"Un ko jūs tajās nometnēs darījāt?" tēvs noprasīja, pārtraukdams viņu. (Abi ar Kalliju pēdējā laikā bieži strīdējās. Kallija gribēja, lai viņš atbalsta arodbiedrību kustību. Tēvs teica — Kallija gribot, lai divi un divi kopā ir pieci.)
Šajā mirkli tika ienesta bombe glacee. Tolaik mums jau bija elektriskais ledusskapis — bijām to nopirkuši tieši pirms Krīzes —, un, lai gan pret tā saldētavu Rīnija izturējās ar aizdomām, šovakar viņa tomēr bija to izmantojusi, kā nākas. Bombe bija apaļa kā futbolbumba, spilgti zaļa un cieta kā krams, un uz laiku piesaistīja sev visu mūsu uzmanību.
Kamēr tika pasniegta kafija, Telšu laukumā sākās uguņošana. Mēs visi izgājām uz steķiem, lai tajā nolūkotos. Skats bija skaists, jo redzēt varēja ne tikai pašas raķetes, bet arī to atspulgu Žogsas upē. Gaisā šāvās sarkanas, dzeltenas un zilas dzirksteļu strūklakas — eksplodējošas zvaigznes, krizantēmas, līgani vītoli, veidoti no gaismas.
"Ķīnieši izgudroja šaujampulveri," teica Alekss, "taču nekad neizmantoja to ieročiem. Tikai uguņošanai. Tomēr nevaru sacīt, ka tā man sevišķi patiktu. Pārāk atgādina smago artilēriju."
"Vai jūs esat pacifists?" es jautāju. Šķita, ka viņš tiešām varētu būt kaut kas tamlīdzīgs. Ja viņš atbildētu apstiprinoši, es viņam tūdaļ iebilstu, jo gribēju piesaistīt viņa uzmanību. Viņš lielākoties sarunājās ar Loru.
"Pacifists ne," Alekss sacīja. "Bet mani vecāki gāja bojā karā. Vismaz es pieņemu, ka viņi ir gājuši bojā."
Nu mēs dzirdēsim bāreņa dzīvesstāstu, es nodomāju. Pēc Rīnijas nebeidzamās kurnēšanas atliek cerēt, tas būs aizraujošs.
"Jūs nemaz īsti nezināt?" vaicāja Lora.
"Nē," Alekss atbildēja. "Es esot atrasts sēžam uz apsvilušu drupu kaudzes izdegušā mājā. Visi citi tajā bija pagalam. Es acīmredzot biju paslēpies zem apgāztas vannas vai katla — zem kāda metāla trauka."
"Kur tas notika? Kas jūs atrada?" Lora čukstēja.
"Tas nav īsti zināms," Alekss teica. "Neviens skaidri nezina. Tas nebija ne Francijā, ne Vācijā. Bet gan tālāk uz austrumiem — kādā no tām mazajām valstiņām. Mani droši vien nodeva no vienām rokām citās; pēc tam es kaut kā nonācu Sarkanā Krusta aprūpē."
"Vai jūs pats to atceraties?" es jautāju.
"Ne gluži. Notikumu gaitā tika sajauktas dažas detaļas — mans vārds un tā tālāk —, un beigās es tiku pie misionāriem, kuri uzskatīja, ka šajos apstākļos man vislabāk būtu visu aizmirst. Tie bija prezbiterieši, dikti tīrīgi ļaudis. Mums visiem noskuva matus, lai neieviestos utis. Atceros to sajūtu, ka tev pēkšņi nav matu — cik vēsi bija. īstas atmiņas man ir tikai kopš tā laika."
Lai gan tagad Alekss man patika jau labāk, man ar kaunu jāatzīstas, ka šim stāstam es ticēju tikai pa pusei. Tajā bija par daudz melodrāmas — par daudz laimīgu un nelaimīgu nejaušību. Es vēl biju pārāk jauna, lai ticētu nejaušībām. Un, ja viņš bija centies atstāt iespaidu uz Loru — vai viņš centās? — tad labāku paņēmienu nemaz nebūtu varējis izvēlēties.
"Tas droši vien ir briesmīgi," es sacīju, "nezināt, kas tu īsti esi."
"Tā es kādreiz domāju," Alekss teica. "Bet tad es atskārtu, ka šis īstais ir cilvēks, kuram nav nepieciešams zināt, kas viņš īsti ir — parastajā izpratnē. Un ko gan patiesībā nozīmē dzimta un tā tālāk? Cilvēki to lielākoties izmanto kā aizbildinājumu savam snobismam vai neveiksmēm. Es esmu brīvs no šāda kārdinājuma, un tas arī viss. Es esmu brīvs no pinekļiem. Mani nesaista nekas." Viņš sacīja vēl kaut ko, bet debesīs uzsprāga raketes, un es nesaklausīju viņa vārdus. Toties Lora gan; viņa nopietni pamāja ar galvu.
(Ko viņš bija teicis? To es uzzināju vēlāk. Viņš bija teicis: Vismaz mani nekad nemoka ilgas pēc mājām.)
Virs mums uzliesmoja gaismas pienene. Mēs visi skatījāmies augšup. Tādos brīžos ir grūti neskatīties. Ir grūti nestāvēt un nebrīnīties ar vaļēju muti.
Vai viss sākās tovakar — uz Aviljonas stekiem, zem uguņošanas raķešu piebārstītām debesīm? To nav viegli pateikt. Sākumi ir pēkšņi un arī mānīgi. Tie pielavās tev klāt no sāniem, tie turas ēnā, tie uzglūn nepazīti. Un tad, vēlāk, metas tev virsū.
