Выбрать главу

Šai vakarā viņa bija ģērbusies džersija kleitā putekļu lupatas krāsā — šo krāsu saucot par taupe, proti, par pelēkbrūnu, viņa mums paskaidroja; franciski tas esot kurmis. Uzvilkta mugurā jebkurai citai, šī kleita būtu izskatījusies pēc apšļukuša maisa ar piedurknēm un jostu, bet Kallija panāca, lai tā izskatās lieliski, ne gluži moderna vai šika — šī kleita lika saprast, ka tamlīdzīgas īpašības nemaz nav vērts ievērot, — bet drīzāk pēc kaut kā tāda, kas ir gandrīz nepamanāms, tomēr ass, piemēram, kāds parasts virtuves rīks — teiksim, ledus cērte — mirkli pirms slepkavības. Šī kleita bija kā pacelta dūre klusējošā pūlī.

Tēvs bija smokingā, kuru būtu derējis izgludināt. Arī Ričardam Grifenam mugurā bija smokings, kuru gludināt nevajadzēja. Alekss Tomass bija ģērbies brūnā žaketē un pelēkās flaneļa biksēs, pārāk biezās tik siltam laikam; un apsējis arī kaklasaiti ar sarkaniem punktiem uz zila fona. Krekls viņam bija balts, apkaklīte par platu. Šīs drānas izskatījās kā aizlienētas. Nu jā, viņš jau nebija gaidījis, ka viņu ielūgs vakariņās.

"Cik burvīga māja," ar mākslotu smaidu sacīja Vinifreda Grifena Praiera, kad mēs iegājām ēdamistabā. "Tā ir tik — tik labi saglabājusies! Kas par apbrīnojamām logu vitrāžām — cik loti fin de siecle! Tas droši vien ir tas pats, kas dzīvot muzejā!"

Patiesībā viņa domāja, ka te viss ir izgājis no modes. Es jutos pazemota: vienmēr biju uzskatījusi šos logus par visai smalkiem. Taču es redzēju, ka Vinifredas spriedums ir arī ārpasaules sprie­dums — šī pasaule pārzināja tādas lietas un izteica attiecīgu vērtē­jumu, un šai pasaulei es tik izmisīgi vēlējos pievienoties. Tagad es atskārtu, cik negatava tai esmu. Cik laucinieciska, cik neaptēsta.

"Tie ir īpaši smalki eksemplāri," teica Ričards. "No zināma laikposma. Un arī paneļiem ir augsta kvalitāte." Par spīti viņa pedantiskajam un aizbildnieciski labvēlīgajam tonim es jutos pa­teicīga: man ne prātā nenāca, ka viņš veic inventarizāciju. Viņš lieliski prata saskatīt, kad režīms sācis grīļoties: viņš zināja, ka mēs jau esam zem āmura vai drīz tur nonāksim.

"Vai ar vārdu muzejs jūs domājāt putekļus?" jautāja Alekss Tomass. "Vai varbūt gribējāt sacīt — vecmodība."

Tēvs uzmeta viņam drūmu skatienu. Vinifreda, gods kam gods, nosarka.

"Nevajag uzbrukt vājākiem," sacīja Kallija ar slēptu tīksmi balsī.

"Kāpēc ne?" Alekss attrauca. "Visi citi tā dara."

Ēdienkartē Rīnija nudien bija iekļāvusi pat putna pienu vai vismaz tik daudz putna piena, cik mēs tolaik varējām atļauties. Tomēr viņa bija pārvērtējusi savus spēkus. Viltotā vēžu biezeņzupa, asaris Provansas gaumē, vista Providensas gaumē — tas viss nāca galdā, ēdiens pēc ēdiena, nebeidzamā procesijā, kā paisuma vilnis vai ļauns liktenis. Biezeņzupa garšoja pēc skārda, vista pēc miltiem, turklāt tā bija apstrādāta ar pārāk rupjiem paņēmieniem, tāpēc apkaltuši un kļuvusi sīksta. Tas nebija gluži piedienīgs skats — vienā telpā tik daudz cilvēku, kas košļā barību tik domīgi un sparīgi. īstais nosaukums tam bija gremošana — nevis ēšana.

Vinifreda Praiera bīdīja ēdienu šurpu, turpu pa šķīvi, kā spēlēdama domino. Es jutu pret viņu niknumu un biju apņē­musies notiesāt visu, pat kaulus. Es nenodošu Rīniju. Nodomāju, ka vecajos laikos viņa nemūžam nebūtu pieļāvusi tādu kļūmi — laika trūkuma dēļ iekritusi pati un iegāzusi arī mūs. Vecajos laikos būtu nolīgti lietpratēji.

Ari Alekss Tomass man blakus pildīja savu pienākumu. Viņš zāģēja tā, itin kā dzīvība būtu likta uz spēles; vista zem viņa naža čīkstēja. (Bet par šādu aizrautību Rīnija nebūt nejutās pateicīga. Skaidrs kā diena, ka viņa veda sīku uzskaiti par to, kas ko apēdis. Tas Alekss, kā viņu tur sauc, tas nu gan locīja iekšā, viņa vēlāk paziņoja. Varētu nodomāt, ka pastāvējis pie mieta.)

