Nopakaļ tēvam un misteram Grifenam gāja Kallija Ficsimonsa kopā ar kādu sievieti, kura, manuprāt, bija Ričarda Grifena sieva — diezgan jauna, slaida, moderni ģērbusies plandošā, caurspīdīgā oranžas nokrāsas muslīnā, kas plūsmoja viņai apkārt kā ūdeņainas tomātu zupas tvaiki. Viņas krāšņā platmale bija zaļa, tāpat kā augstpapēžu siksniņkurpes un tīmeklīgi smalkā šalle, apvīta ap kaklu. Piknikam viņa bija uzcirtusies par daudz. Kamēr es skatījos, viņa apstājās, pacēla vienu pēdu un pār plecu atskatījās, vai nekas nav pielipis pie kurpes papēža. Es cerēju, ka ir. Tomēr reizē nodomāju, cik jauki būtu, ja man piederētu šādas skaistas drēbes, šādas grēcīgas jaunbagātnieču drēbes, nevis tikumīgie, vecmodīgie, noplukušie apģērba gabali, ko mēs tolaik valkājām, trūkuma spiestas.
"Kur ir Lora?" pēkšņā trauksmē noprasīja Rīnija.
"Nav ne jausmas," es attraucu. Biju pasākusi strupi atcirst Rīnijai, it īpaši tādās reizēs, kad viņa centās mani izrīkot. Tu man neesi nekāda māte — šis teiciens bija kļuvis par manu iznīcinošāko atbildi.
"Tev nu gan vajadzētu būt tik prātīgai, lai neizlaistu viņu no acīm," Rīnija teica. "Te var blandīties kaszinkas." Kaszinkas bija viens no viņas bubuļiem. Nekad nevarēja paredzēt, kur šis kaszinkas var ielauzties, ko nozagt, kādus nedarbus pastrādāt.
Es atradu Loru sēžam zālītē zem koka un sarunājamies ar kādu jaunu vīrieti — ar vīrieti, nevis zēnu —, ar diezgan melnīgsnēju vīrieti gaišā platmalē. Viņa stils bija nenosakāms — viņš nebija fabrikas strādnieks, taču nekas cits arī ne, vismaz nekas noteikts. Un bez kaklasaites, — tiesa, šeit taču bija pikniks. Zils krekls ar mazliet apdilušiem aproču stūrīšiem. Ekspromts, proletāriešu maniere. Tolaik to piekopa daudz jaunu vīriešu — daudz universitātes studentu. Ziemā viņi valkāja adītas vestes ar līmeniskām svītrām.
"Sveika," Lora teica. "Kur tu paliki? Tā ir mana māsa Airisa, šis ir Alekss."
"Misters…?" es jautājoši iesāku. Kāpēc Lora jau uzrunā viņu vārdā?
"Alekss Tomass," jaunais vīrietis sacīja. Viņš izturējās pieklājīgi, taču piesardzīgi. Piecēlies no zāles, viņš sniedza man roku, un es to saņēmu. Pēc tam gluži neviļus apsēdos viņiem blakus. Likās — tas ir pats prātīgākais, lai pasargātu Loru.
"Mister Tomas, jūs acīmredzot neesat šejienietis?"
"Tas tiesa. Es šeit esmu ciemos." Pēc valodas varēja spriest, ka viņš ir no tiem jaunekļiem, kurus Rīnija dēvētu par krietniem, ar to domādama, ka viņš nav nabags. Tomēr bagāts arī ne.
"Viņš ir Kallijas draugs," Lora teica. "Viņa nupat bija šeit un iepazīstināja mūs. Abi ir atbraukuši ar vienu vilcienu." Lora skaidroja mazliet par daudz.
"Vai tu satiki Ričardu Grifenū?" es jautāju Lorai. "Viņš bija kopā ar tēvu. Tas, kurš ieradīsies uz vakariņām."
"Ričards Grifens, tas strādnieku sviedrētavu magnāts?" jauneklis vaicāja.
"Alekss — misters Tomass daudz zina par seno Ēģipti," Lora sacīja. "Viņš man stāstīja par hieroglifiem." Viņa paskatījās uz jaunekli. Nekad nebiju redzējusi, ka viņa uz kādu lūkotos šādi. Iztrūcināta, apžilbuši? Grūti atrast apzīmējumu tādam skatienam.
"Tas izklausās interesanti," es teicu. Pati dzirdēju, ka vārdu interesanti izrunāju tik vīzdegunīgi, kā ļaudis lāgiem paraduši. Man vajadzēja atrast kādu veidu, kā šim Aleksam Tomasam pateikt, ka Lorai ir tikai četrpadsmit gadu, taču prātā nenāca nekas tāds, kas nesadusmotu Loru.
Alekss Tomass no krekla krūškabatas izvilka cigarešu paciņu — Craven A, cik atceros. Paņēma vienu cigareti. Mazliet nobrīnījos, ka viņš smēķē pirktās, — tas nesaskanēja ar viņa kreklu. Cigaretes paciņās bija greznība: fabrikas strādnieki savus smēķus uztina paši, daži ar vienu roku.