Ietonēšana
Meža zosis lido uz dienvidiem, čērkstēdamas kā aizrūsējušas eņģes; gar upes krastu blāvi sarkanas deg sumahu sveces. Ir oktobra pirmā nedēļa. Laiks vilnas drēbēm, kas izceltas no naftalīna; laiks naksnīgām miglām un rasai, un slideniem lieveņa pakāpieniem, un vēlīniem gliemežiem; lauvmutītēm, kas sasparojušās pēdējiem ziediem; tām rišainajām, krāšņajām, sārti violetajām kāpostgalvām, kādu agrāk nebija vispār, bet kuras tagad redzamas visur.
Laiks krizantēmām, bēru puķēm; proti, baltajām. Mirušajiem tās droši vien galīgi apnikušas.
Rīts bija spirgts un skaidrs. Es saplūcu dārziņā mazu pušķīti dzeltenu un sārtu lauvmutīšu un aiznesu tās uz kapsētu, lai noliktu pie dzimtas kapenēm — uzdāvinātu abiem domīgajiem eņģeļiem uz baltā kluča: tā viņiem būs kāda pārmaiņa, es nodomāju. Nonākusi tur, es veicu savu mazo rituālu — a pgāju apkārt piemineklim, lasīdama vārdus. Man pašai šķiet, ka daru to klusām, tomēr lāgiem pieķeru skanam savu balsi, tā murmina kā jezuīts, lasīdams lūgšanu grāmatu.
Senie ēģiptieši apgalvoja, ka izrunāt mirušo vārdus nozīmē atsaukt viņus dzīvē: tas ne vienmēr atbilst mūsu vēlmēm.
Apgājusi ap pieminekli, es ieraudzīju meiteni — jaunu sievieti — nometušos ceļos pie kapenēm vai, drīzāk, pie Loras kapa. Galva viņai bija noliekta. Viņa bija ģērbusies melnā: melni džinsi, melns T-krekls un jaka, maza, melna mugursomiņa, kādas tagad nēsā rokassomu vietā. Viņai bija gari, melni mati — kā Sabrinai, es nodomāju, sirds man spēji salēcās: Sabrina ir atgriezusies no Indijas, vai kur nu viņa bijusi. Viņa ir atgriezusies, iepriekš nebrīdinot. Viņa ir mainījusi savas domas par mani. Viņa ir gribējusi mani pārsteigt, un nu es esmu sabojājusi pārsteigumu.
Taču, paskatījusies vērīgāk, es redzēju, ka meitene ir sveša: droši vien kāda pārpūlējusies pēdējā kursa studente. Sākumā nodomāju, ka viņa skaita lūgšanu, bet nē, viņa lika uz kapa puķi: vienu baltu neļķi, kātiņš ietīts folijā. Kad viņa piecēlās, es ieraudzīju, ka viņa raud.
Lora saviļņo cilvēkus. Es ne.
Avīzē The Herald and Banner pēc pogu fabrikas piknika parādījās parastā atskaite — kurš zīdainis uzvarējis Skaistākā zīdaiņa konkursā, kuram bijis Labākais Suns. Un krietni saīsināti arī tas, ko savā runā teicis tēvs: Elvuds Marijs bija piešķīris viņa vārdiem optimistisku nokrāsu, tāpēc izklausījās, ka fabrikās viss rit kā parasti. Avīzē bija arī daži fotoattēli — uzvarējušais suns kā tumšs, grīdas vīkšķim līdzīgs siluets; uzvarējušais zīdainis, tukls kā adatu spilventiņš^ cakainā aubītē; stepa dejotāji, rokās satvēruši milzīgu, no papes darinātu āboliņa lapu; tēvs uz paaugstinājuma. Fotogrāfija nebija izdevusies: mute viņam bija pavērta, un izskatījās, it kā viņš žāvātos.
Vienā attēlā bija redzams Alekss Tomass ar mums abām — es pa kreisi, Lora pa labi, kā divi grāmatu rindas balsti. Mēs abas skatījāmies uz viņu un smaidījām; smaidīja arī viņš, taču bija izstiepis uz priekšu roku, kā mēdz darīt gangsteri, lai aizsegtu seju, kad aresta laikā plaiksnī zibspuldzes. Tomēr Aleksam bija izdevies aizklāt tikai pusi sejas. Zem attēla bija paraksts: "Mis Ceisa un mis Lora Ceisa izklaidē pilsētas viesi."
Elvudam Marijam tai pēcpusdienā nebija izdevies sadzīt mums pēdas, lai uzzinātu Alekša vārdu, bet, kad viņš atbrauca uz mūsu māju, tad sastapa tikai Rīniju, kura paziņoja, ka mūsu vārdus nemaz nedrīkstot mest vienā maisā ar Dievs vien zina ko, un liedzās to viņam izpaust. Tomēr Marijs bija publicējis fotogrāfiju, un Rīnija jutās aizvainota — gan mūsu, gan Elvuda Marija dēļ. Viņa uzskatīja, ka šī fotogrāfija ir uz nepiedienības robežas, lai gan mūsu kājas tajā nemaz nebija redzamas. Viņa teica, ka mums abām esot tik muļķīgi smaidi kā tādām zostiņām, kas nelaimīgi samīlējušās; un vēl mutes vaļā, brīnums, ka mēs neesot siekalojušās. Mēs esot izgāzušās kā vecas sētas: tagad visa pilsēta smiešoties mums aiz ac un, jo mēs jūsmojot par kaut kādu klaidoni, kurš izskatas pec indiaņa — vai, vēl ļaunāk, pēc žīda — un staigā arrotitam piedurknēm, komunists vēl turklāt.