt par viņas misēkļiem, par viņas nespēju izpildīt prasības. Man bija apnicis būt par viņu atbildīgai, un punkts. Es gribēju braukt uz Eiropu vai uz Ņujorku, vai pat uz Monreālu — iet uz naktsklubiem, uz saviesīgiem vakariem, uz visām tām aizraujošajām vietām, kas bija pieminētas Rīnijas smalko aprindu žurnālos, — taču es biju vajadzīga mājās. Vajadzīga mājās, vajadzīga mājās — tas skanēja kā spriedums par mūža ieslodzījumu. Vēl ļaunāk — kā dziesma pie kapa. Es biju iestrēgusi Taikonderogā, lepnajā bastionā, kura simboli bija neizturami banālās pogas un siltās apakšbikses par pazeminātu cenu taupīgiem pircējiem. Es te grimšu kā purvā, nekas nekad man neatgadīsies, un beigās es pārvērtīšos par tādu pašu vecmeitu kā Vijoles jaunkundze, nožēlotu un izsmietu. Sirds dziļumos es baidījos tieši no tā. Es gribēju atrasties kaut kur citur, bet neredzēju veidu, kā turp nokļūt. Lāgiem pieķēru sevi ceram, ka mani nolaupīs balto vergu tirgotāji, kaut arī tiem nemaz neticēju. Tā vismaz būtu kāda pārmaiņa.
Virs kūku galda bija sauljums, un preces no mušām sargāja trauku dvieļi vai sviestpapīra loksnes. Rīnijas artava šai izpārdošanai bija pīrāgi, un tas nu nebija tāds ēdiens, kurš viņai jebkad būtu padevies īpaši meistarīgi. Viņas pīrāgiem bija līmjains, neizcepies pildījums, garoza blīva, bet elastīga, gluži kā bēškrāsas brūnaļģes vai lielas, sīkstas sēnes. Labākos laikos šos pīrāgus pirka itin labi — tie tika uzskatīti par rituāla priekšmetiem, nevis par ēdamlietām kā tādām —, taču šodien to pārdošana neritēja necik raiti. Naudas krājums bija trūcīgs, un apmaiņā pret to ļaudis gribēja iegūt kaut ko tādu, ko tiešām varētu apēst.
Es stāvēju aiz galda, un Rīnija klusinātā balsī atstāstīja man jaunākās ziņas. Kaut gan saule vēl augstu, četri vīri jau esot iesviesti upē — un nebūt ne pa jokam. Izcēlušies strīdi, kam sakars ar politiku, Rīnija teica; tikušas paceltas balsis. Pie upes ne tikai izspēlēti parastie rupjie joki, bet sākušies arī kautiņi. Elvuds Marijs esot pat notriekts gar zemi. Viņš bija galvenais redaktors nedēļas avīzei, ko mantojis no divām avīžu Mariju paaudzēm: lielāko daļu teksta sarakstīja pats un arī fotografēja savam laikrakstam. Par laimi, viņš nebija iekritis ūdenī, tad būtu pagalam viņa fotokamera, kas, lai arī lietota, bija maksājusi krietnu žūksni, kā bija zināms Rīnijai. Marijam asiņoja deguns, un viņš sēdēja zem koka ar limonādes glāzi rokā, divas sievietes rosījās viņam apkārt ar samitrinātiem mutautiņiem; šeit stāvēdama, es varēju viņu saskatīt.
Vai tas kautiņš bijis politisks? To Rīnija nezināja, taču ļaudīm neesot paticis, ka Marijs noklausās, ko viņi runā. Turīgos laikos Elvuds Marijs tika uzskatīts par muļķi un varbūt arī par to, ko Rīnija dēvēja par mīksto, — nu jā, viņš nebija precējies, un viņa gados tas noteikti kaut ko nozīmēja, — tomēr pieklājības robežās viņš tika paciests un pat novērtēts, ja vien sabiedrības notikumu hronikā uzskaitīja visus vārdus un uzvārdus, uzrakstītus bez kļūdām. Taču tagad nebija turīgi laiki, un Elvuds Marijs bija ziņkārīgāks, nekā pašam nāktu par labu. Neviens tak negrib, lai par viņu liek avīzē katru sīkumu, teica Rīnija. To nevēlētos neviens, kurš ir pie pilna prāta.