Šādos apstākļos sarunas nevedās. Tomēr pēc siera plates iestājās aprimas brīdis, — čeders bija pārāk nenobriedis un mīksts, krē­juma siers pārāk vecs, bleu pārāk iesmacis, — kura laikā mēs varējām ieturēt pauzi, novērtēt stāvokli un paskatīties apkārt.

Tēvs pievērsa savu vienīgo zilo aci Aleksam Tomasam. "Tātad, jaunais cilvēk," viņš iesāka tonī, kuru pats, iespējams, uzskatīja par laipnu, "kas tad atvedis jūs uz mūsu jauko pilsētu?" Viņš runāja kā ģimenes galva garlaicīgā Viktorijas laiku lugā. Es sāku skatīties galdā.

"Es apciemoju draugus, ser," Alekss atbildēja — pietiekami pieklājīgi. (Vēlāk mēs dzirdējām Rīnijas komentārus par šo viņa pieklājību. Bāreņiem esot labas manieres, jo labas manieres viņiem bāreņu patversmēs esot iedauzītas ar dauzīšanu. Tikai bārenis spējot būt tik pašpārliecināts, bet aiz šīs viņu pašpārliecības slēpjoties atriebīga daba — klusībā viņi par visiem ņirgājoties. Nu jā, kā lai viņi negribētu atriebties, ja paši tikuši tā iznerroti. Vairums anarķistu un bērnu nolaupītāju esot bāreņi.)

"Mana meita stāsta, ka jūs gatavojoties kļūt par garīdznieku," tēvs teica. (Ne Lora, ne es nebijām bildušas par to ne vārda — ziņu avots acīmredzot bija Rīnija, un gluži paredzami vai varbūt ļaunprātīgi viņa bija mazliet sajaukusi faktus.)

"Reiz gatavojos gan, ser," Alekss atbildēja. "Tomēr man nācās atteikties no šī nodoma. Ceļi šķīrās."

"Un tagad?" jautāja tēvs, kurš bija paradis saņemt konkrētas atbildes.

"Tagad es vienkārši lieku lietā atjautību un grozos, kā māku," Alekss sacīja. Un pasmaidīja, lai apliecinātu, ka arī pats to nosoda.

"Tas jums droši vien nenākas viegli," nomurmināja Ričards, un Vinifreda iesmējās. Es jutos pārsteigta: nebiju gaidījusi, ka viņam būs šāda humora izjūta.

"Viņš laikam grib sacīt, ka strādā par avīžu reportieri," viņa teica. "Mūsu vidū ir spiegs!"

Alekss vēlreiz pasmaidīja un neatbildēja. Tēva skatiens bija drūms. Viņa uztverē avīžu reportieri bija salašņas. Tie ne tikai meloja, bet arī pārtika no citu nelaimes — viņš saukāja tos par līķu mušām. Vienīgais izņēmums bija Elvuds Marijs, jo tēvs bija pazinis viņa ģimeni. Tenku vācele bija pats sliktākais, ko viņš mēdza teikt par Elvudu.

Pēc tam saruna pievērsās pašreizējam stāvoklim — politikai, ekonomikai — kā jau parasti tajos laikos. Viss arvien vairāk ejot uz leju, tāds bija tēva viedoklis; gan jau krīze drīz būšot pāri, tā domāja Ričards. Esot grūti pateikt, sacīja Vinifreda, taču viņa cerot, ka izdošoties visu noturēt grožos.

"Ko noturēt grožos?" jautāja Lora, kura līdz šim vēl nebija bildusi ne vārda. Šķita, ka ir ierunājies krēsls.

"Sociālu nemieru iespēju," paskaidroja tēvs tai pārmetošajā tonī, kurš nozīmēja, ka Lorai tagad jāapklust.

Alekss piezīmēja, ka šauboties par to. Viņš nupat esot atgriezies no nometnēm.

"Nometnēm?" tēvs neizpratnē jautāja. "No kādām nometnēm?"

"No bezdarbnieku nometnēm," Alekss teica. "No Beneta darba nometnēm. Desmit stundu darbadiena un niecīga samaksa. Puišiem tur diez kā nepatīk — un es sacītu, ka viņi kļūst nemierīgi."

"Nabags nevar būt izvēlīgs," ieminējās Ričards. "Tas ir labāk nekā mētāties pa renstelēm. Viņi saņem trīs krietnas maltītes — varbūt vairāk nekā dažs strādnieks, kuram jāuztur ģimene, un man ir stāstīts, ka ēdiens neesot slikts. Varētu domāt, ka viņi būs pateicīgi, bet tādiem ļaudīm pateicība parasti ir sveša."

"Viņi nav nekāda īpaša ļaužu suga," Alekss noteica.

"Ak kungs, salonu sociālists," Ričards sacīja. Alekss nodūra acis šķīvī.

"Ja viņš tāds ir, tad tāda esmu arī es," iejaucās Kallija. "Tomēr es nedomāju, ka noteikti jābūt sociālistam, lai saprastu…"