"Paldies, labprāt," es sacīju. Līdz šim biju izsmēķējusi tikai dažas cigaretes, tās pašas slepus, nočieptas no sudraba šķirstiņa, kas stāvēja uz klavierēm. Viņš cieši paskatījās manī, ko es droši vien arī biju gribējusi panākt, tad piedāvāja paciņu. Pret īkšķa nagu uzrāva sērkociņu, sniedza to man.
"Tā jums nevajadzētu darīt," sacīja Lora. "Ja nu jūs aizdegaties."
Mūsu priekšā nostājās Elvuds Marijs, atkal stalts un mundrs. Krekla priekša joprojām bija mikla, ar sārtiem plankumiem tajās vietās, no kurām sievietes ar slapjiem mutautiem bija centušās iztīrīt asinis; nāsu iekšpuse vīdēja tumši sarkana.
"Sveicināti, mister Marij," Lora teica. "Vai ar jums viss kārtībā?"
"Daži puiši bija mazliet aizrāvušies," Elvuds Marijs sacīja tik kautri, it kā atzītos, ka ieguvis kādu balvu. "Tas viss jau tikai joka pēc. Vai drīkstu?" Un viņš mūs nofotografēja ar savu smalko kameru. Viņš vienmēr jautāja Vai drīkstu, pirms knipsēja kādu savai avīzei, taču nekad nenogaidīja atbildi. Alekss Tomass pacēla roku, kā gribēdams viņu atgaiņāt.
"Abas šīs burvīgās dāmas es, protams, pazīstu," Elvuds Marijs viņu uzrunāja, "bet kāds ir jūsu vārds?"
Te pēkšņi klāt bija Rīnija. Cepure noslīdējusi šķībi, pati pietvīkusi un aizelsusies. "Tēvs jūs meklē pa visām malām," viņa pavēstīja.
Es zināju, ka tas nav tiesa. Tomēr mums ar Loru nācās piecelties no koka paēnas, nopurināt svārkus un tecēt viņai līdzi kā rātniem pīlēniem.
Alekss Tomass pamāja mums ardievas. Tas bija sardonisks mājiens, tā vismaz man šķita.
"Vai jums no tiesas nav prāta?" Rīnija rājās. "Vārtāties pa zāli, Dievs vien zina, ar ko. Un, Dieva dēļ, Airisa, met nost to cigareti, tu neesi nekāda paklīdene. Ja nu tevi ierauga tēvs?"
"Tēvs pats pīpē kā skurstenis," es attraucu, cerēdama, ka tonis ir nekaunīgs.
"Tas ir kas cits," Rīnija noteica.
"Misters Tomass," ierunājās Lora. "Misters Alekss Tomass. Viņš studē teoloģiju. Vismaz vēl nesen studēja," viņa pedantiski piezīmēja. "Viņš zaudēja ticību. Sirdsapziņa neļāva viņam turpināt."
Alekša Tomasa sirdsapziņa acīm redzami bija atstājusi ļoti lielu iespaidu uz Loru, taču Rīniju tā neietekmēja nemaz. "Un ko tad viņš dara tagad?" viņa noprasīja. "Gan jau kaut ko aizdomīgu, kā es te stāvu. Viņam ir neuzticams skatiens."
"Un vispār, kas tad tur slikts?" es jautāju Rīnijai. Viņš man nebija paticis, tomēr patlaban tiesa tika spriesta aizmuguriski.
"Drīzāk pavaicāsim, kas tur labs," Rīnija sacīja. "Šitā ripināties pa zāli visu acu priekšā." Viņa vairāk runāja ar mani, nevis ar Loru. "Nu, vismaz svārki jums bija apspraudīti ap ceļiem." Rīnija teica, ka, esot divatā ar vīrieti, ceļgali meitenei jānovieto tā, lai starp tiem varētu noturēt desmitcentu monētu. Viņa mūždien baiļojās, ka cilvēki — vīrieši — varētu ieraudzīt mūsu kājas, proti, to daļu, kas atrodas virs ceļgala. Par sievietēm, kuras atļāvās rādīt kājas, viņa sacīja: Priekškars pacelts, kur izrāde? Vai: Tad. jau tikpat labi varētu uzlikt izkārtni. Vai vēl žultaināk: Viņa jau taisni uzprasās, nu, tad dabūs, ko pelnījusi, — vai, ļaunākajos gadījumos: Sitā nudien piesauc nelaimi.
"Mēs neripinājāmies," iebilda Lora. "Tur nemaz nebija nogāzes."
"Ripinājāties vai neripinājāties, jūs tāpat saprotat, ko es domāju!" Rīnija atcirta.
"Mēs nedarījām neko," es teicu. "Mēs sarunājāmies."
"Tas nav svarīgi," Rīnija palika pie sava. "Cilvēki jūs redzēja."
"Kad nākamreiz nedarīsim neko, mēs paslēpsimies krūmos," es sacīju.
"Starp citu, kas viņš tāds ir?" Rīnija noprasīja, kā parasti nelikdamās dzirdam manu izaicinošo piezīmi, jo tagad pret tādām vairs nespēja cīnīties. Kas viņš tāds ir nozīmēja Kas ir viņa vecāki.