Es pamanīju tēvu, kurš savā' greizajā gaitā staigāja starp strādniekiem. Strupi, kā paradis, viņš pamāja ar galvu te vienam, te otram; šķita, ka šai mājienā galva viņam pavirzās atpakaļ, nevis uz priekšu. Melnais acs apsējs grozījās šurpu turpu; pa gabalu tas izskatījās kā caurums galvā. Ūsas izliecās virs mutes kā tumšs, sāniski pagriezts ziloņa ilknis, kurš šad un tad savilkās tādā vaibstā, ko viņš pats droši vien uzskatīja par smaidu. Rokas viņš bija paslēpis kabatās.
Viņam līdzās soļoja jaunāks vīrietis, augumā mazliet garāks par tēvu, taču atšķirībā no tēva viņam nebija ne burzījumu, ne asu stūru. Prātā nāca vārds spodrs. Galvā viņam bija akurāta panama, mugurā linu uzvalks, kurš bija tik svaigs un tīrs, ka šķita izstarojam gaismu. Bija skaidrs kā diena, ka viņš nav no šīs pilsētas.
"Kas tas par vīrieti tēvam blakus?" es jautāju Rīnijai.
Rīnija nemanāmi uzmeta viņiem acis, tad īsi iesmējās. "Tas ir misters Karaliski Klasiskais, kā dzīvs. Tam nu gan pietiek nekaunības!"
"Tā jau es domāju, ka tas ir viņš," es teicu.
Misters Karaliski Klasiskais bija Ričards Grifens no Toronto Karaliskās Klasiskās trikotāžas kompānijas. Mūsu strādnieki — tēva strādnieki — izsmējīgi saukāja to par Karalisko Klasisko plikotāžu, jo misters Grifens bija ne tikai tēva galvenais konkurents, viņš bija arī sava veida ienaidnieks. Presē misters Grifens bija uzbrucis tēvam par viņa pārlieku iecietīgo attieksmi pret bezdarbniekiem, pret Palīdzības fondu un pret sociālistiem vispār. Un arī pret arodbiedrībām, — gluži nepelnīts apvainojums, jo Taikonderogā nekādu arodbiedrību nebija un visi zināja, cik miglaini ir tēva uzskati par tām. Taču tagad nez kāda iemesla dēļ tēvs bija ielūdzis Ričardu Grifenu uz vakariņām Aviljonā, pēc piknika, turklāt uzaicinājis viņu pēdējā mirklī. Tikai pirms četrām dienām.
Rīnijai šis misters Grifens bija uzkritis kā sniegs uz galvas. Katram taču zināms, ka ienaidnieki ciemos jāsaņem ar vēl lielāku godu nekā draugi, un četras dienas nebija pietiekami ilgs laiks, lai viņa sagatavotos šādam notikumam, sevišķi ņemot vērā, ka nekas tāds, ko varētu saukt par smalkām vakariņām, Aviljonā nebija pieredzēts kopš vecāsmātes Edīlijas laikiem. Tiesa, Kallija Ficsimonsa nedēļas nogalēs dažreiz atveda līdzi draugus, bet tas bija kas cits, jo tie jau bija tikai mākslinieki un tiem vajadzētu justies pateicīgiem par visu, ar ko viņus pacienā. Dažreiz naktī viņiem varēja uzdurties virtuvē, kur viņi siroja pa pieliekamo, no maltīšu atlikumiem meistarodami sev sendvičus. Caurbiras, tā viņus dēvēja Rīnija.
"Lai nu kā, šitais ir jaunbagātnieks," Rīnija nikni noteica, pētīdama Ričardu Grifenu. "Paskat, kas par modīgām biksēm." Viņai nebija piedošanas ne pret vienu, kurš kritizēja tēvu (tas ir — ne pret vienu, atskaitot sevi pašu), un viņa dusmojās uz tiem, kuri tika uz augšu un pēc tam tēloja, ka par galvastiesu pārspēj sava līmeņa ļaudis — ko nu Rīnija par tādiem uzskatīja; un visiem tak bija zināms, ka Grifeni ir prasti kā zirga dekis, vismaz tāds bijis viņu vectēvs. Pie savām fabrikām viņš ticis, apkrāpdams žīdus, tā divdomīgā tonī paziņoja Rīnija — vai tas viņas izpratnē bija kāds varoņdarbs? — tomēr viņa nevarot pateikt, tieši kā viņš to izdarījis. (Godīgi sakot, šo Grifenu kauna traipu Rīnija varēja būt izdomājusi pati. Dažreiz viņa piedēvēja ļaudīm tādu pagātni, kāda tiem, pēc viņas domām, pienācās.)